“Latvijā 16 procentiem inficēto nav neviena Covid-19 raksturīgā simptoma. Viņiem analīžu rezultāts ir šoks.” Saruna ar medicīnas doktori Elīnu Dimiņu 18
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Medicīnas doktores Elīnas Dimiņas profesionālā darbība krietnu laiku bijusi saistīta ar infekciju kontroli un zinātnisko darbu P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, bet nu jau otro gadu viņa vada infekcijas slimību uzraudzības un imunizācijas nodaļu Slimību profilakses un kontroles centrā (SPKC).
Elīnai Dimiņai ir arī Ūmeo universitātē Zviedrijā iegūts maģistra grāds sabiedrības veselībā. Patlaban viņa savas zināšanas un pieredzi izmanto, analizējot jaunā koronavīrusa izplatību, katru dienu sazinoties ar kolēģiem Eiropas valstīs un rūpējoties, lai Latvijā šim vīrusam nebūtu iespēju doties uzvaras gājienā.
Elīnai visur pa rokai ir spirtus saturošie līdzekļi – mašīnā, uz darbgalda, mājās… Viņa nekautrējas aizrādīt pircējiem veikalos, ja tie ignorē divu metru distanci.
Katru dienu SPKC ziņo, ka ir ņemtas vairāk nekā tūkstoš, reizēm pat divi tūkstoši analīžu, lai pārliecinātos, vai kāds atkal nav inficējies ar koronavīrusu. Kāpēc tiek veikts tik daudz Covid-19 testu?
E. Dimiņa: Viena grupa ir tie cilvēki, kurus uz laboratoriju ir nosūtījis ģimenes ārsts vai slimnīcu ārsti, kad ir radušās aizdomas par inficēšanos un pacientam ir Covid-19 raksturīgi simptomi. Lai nepieļautu infekcijas nokļūšanu augsta riska iestādē, šis laboratoriskais izmeklējums var būt nepieciešams arī tad, ja ir plānota kāda operācija vai cita veida medicīniska manipulācija, ārstēšana.
Šobrīd Latvijā laboratorisko izmeklēšanu var veikt ikviens iedzīvotājs, kurš to vēlas, arī tad, ja nav infekcijai raksturīgo pazīmju.
Latvijā testēšanas intensitāte ir pietiekami stabila, tāpēc mēs šobrīd varam nesatraukties, ka attīstās kādi epidemioloģiski procesi, piemēram, plaši uzliesmojumi, par kuriem mēs nezinām. Epidemiologiem vislielākās bailes ir no tā, ka varam neieraudzīt situācijas patieso ainu.
Ņemot vērā vairākus kritērijus, piemēram, saslimstību, izsekojamu inficēšanās ķēdi katram indivīdam, mirstību, šobrīd nav pamata domāt, ka mēs to neredzam. Tomēr situācija var pietiekami strauji mainīties.
Puse no konstatētajiem saslimšanas gadījumiem ar Covid-19 ir ievesti no ārzemēm. Kā infekciju ievazā? Vai cilvēki nezina, ka viņi ir slimi, un staigā apkārt? Bet varbūt zina, bet neņem to vērā un mierīgi kontaktējas ar citiem?
Man negribētos viņus visus mest pār vienu kārti, jo gadījumi ir ļoti dažādi. Situācija šodien un pirms divām nedēļām atšķiras. Pirms divām nedēļām bija pietiekami daudzas Eiropas valstis, kur saslimstība nebija pārāk augsta, tāpēc tās nebija iekļautas sarkanajā vai dzeltenajā sarakstā un uz šiem ieceļotājiem neattiecās pašizolācijas prasības. Toreiz ierobežojumi skāra 15 valstis, bet patlaban jau 24 valstis.
Ne visi gadījumi ir ievesti no valstīm, kur ir augsta saslimstība. Daži cilvēki, kas inficēja citus, bija atbraukuši no valstīm ar pietiekami labu epidemioloģisko situāciju.
Piemēram, pagājušajā nedēļā Covid-19 gadījumi tika ievesti no Igaunijas un Lietuvas.
