Traģiskie vēstures grieži: Latvijas valsts dekonstrukcija 11
Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas valsts dekonstrukcija. 1939.–1941. Turpinām vēsturnieka Jura Ciganova rakstu sēriju par traģiskajiem vēstures griežiem, kad agresīvā Padomju Savienība okupēja neatkarīgo Latvijas valsti.
1940. gada jūnijā Molotova–Ribentropa pakta melnā ēna pārlaidās pār Baltijas valstīm: visas trīs valstis ieņēma padomju karaspēks, jaunā vara gandrīz tūlīt pēc militārās okupācijas sāka izrēķināties ar sev nevēlamajiem, vēl nesen neatkarīgo valstu pilsoņiem.
Kā gatavoja represijas Baltijā
Represiju mehānismu padomju drošības institūcijas jau bija iemēģinājušas uz savas valsts iedzīvotājiem, gan “atkulakojot” zemniecību 20. gadsimta divdesmito trīsdesmito gadu mijā, gan “tautas ienaidnieku” iznīdēšanas kampaņās 1937.–1939. gadā. Citu valstu pilsoņu pievēršana “sociālistiskām vērtībām” sākās 1939. gada 17. septembrī, kad padomju valdība un sarkanā armija ķērās pie Molotova–Ribentropa paktā paredzēto ietekmes sfēru dalīšanas, iebrūkot Polijas teritorijā. Tūlīt pēc Polijas austrumu daļas okupācijas šīs zemes pārvērtās par Ukrainas un Baltkrievijas padomju republiku “atkalapvienotajiem” apgabaliem, kuros sākās “tīrīšanas” akcijas. Jaunās varas bardzību uz savas ādas dabūja izbaudīt poļu, ukraiņu, baltkrievu, ebreju un citu tautu “nacionālisti un buržuji”. No šīm teritorijām paredzēja izsūtīt visus gūstā saņemtos Polijas armijas karavīrus (padomju puse tos neatzina par karagūstekņiem), visus jaunās pierobežas joslas iedzīvotājus, visus mežziņus, dzelzceļniekus un citu “sociāli bīstamu” profesiju pārstāvjus: ierēdņus, vietējās administrācijas darbiniekus, policistus, kā arī muižniekus, tirgotājus un inteliģenci.
Pēc aptuveniem aprēķiniem, no padomju okupētās Austrumpolijas 1939.–1940. gadā izsūtīja apmēram 1,5 miljonus cilvēku, liela daļa no tiem nonāca cietumos un lēģeros.
1940. gada 23. jūnijā pēc PSRS Iekšlietu tautas komisāra L. Berijas pavēles no Murmanskas apgabala tika izsūtīti visi “pie ienaidnieka nacionalitātēm” piederošie – somi, norvēģi, zviedri, kā arī poļi, grieķi, ķīnieši. PSRS nupat bija karojusi ar Somiju, tāpēc pie šīs valsts titulnācijām piederīgie somi un zviedri bija automātiski ierindojami “tautas ienaidnieku” kategorijā, bet pārējos izveda, tā sakot, drošības labad. Represijas pret savas un citu valstu iedzīvotājiem arī līdz tam komunistiskajam padomju režīmam nebija nekas svešs. Sākumā “revolūcija apēda savus bērnus” pašu mājās, vēlāk ķērās pie tikko kā “atbrīvotajām” un “pievienotajām” teritorijām jeb, kā toreiz teica austrumu kaimiņ-valsts militārie teorētiķi, “limitrofu valstu” – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – iedzīvotājiem.
