“Baidos, ka man nāksies samaksāt!” Zemnieks un trīs bērnu tēvs Pāvels cīnās pret pesticīdu izmantošanu lauku māju tuvumā 71
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pārsteigums par izdošanos un bažas par savu drošību – tā Alūksnes novada zemnieks un trīs bērnu tēvs Pāvels Melnis raksturo izjūtas, kad viņa ierosinājums par pesticīdu aizliegumu lauku māju tuvumā nonāca Saeimā. Priekšlikums no deputātiem jau aizceļojis uz izpildvaras gaņģiem, kur to uzdots vētīt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas organizētai darba grupai. Vai būs rezultāts?
2018. gada nogalē tīmekļa vietnē “Manabalss.lv” publicētā Pāvela Meļņa iniciatīva pērn strauji guva iedzīvotāju atsaucību – īsā laikā tika savākta atlikusī puse no nepieciešamajiem 10 tūkstošiem parakstu. Februārī priekšlikumu izskatīja Saeimas Tautsaimniecības komisijas sēdē, kurā piedalījās arī autors. No sabiedrības pārstāvjiem viņš bija vienīgais, kam vadītājs deva vārdu.
Pāvels ar ģimeni dzīvo un saimnieko Alūksnes pusē. No Rīgas uz dzimtas lauku mājām 2011. gadā pārcēlies tīras vides meklējumos. Audzē aitas, saimniecībā neizmanto ne sintētiskos pesticīdus, ne minerālmēslus. Tomēr sanācis kā parunā – no vilka bēga, lācim uzskrēja. Necik ilgi 50 metru tuvējā laukā no viņu mājas sākusies intensīva stādījumu miglošana, kad vēl pāris nedēļu gaiss odis kā dedzināta plastmasa – raksturīga smaka pēc pesticīdu lietošanas. Ko bija darīt ģimenes tēvam ar maziem bērniem, kas apzinājās, ka dažādas indes, kuras izmanto konvencionālie zemnieki, ir tiešs drauds cilvēku, sevišķi mazu bērnu veselībai, jo gandē gaisu, nonāk dzeramajā ūdenī, un pat pašu dārzā.
Kādu iespaidu atstāja apspriešana Saeimas Tautsaimniecības komisijā ?
Izbrīnu izraisīja salīdzinājums, ka augiem sintētiskie pesticīdi ir kā cilvēkiem zāles, vitamīni vai vakcīnas un visa tautsaimniecība bez tiem sabruks. Pozitīvi vērtēju deputātes Ineses Ikstenas izteikumus, viņa saprot, ka pesticīdi nav zāles un, ja kāds cilvēks tās lieto, tas nenozīmē, ka arī apkārtējiem šis medikaments pasīvi būtu jāuzņem.
Vai cerat, ka jūsu ierosinājumam būs labvēlīgs iznākums?
Es nezinu. Ar šo iniciatīvu vēlējos pateikt un panākt, lai mums, lauku ļaudīm, atļauj vienkārši būt, kas esam. Lai atļauj dzīvot un saimniekot videi draudzīgi un nepakārto mūs visus industriālajam dzīvesveidam!
Ierosinājuma oponenti apgalvo, ka Latvija nav lielākā pesticīdu izmantotāja Eiropā. Ko jūs redzat laukos?
Statistika gan rāda, ka pesticīdu lietošana pie mums ir gājusi plašumā. Redzu, ka konvencionālie lauksaimnieki, cik vien iespējams, cenšas laukus apstrādāt līdz malām, neatstājot buferzonas. Laika gaitā radusies nevērīga attieksme pret kaimiņiem, uzkāpis ego, jo jūtas lieli – zemes daudz, traktori milzīgi. Cilvēki lauka malās viņiem vairs nav svarīgi, taču konvencionālie zemnieki saņem lielas naudas subsīdijās, kas ir sabiedrības līdzekļi, tāpēc mums ir pilnīgas tiesības pieprasīt, lai viņu saimniekošana nenodara kaitējumu mūsu veselībai.
Jūsu iniciatīva pērn strauji savāca vajadzīgo balsu skaitu, kas liecina, ka sabiedrība nav mierā ar pesticīdu lietošanu mājokļu tuvumā.