Gribu akcentēt, ka Covid-19 ir divas būtiskas epidemioloģiskās pazīmes, ar ko šī infekcija atšķiras no saaukstēšanās vai gripas. Tai ir garš inkubācijas periods – divas nedēļas (gripai tās ir tikai dažas dienas). Tas nozīmē, ka slimniekam iespēja inficēties bijusi divu nedēļu garā pagātnē.
Otra pazīme, kas ir tikpat būtiska, jo veicina infekcijas izplatīšanos, ir slimības asimptomātiskā gaita. Pietiekami lielam procentam no visiem saslimušajiem nav bijuši simptomi brīdī, kad veikta laboratoriskā izmeklēšana. Cilvēks, kurš atbraucis no ārzemēm un aiziet testēties, lai būtu drošs, ka nav inficēts, pēkšņi uzzina, ka viņa tests ir pozitīvs, kaut gan nav nevienas pazīmes, kas liecinātu, ka viņš ir inficējies ar koronavīrusu. Viņam šāds analīžu rezultāts ir šoks. Latvijā vismaz 16 procentiem konstatēto inficēto nav neviena Covid-19 raksturīgā simptoma.
Cilvēki nejutās slimi un testēšanu veica vai nu tādēļ, ka bija kontaktējušies ar kādu slimnieku, no ārzemēm iebraukušu personu, vai paši atgriezušies no ārzemēm.
Tādēļ ne vienmēr ir pamatoti teikt, ka visi slimnieki ir bezatbildīgi un “slimi staigā apkārt, apdraudot citus”.
Tā ir oficiālā statistika, bet neoficiāli šādu it kā veselu, bet tomēr inficētu cilvēku skaits varētu būt vēl lielāks?
Šo cilvēku “izķeršanai” nav skaidra modeļa. Tāpēc ir ļoti labi, ka valsts apmaksāta testēšana ir pieejama arī cilvēkiem bez simptomiem. Iepriekš gan ir jāpiesakās, piezvanot pa tālruni 8303. Arī tad, ja ir bažas, ka cilvēks var būt inficējies, jo kontaktējies ar kādu, kas atgriezies no ārzemēm, ir iespēja testēties pat tad, ja nav nekādu simptomu.
Ja mēs konstatējam, ka saslimušais varētu būt inficējies, piemēram, kādas ārvalsts viesnīcā, tad mēs informējam šīs valsts atbildīgās iestādes, kuras rīkojas atbilstoši katras valsts iekšējai kārtībai. Piemēram, sazinās ar viesnīcas personālu, lai izvērtētu, vai vēl kādi cilvēki nav pakļauti inficēšanās riskam.
Bet galvenais tomēr ir apturēt infekcijas izplatību pie mums, tāpēc Latvijas situācijā mēs ļoti rūpīgi izvērtējam gan to, kur slimnieks varēja inficēties, gan arī darām visu iespējamo, lai noteiktu visas personas, kuras varēja tikt pakļautas inficēšanās riskam.
Informāciju par saslimušo tālāk mēs nododam ģimenes ārstam, kuram jāveic šīs personas medicīniskā novērošana. Ģimenes ārsts pieņem lēmumu, kad savam pacientam atļaut atsākt ierastās darba gaitas, jo viņš ir izveseļojies un nav bīstams citiem.
Latvijā iebrauc pasažieri ne tikai ar lidmašīnām, bet arī pa sauszemi no Krievijas. Vai šis nav viens no lielākajiem riskiem saslimstības pieaugumam? Neviens taču neprasa atstāt savas koordinātas autobusu pasažieriem, kā tas ir ar tiem iebraucējiem, kas pārvietojas ar lidmašīnām.
Negribu jums piekrist. Ministru kabineta noteikumi uzliek par pienākumu pārvadātājiem nodrošināt, lai iebraucēji no valstīm ar augstu saslimstību aizpilda anketas, kuras pārvadātājam pēc tam jāsavāc un jānodod Valsts robežsardzei vai Valsts policijai kontroles funkciju nodrošināšanai.
Skaidrs, ka pandēmiju nekur pasaulē nevar apkarot ar veidlapām.