Tāpat kā Polijā, arī šeit padomju iestādes represijas gatavoja jau ilgi pirms to īstenošanas. Laikā, kad Latviju bija okupējusi nacistiskā Vācija, atklātībā parādījās dokuments, ko uzskatīja par izvešanas sagatavošanas instrukciju – PSRS Iekšlietu tautas komisariāta pavēli Nr. 001223 par deportācijas sagatavošanu un deportējamo personu izvešanas kārtību trijās Baltijas valstīs. Kā pavēles parakstīšanas datums tiek minēts 1939. gada 11. oktobris, tātad tikai dažas dienas pēc t. s. “bāzu līguma” noslēgšanas starp PSRS un Baltijas valstīm. Par pavēles kā tādas eksistenci šaubu nav – vairākas padomju represīvo institūciju akcijas okupēto Baltijas valstu teritorijā ir veiktas, atsaucoties tieši uz pavēli Nr. 001223. Tāpat nav šaubu par šīs pavēles galveno saturu: “PSRS Iekšlietu tautas komisariāta rīkojums par kontrrevolucionāro personu apzināšanu Baltijas valstīs, neatkarīgi no konkrētiem pierādījumiem par viņu pretpadomju darbību.” Starp “apzinātajiem kontrrevolucionāriem” tiek minēti no Latvijas armijas atlaistie virsnieki un instruktori, baltgvardi (tā padomju puse dēvēja Neatkarības kara dalībniekus), robežsargi, Latvijas aizsargu organizācijas biedri un policisti.
Par šādas pavēles eksistenci norādīja vēsturnieks Indulis Kažociņš, vairākās savās publikācijās minot atsauces uz šādu dokumentu Lietuvā pēc pirmā padomju okupācijas gada atrastajos materiālos. Tā, piemēram, tieša atsauce lasāma Lietuvas PSR Iekšlietu tautas komisariāta vadītāja Guseviča 1940. gada 28. novembrī parakstītajā pavēlē Nr. 0054. Šeit ievada paragrāfā bija teikts: “Izpildot PSRS Tautas iekšlietu komisariāta pavēli Nr. 001223.” Tāpat divas reizes pavēle minēta arī Lietuvas PSR Valsts drošības tautas komisāra Gladkova parakstītajā instrukcijā Nr. 0023. Par šādas pavēles eksistenci min arī Krievijas pētnieks Pāvels Poļans, atsaucoties uz 1982. gadā Zviedrijā izdoto 1940.–1941. gadā represēto sarakstu “These Names Accuse” (“Šie vārdi apsūdz”). P. Poļans kā pavēles parak-stītāju minēja PSRS Valsts drošības tautas komisāra pirmo vietnieku Ivanu Serovu. I. Kažociņš pieļāva, ka šīs pavēles parakstītājs varētu būt Lavrentijs Berija – toreizējais iekšlietu tautas komisārs.
Tomēr, kā norādīja I. Kažociņš, ņemot vērā, ka pavēles Nr. 001223 oriģināls vēl nav pieejams pētniekiem, tad šī pavēle bieži tiek jaukta ar I. Serova parakstīto instrukciju Nr. 2192 “Par kārtību, kādā veicama Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pretpadomju elementu izvešana”. Instrukcija datēta 1941. gada 21. janvārī un ievadīja masu deportācijas Baltijas valstīs. 14. jūnija lielās izvešanas Latvijā notika tieši saskaņā ar šo instrukciju. Tieši šī instrukcija bija nonākusi atklātībā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā. Arī somu vēsturnieks Sepo Milliniemi savā grāmatā “Die Baltishe Krise 1938–1944” norāda, ka pavēle Nr. 001223 un instrukcija Nr. 2192 ir divi dažādi dokumenti, bet, pārbaudot instrukcijas krievu valodas oriģinālu, parakstīšanas datums nav atrodams. Latviešu valodā Serova parakstītā instrukcija publicēta Latvijas Valsts vēstures arhīva izdotajā dokumentu krājumā “Okupācijas varu politika Latvijā. 1939.–1991.”, kā arī šī paša arhīva izdotajā deportēto saraksta “Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs” priekšvārdā.