Daudzi grib, lai Latvijā viss būtu ekoloģisks, tomēr pārmaiņas notiek ļoti lēni. Pagaidām vēl esam maza ekominoritāte – tikai 5% bioloģisko lauksaimnieku – ar vai bez sertifikāta – un pircēju. Turklāt daļa sabiedrības kļūst skeptiska, kad redz, ka bioloģisko saimniecību ieskauj konvencionālo zemnieku lauki, kas tiek migloti ar pesticīdiem. Kritiski izsakās par biškopības produktiem, jo nevar taču nokontrolēt bites, kur tās ievāc nektāru. Cilvēki saka – kāda jēga pirkt tādus bioproduktus? Gribu panākt, lai nebūtu šādu argumentu un šaubu par ekopārtiku un tā atbilstu savam nosaukumam.
Kā vērtējat Saeimas komisijas lēmumu nodot jautājumu izskatīšanai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) rīkotajā darba grupā?
Tas ir labāks risinājums nekā iniciatīvu virzīt uz Zemkopības ministriju (ZM), kas censtos maksimāli novilcināt tās izskatīšanu, lai gan nav izslēgts, ka arī VARAM ar šo jautājumu nodarbosies ilgi.
ZM pārstāvis sēdē apgalvoja, ka jūsu priekšlikums pesticīdu aizliegumam tuvāk par vienu kilometru no cilvēku mājokļiem sagraus lauksaimniecību un zemnieki vai nu kļūs par bezdarbniekiem, vai aizceļos no Latvijas.
Par attālumu saņēmu aizrādījumus no visām pusēm – gan no atbalstītājiem, gan pretiniekiem. Bija cilvēki, kas teica, ka kilometrs ir par maz un pesticīdu lietošana jāaizliedz vispār, iespējams, ka viņi nemaz nav parakstījuši šo iniciatīvu.
Komitejas sēdē bijāt pieļāvīgāks un pieļāvāt, ka attālumu var samazināt. Kāpēc?
Neatsakos no viena kilometra, tikai gribu paātrināt iniciatīvas virzību, lai ātrāk ievieš vismaz kaut kādu pesticīdu aizliegumu, piemēram, 100 metrus, nevis tērē laiku diskusijām bez rezultāta. Daudziem cilvēkiem laukus miglo tik tuvu mājām, ka vējš pesticīdus iepūš atvērtā logā. Arī neliels ierobežojums viņus kaut cik pasargās. Ja vienu kilometru ieviesīs pēc desmit gadiem, kas zina, vai pats maz būšu dzīvs.
Vai esat biozemnieks?
Vēl neesmu, jo sertifikācija maksā naudu, taču savā saimniecībā jau tagad neizmantoju sintētiskos pesticīdus un minerālmēslus. Man ir ābeles, aitas un pļavas, kur tās ganu un vācu sienu. Labprāt bioloģiski audzētu graudus, bet nepieciešami lielāki līdzekļi, kuru pagaidām vēl nav, tāpēc turpināšu nodarboties ar aitkopību. Pats dārgākais ir tehnika.
Protesti pret pesticīdu izmantošanu notiek arī citur pasaulē, kā vērtējat vides cīnītāju panākumus?
Esmu atradis ziņu, ka Francijā viena pašvaldība ieviesa 150 metru no sintētiskajiem pesticīdiem brīvu aizsargjoslu ap apdzīvotām mājām, bet viņiem iet grūti, jo tūlīt tās vadītāju iesūdzēja tiesā. Pašvaldību iniciatīvas arī citur beigušās ar tiesām, tāpēc labāk to darīt valdībai. Atzīšos, ir nedaudz bail, ka par uzdrošināšanos kādā brīdī arī man nāksies samaksāt. Pagaidām iniciatīva nav aizgājusi necik tālu, un politiskais spēks, kas iestājas pret to, Saeimā atrodas mazākumā…
… jūs domājat Zaļo un zemnieku savienību?
Kamēr viņi ir opozīcijā un politiskā spēka norietā, jūtos vēl necik droši, bet nevar zināt, kas notiks, kad atkal nonāks pie varas? Taču, ja man no kā būtu jācieš, tad labāk, lai tā nav onkoloģiskā slimība, no kuras vairāk baidos, dzīvojot ar pesticīdiem miglota lauka tuvumā, nekā no vēršanās pret manu personu.