To var izdarīt tikai ar atbildīgu attieksmi un visas sabiedrības līdzdarbošanos. Nav cita ceļa. Katram, kurš atgriežas no valsts ar augstu saslimstību, jābūt atbildīgam un jāievēro pašizolācijas prasības.
Kā jums veicās ar kontaktpersonu meklēšanu to pasažieru vidū, kas pārvietojās, piemēram, Rīgas–Daugavpils autobusā? Latvijas Televīzija vairākas dienas aicināja pieteikties pasažierus, jo autobusā bijis viens saslimušais, bet radās sajūta, ka neviens nepiesakās, lai, iespējams, nebūtu jāsēž divas nedēļas mājās.
Ja bijuši atbilstoši apstākļi, lai inficētos, piemēram, kādā naktsklubā vai autobusā, mēs vienmēr domājam, kāds būs ieguvums sabiedrības veselībai, ja par to paziņosim publiskajā telpā. Runājot par iespēju inficēties autobusos, protams, gribētos, lai kontaktpersonas piesakās, jo tad mēs varētu labāk veikt pretepidēmijas pasākumus, piemēram, izvērtēt katra pasažiera inficēšanās risku un sniegt ieteikumus tālākai rīcībai.
Pastāv iespēja, ka daži cilvēki baidās pieteikties, jo, nenoliedzami, Covid-19 infekcija var būt saistīta ar bailēm. Bet jāņem vērā, ka ne visi cilvēki, kuri piesakās SPKC, uzreiz nonāk 14 dienu karantīnā.
Epidemiologi, informējot par šīm situācijām sabiedrību, zina nedaudz vairāk kā citi. Mēs esam runājuši ar slimnieku, zinām, kur saslimušais pasažieris ir sēdējis, kurā pieturā iekāpis un izkāpis, vai slimniekam ir bijuši simptomi un kad tie parādījušies. Tad, ja atsaucas kontaktpersona, kura nav sēdējusi saslimušā tuvumā, mēs varam pastāstīt, ka tā nav bijusi pakļauta nozīmīgam riskam, bet ir nepieciešams divas nedēļas novērot savu veselību un, ja simptomi tomēr parādās, vērsties pie ģimenes ārsta.
Gadās, ka cilvēks, kurš mums piezvana, nav braucis visu maršrutu. Brauciens ir bijis pārāk īss, lai viņš varētu inficēties. Bet tiem, kuriem bijis nozīmīgs risks un kurus SPKC nosaka kā tuvas kontaktpersonas, pienākas darba nespējas lapa. Tas nav gluži tas pats, kas tiem cilvēkiem, kuri ieradušies no ārzemēm un kuriem ir jāievēro pašizolācija. Slimības lapa nepienākas pašizolācijas laikā, ja netiek konstatēta saslimšana.
Pēdējās divās nedēļās 30% koronavīrusa infekcijas ir ievesta no ārzemēm. Gandrīz visi pārējie saslimšanas gadījumi ir primārās vai sekundārās kontaktpersonas, kas ir bijušas saskarsmē ar ārvalstīs inficēto personu.
Tuvojas jaunais mācību gads, un daudziem nav skaidrs, kāpēc epidemiologi iesaka izolēt klases, neļaujot skolēniem kontaktēties? Piemēram, Aknīstē un vēl citviet nav bijis neviena ar koronavīrusu inficētā. Skolēni taču tik un tā tiekas citur – braucot ar sabiedrisko transportu, dodoties uz veikaliem. Kāda nozīme šādiem ierobežojošiem pasākumiem?
Ja mēs nodrošinām klašu izolāciju, tad situācijā, kad tiks konstatēts viens saslimšanas gadījums kādā no reģioniem, kur līdz šim nav bijis neviens saslimušais, mēs spēsim ierobežot epidemioloģisko perēkli vienas klases ietvaros. Tādā gadījumā nebūs jānosaka ierobežojoši pasākumi visai skolai.