Uz gatavošanos plašām deportācijām norāda arī 1940. gada 23. novembrī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta apstiprinātā instrukcija par pretpadomju un kontrrevolucionāro elementu apzināšanu pēc arhīvu materiāliem Ukrainas PSR un Baltkrievijas PSR rietumu apgabalos, kā arī Moldāvijas PSR, Latvijas PSR, Lietuvas PSR, Igaunijas PSR un Karēļu–somu PSR, būtībā tā bija pavēle veidot izsūtāmo sarakstus. 1941. gada 27. martā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Galvenā arhīvu pārvalde izdeva šo republiku Iekšlietu tautas komisariātu arhīvu daļu priekšniekiem adresētu cirkulāru Nr. 2/1325, kurā bija noteikts, kā veidojams bijušo policijas darbinieku saraksts, par kuriem ziņas varētu būt šo republiku arhīvos. Vienlaikus kompartijas un padomju iestādes visās Latvijas pilsētās un apriņķos sagatavoja rūpnīcu, fabriku, citu uzņēmumu bijušo īpašnieku, tirgotāju, namīpašnieku, naudas noguldītāju, kā arī citu “ekspluatatoru” un “sociāli bīstamu elementu” (kā, piemēram, aizsargu, mazpulcēnu, politisko partiju biedru) sarakstus, saskaņā ar kuriem arī tika veikta 14. jūnija deportācija, kurai savukārt tiešo zaļo gaismu deva PSRS Valsts drošības tautas komisāra V. Merkulova 1941. gada 19. maijā parakstīts, padomju kompartijas centrālkomitejai un padomju valdībai nosūtīts lēmuma projekts “Par pasākumiem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR attīrīšanai no pretpadomju, kriminālajiem un sociāli bīstamajiem elementiem”, kas vēlāk pārtapa nu jau tehniskās pavēlēs un rīkojumos par izsūtīšanas praktisko pusi.
Latvijas pilsoņu golgāta
Padomju okupācijas laikā pirmajā lielākajā deportāciju naktī 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas bija izsūtīti 15 424 cilvēki. Latviešu starp izsūtītajiem bija visvairāk – 81,27%, taču šajā deportācijas dienā padomju vara represēja arī daudz ebreju (11,70% no izsūtīto kopskaita), krievu (5,29%) un citu Latvijā dzīvojošo tautību pārstāvju. Izsūtītos nometināja galvenokārt Krasnojarskas, Novosibirskas un Tomskas apgabalā izvietotajās padomju soda nometnēs. Bieži vien šajās nometnēs ieslodzītie Latvijas pilsoņi pēc Otrā pasaules kara beigām sagaidīja uz turieni aizvestos nākamo padomju represiju upurus. Tikai nelielam skaitam no šiem cilvēkiem pēc vairāk nekā desmit gadiem bija lemts atgriezties Dzimtenē.
1941. gada 14. jūnijā daudzām Latvijas ģimenēm sākās gadiem ilgs golgātas ceļš padomju soda nometnēs. Ir skaidrs, ka 1941. gada 14. jūnija deportācijas ir daļa no austrumzemes režisoru iedomāta triju Baltijas tautu fiziska iznīcināšanas plāna. Vēsturnieki izvirzījuši domu, ka pirmās deportācijas PSRS toreizējās pierobežas teritorijās īstenotas ar mērķi nodrošināties pret varbūtējiem ekscesiem, kad sarkanarmija sāks karadarbību pret Eiropas valstīm (PSRS plāni uzsākt karu pirmajiem šodien ir labi zināmi).
Bērtuļa nakts latviešu karavīriem
Padomju okupācijas vara sāka likvidēt arī Latvijas armiju jeb, pareizāk sakot, to, kas no latviešu bruņotajām vienībām bija palicis, jo vēl okupācijas sākumā padomju vara pārveidoja Latvijas armiju par sarkanarmijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu.
1941. gada martā izplatījās ziņa, ka 24. teritoriālajam strēlnieku korpusam maijā būšot jāiziet uz vasaras apmācības lauka nometnēm. Baltijas atsevišķā kara apgabala štābs, kuram bija pakļauts korpuss, noteica visam korpusam vienu nometnes vietu – Liteni. Līdz tam šeit bija izbūvēta vieta Latvijas armijas Latgales divīzijas 7. Siguldas un 8. Daugavpils kājnieku pulku un Latgales artilērijas pulku atsevišķu vienību vasaras apmācības nometnei un šaušanas poligoniem. Bija skaidrs, ka Litene nevar kalpot visa 24. teritoriālā strēlnieku korpusa vasaras nometnes vajadzībām, jo tā bija domāta mazākam skaitam karavīru. Turklāt šeit 1940./1941. gada ziemā dislocētās sarkanās armijas daļas nometnes apkārtni bija pamatīgi piedrazojušas un izpostījušas. Latviešu karavīri Liteni savā starpā atklāti sauca par “konclēģeri”. “Mēs nejutāmies kā karavīri, bet kā koncentrācijas nometnē ieslodzīti. Jau no aprīļa visi atvaļinājumi bija atcelti. Noskaņojums bija ļoti nospiedošs. Daudz baumu. Nebija nekādu iespēju uzzināt, kas pasaulē notiek, – avīzes nebija, radio nebija. Bija paredzēts, lai nesatiktos ar citām rotām. Bez poļitruka, komandiera atļaujas nevarēja atstāt savu teritoriju. Latvijas armijā bija citādi…” vēlāk atcerējās korpusa bijušais karavīrs Verners Naums.