Ja mēs ļaujam klasēm “krustoties”, tad var rasties situācija, ka epidemiologi nespēj noteikt, kuras skolā bijušas saslimušajam tuvās kontaktpersonas, un pretepidēmijas pasākumi būs plašāki.
Ir arī liela atšķirība, cik ilgu laiku skolēns pavada sabiedriskajā transportā un cik ilgi atrodas klases telpās.
Bet jūsu kolēģis epidemiologs Jurijs Perevoščikovs nesen Saeimas komisijas sēdē sacījis, ka mācību iestādes neesot augstākās riska vietas, kur notiktu plaša infekcijas izplatība. Latvijā no visiem saslimušajiem bērni esot pieci procenti un 18% no viņiem slimojot bez simptomiem. Turklāt pētījumi liecinot, ka bērni un jaunieši vairāk izplata slimību savā starpā nekā nodod pieaugušajiem. Tāpēc skolās esot lielāks risks saslimt skolotājiem, savstarpēji kontaktējoties, nevis noķert vīrusu no bērniem.
Tiesa, bērni nav tie, kas šajā pandēmijā slimo visvairāk un ļoti izplata šo infekciju. Jāņem vērā arī tas, ka mēs vēl ļoti maz zinām par koronavīrusa izplatību izglītības iestādēs, jo trūkst pieredzes ne tikai Latvijā, bet starptautiskajā mērogā. Bet tas nemaina lietas būtību, ja mēs skolā konstatēsim infekciju.
Tik un tā būs jārīkojas pēc slimības uzliesmojuma principa – jāapzina saslimušajam tuvās kontaktpersonas. Mēs zinām, kā izplatās vīruss, tāpēc pieņemt, ka izglītības iestādēs izplatība nenotiks, nav pamata. Jāņem vērā arī tas, ka skolēni, paši izslimojot viegli vai bez simptomiem, tomēr var apdraudēt gan savus ģimenes locekļus, gan skolotājus, kuri ir tajā riska grupā, kurai slimība noris smagāk.
Kā jūs, epidemiologi, iedomājaties pašreizējo dzīvi pansionātos, kad cilvēki tur ir faktiski iesprostoti? Viņi nevar tikties ar saviem tuviniekiem, viņus nedrīkst vest uz veikalu iepirkties, viņi nedrīkst apmeklēt vietējos pašdarbības pasākumus utt. Vai tie ierobežojumi nav pārāk drakoniski?
Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs pirms neilga laika veica apkopojumu par būtiskākajiem uzliesmojumiem Eiropas valstīs. Acīmredzami iezīmējās, ka ilglaicīgās sociālās aprūpes iestādes bija tās vietas, kur visā Eiropā, tajā skaitā arī Latvijā, bija ļoti nozīmīgi uzliesmojumi jeb grupveida saslimšanas gadījumi, kad saslima daudzi riska grupas pacienti. Mirstība šajās iestādēs bija ļoti liela. Šīs iestādes ir paaugstināta riska objekti.
Epidemiologi nepiekrīt tam, ka tur nav vajadzīgi piesardzības pasākumi. Mums kopā ir jāpasargā šo ilglaicīgas aprūpes iestāžu iemītnieki.
Vai jums ir informācija par saslimstību, piemēram, Baltkrievijā, kur tagad protesta akcijās pulcējas tūkstošiem cilvēku bez maskām, neievērojot divu metru distanci? Oficiālajā statistikā neparādās, ka tur strauji izplatās koronavīruss. Covid ierobežojumi tikuši pārkāpti arī dažos nesen rīkotajos mūzikas festivālos tepat Latvijā, bet neesam dzirdējuši, ka būtu palielinājusies saslimstība…
Mēs varam paļauties uz Eiropas Savienības valstu datiem, bet to nekādā gadījumā nevar teikt par Baltkrieviju, jo par šo valsti epidemiologiem ir ļoti ierobežota informācija.
Latvijā koronavīrusu galvenokārt ieved no citām valstīm. Šī grupēšanās un distances neievērošana publiskos pasākumos, festivālos var kļūt kritiska tajā brīdī, kad mums parādās pirmās aizdomas par nozīmīgu infekcijas izplatīšanos sabiedrībā. Šobrīd nav pamatotu aizdomu par nekontrolētu infekcijas izplatību, un mums nav zināmi saslimšanas gadījumi, kad inficēšanās notikusi šādos pasākumos.