1. jūnijā sākās korpusa vienību ierašanās vasaras nometnē. Štābs izvietojās Litenes muižā, viena divīzija un korpusa artilērijas pulks novietojās Ostraviešu mājā, kur nometni nācās būvēt no jauna, otra divīzija, sakaru un sapieru bataljoni – Litenes nometnē. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka ne jau apmācības dēļ korpuss tika aizvests uz Liteni. 12. jūnijā visus korpusa, divīziju un pulku komandierus, kā arī citus vecākos virsniekus piespieda nodot savu amatu un nosūtīja “kursos” uz Maskavu, it kā lai “papildinātu zināšanas”. Par korpusa komandieri kļūst ģenerālleitnants S. Akimovs, pēc tam – ģenerālmajors K. Kačanovs.
“Kursi” latviešu ģenerāļiem un pulkvežiem beidzās jau pēc dažām dienām, kad gandrīz visi uz “kursiem” nosūtītie latviešu virsnieki tika apcietināti un vai nu ievietoti cietumā Maskavā, vai aizsūtīti uz spaidu nometnēm Noriļskā. Tādā veidā tika represēti ģenerāļi R. Kļaviņš, J. Liepiņš, A. Krustiņš, pulkveži K. Lejiņš, Ž. Jomerts, J. Žīds, N. Ābeltiņš un daudzi citi. Tikai daži no nosūtītajiem uz “kursiem” (ģenerālis O. Ūdentiņš, pulkveži R. Lielibiksis, K. Priedītis un V. Bru-ņenieks) netika apcietināti un vēlāk dienēja sarkanajā armijā kā padomju militāro mācību iestāžu pasniedzēji.
14. jūnijs pašā 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā izpaudās latviešu virsnieku masveida arestos, kam padomju represīvās iestādes bija ilgi un rūpīgi gatavojušās. 13. jūnijā korpusa vienībās par dežūrvirsniekiem iecēla vienīgi krievus, arī sardzē nebija latviešu karavīru. Šajā laikā korpusa vienībās lielā skaitā tika ieplūdināti no Krievijas atsūtīti jaunkareivji, kuri tieši 14. jūnijā bija “pagaidām” jāapbruņo ar latviešu karavīru ieročiem, lai it kā piedalītos ierindas skatē. Tādā veidā korpusa latviešu karavīru daļai ieročus atņēma. Turklāt Litenē un Ostroviešos novietojās speciālas sarkanarmijas vienības un pastiprinātas patruļas. Visas korpusa vienības saņēma rīkojumu, ka 14. jūnijā neviens nedrīkst atstāt nometnes teritoriju, jo tikšot rīkotas kadru mācības lauka ap-stākļos. Korpusa vasaras nometnes štābu Litenes muižā naktī slepus ielenca vairākas čekistu rotas ar diviem tankiem. Savukārt vairākās korpusa vienībās pēkšņi pavēlēja visus ieročus nodot pulku noliktavās, tikai dežurantiem izsniegt šautenes un ķiveres.
Agrā rītā pēc saraksta izsauktos virsniekus iesēdināja smagajās automašīnās. Atceras bijušais Jātnieku pulka kapteinis K. Bergs: “Mums lika sapulcēties braukšanai uz mācībām. Sakāpām mašīnās, un sākās brauciens uz “mācību” vietu. Tur nonākot, mums lika sastāties kolonnā pa divi un doties iekšā kādā mežiņā. Pēkšņi mūs apturēja saucieni: “Rokas augšā!” Bijām ielenkti, mums tuvojās sarkanarmieši paceltām šautenēm. “Gulties!” noskanēja jauna pavēle. Saņēmu tā kā grūdienu, nokritu. Atskanēja daži šāvieni, sākās burzma. Mūs atbruņoja, norāva zīmotnes un atņēma visu, atskaitot apģērbu. Kādu laiku bija jāguļ sarkanarmiešu ieroču draudos, bet tad lika celties un iet pie mašīnām, kur mūs sasēdināja citu pie cita. Brauciens devās uz Gulbenes staciju, kur mums pavēlēja iekāpt sarka-najos preču vagonos ar aizrestotiem lodziņiem”. Līdzīgi golgātas ceļš uz Sibīriju sākās arī simtiem citu latviešu virsnieku. Šos notikumus savā atmiņu stāstā “Latvju virsnieks Nr. 35473” aprakstījis korpusa leitnants R. Gabris: “…Mēs nonākam mežā apmēram hektāru lielā pļaviņā. Pamanu, ka te nesen cirsti krūmi, kas biezā kārtā nostutēti gar pļavas malu. Nodomāju, ka laikam tā vajag, un tūlīt aizmirstu šo sīkumu. Mūs apstādina un pagriež uz labo. “Mūsu šodienas mācības ir…” – majors Gurešins iesāk un tad briesmīgi skaļā balsī nokliedz – “rokas augšā!” Tai pašā mirklī gar pļavmalu nostādītie krūmi gāžas, no turienes izlec blīva sarkano kursantu ierinda ar karabīnēm uzspraustiem durkļiem, kas vērsti pret mūsu krūtīm. Tāda pat kursantu ierinda izlec mums aiz muguras.”
Lai mazinātu iespēju pretoties, izmantojot virsnieku personīgos ieročus – pistoles –, kas atradās ieroču somās labajos sānos pie jostas, aizbildinoties ar to, ka “priekšā esošās priekšniecības acīs jāizskatās pēc iespējas labāk”, tika dots rīkojums uz labās rokas nest lietusmēteļus un labajā pusē uzkārt arī karšu somu. Vairāki virsnieki, kuri aresta brīdī nometnē mēģināja izrādīt pretošanos, tika uz vietas nošauti – kapteiņi M. Linnemeijers, A. Lulla, P. Ozols u. c. Latviešu karavīrus stingrā apsardzībā nogādāja Gulbenes stacijā, no kurienes moku ceļš veda uz Sibīriju – Noriļsku. “Gulbenē mūs sagaida restots lopu ešelons. Daļai vagonu durvis vaļā, citiem ciet un klemme priekšā. Pa šķirbām manāms, ka iekšā kustas karavīru tērpi. Pēc brīža mēs pa sava vagona šķirbām varam vērot, kā pildās tukšie vagoni. Atkal un atkal tiek atdzītas jaunas apcietināto latviešu virsnieku partijas.”
14. jūnija vēlā vakarā apcietināto ešelons (kurš, pēc atmiņām, esot sastāvējis no 17, pēc citām ziņām – no 20 aizrestotiem arestantu vagoniem) devās no Gulbenes uz Rīgu, kur nonāca Šķirotavas stacijā. 16.–17. jūnijā, papildināts ar apcietinātajiem igauņu un lietuviešu virsniekiem. Arestēto baltiešu karavīru ešelons devās tālāk uz Daugavpili, bet no turienes – uz Krieviju. Tālāk virsniekus nosūtīja pa etapu uz Krievijas galējiem ziemeļiem – Noriļskas soda nometnēm.
1941. gada 14. jūnijā Litenē un Ostroviešos apcietināja un deportēja uz Sibīriju ap 514 bijušo Latvijas armijas virsnieku. No Noriļskas nāves lēģeriem 50. gadu beigās Latvijā atgriezās tikai nepilni astoņi desmiti izmocītu, slimu represēto virsnieku.
Pirmajā padomju okupācijas gadā jeb Baigajā gadā no 1940. gada jūnija līdz 1941. gada jūnija beigām tika represēti 858 bijušie Latvijas armijas virsnieki. To vidū 19 ģenerāļi, viens admirālis, 52 pulkveži, vismaz 125 pulkveži leitnanti, 227 kapteiņi, 186 virsleitnanti, 220 leitnanti un jaunākie leitnanti.