Jāteic, ka daudzās Eiropas valstīs vasarā tika mīkstināti Covid-19 izplatības ierobežojošie pasākumi, kuri, iespējams, atsevišķās situācijās bija pieņemti par ātru. Mēs redzam, ka, piemēram, Spānijā, Grieķijā, Austrijā un citās valstīs saslimstība atkal pieaug.
Profesore Ludmila Vīksna izteikusi pieņēmumu, ka Latvijas iedzīvotāji varētu būt neuzņēmīgāki pret koronavīrusu ģenētikas dēļ. Vai jūs tam piekrītat?
Man nav tādas informācijas, lai to apgalvotu vai noliegtu. SPKC sadarbībā ar Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centru, Rīgas Stradiņa universitāti un Latvijas Universitātes pētniekiem cenšas noskaidrot, kāds ir šī vīrusa izplatības koks Latvijā. Tas nozīmē, ka tiek pētīta ne tikai epidemioloģiskā saite starp saslimušajiem, bet salīdzināta epidemiologu rīcībā esošā informācija ar to, ko redz pētnieki pilnas genoma sekvenēšanas rezultātos.
No šiem rezultātiem var konstatēt, no kurām valstīm Latvijā vīruss ir ienests visvairāk dažādos pandēmijas periodos. Bet praktiskajā epidemioloģijā tas paver iespēju identificēt uzliesmojumus un saistību starp saslimšanas gadījumiem, kā arī atrast iespējamo infekcijas avotu.
Piemēram, epidemioloģiski Latvijā ir konstatēti divi dažādi Covid-19 uzliesmojumi. Vienā no tiem savstarpēji pazīstami cilvēki ir nosaukuši savas kontaktpersonas un mēs tās esam identificējuši, un ir otrs uzliesmojums, kad saslimušie arī ir savstarpēji pazīstami.
Savukārt ģenētiskais koks parādīja, ka abos šajos uzliesmojumos pacientiem izdalītais vīruss ir ļoti līdzīgs. Tas nozīmē, ka, visticamāk, kādam no šīm atsevišķām divām saslimušo grupām tomēr ir bijis kāds savstarpējs kontakts.
Tātad var teikt, ka Latvijā ir bijuši nevis divi uzliesmojumi, bet viens lielāks uzliesmojums.
No epidemioloģiskās perspektīvas tas ir labāk nekā tad, ja būtu daudz mazu uzliesmojumu, jo tad rodas lielākas bažas par plašāku slimības izplatību sabiedrībā. Uzliesmojumu skaits ir nozīmīgs kritērijs.
Cik daudz pētnieki ir noskaidrojuši par to, vai cilvēkiem, kas izslimojuši Covid-19, izveidojas imunitāte un cik ilgi?
Pasaulē turpinās antivielu un imūnās atbildes pētījumi, lai līdz galam varētu atbildēt uz jautājumu gan par imunitātes veidošanos, gan uz to, cik tā ir noturīga.
Nu jau gandrīz pusgadu dzīvojam dažādos ierobežojumos Covid-19 dēļ. Sabiedrībā izskan arī neapmierinātība. Kā jums šķiet – cik ilgi cilvēks var izturēt dažādus ierobežojumus un to radīto spriedzi?
Ne tikai Latvija, bet visa pasaule ir nogurusi no Covid-19. Sabiedrību ir arvien grūtāk pierunāt līdzdarboties un ievērot epidemioloģisko piesardzību. Par laimi, Latvijā mēs esam dzīvojuši pietiekamos miera apstākļos, kas nav atstājuši smagas sekas.
Skaidrs, ka spriedzi cilvēki nespēj izturēt ilgi. Tāpēc ikvienam no mums ieteikumus un prasības, lai nesaslimtu ar Covid-19, ir jāmēģina uztvert nevis kā ierobežojumus, bet gan kā jauno realitāti. Nav citas izejas šajā situācijā.
