Baibas Skrides vijoles romantiskā burvība 4
Piektdien, 13. janvārī Rīgā Lielajā ģildē kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri koncertēs klausītāju iemīļotā vijolniece Baiba Skride. Pirms koncerta mūziķe piekrita īsai telefonintervijai ar “Latvijas Avīzi”.
Vai koncerti Rīgā Latvijā vēl joprojām jums ir īpaši?
B. Skride: Protams, tik ilgi būts prom. un bieži jau nesanāk koncertēt Latvijā, bet vienmēr ir prieks atbraukt, redzēt pazīstamas sejas, novērtēt, kā attīstījies orķestris. Vienmēr ir interesanti un prieks atgriezties Latvijā, Rīgā.
Kuras kopumā ir jūsu mīļākās koncertvietas un kādēļ?
Vai! Grūti pateikt, tagad pasaulē saradušās tik daudzas jaunas zāles, visās pat nav būts. Bet man mīļākās laikam jau tomēr ir Amsterdamas “Concertgebouw”, “Musikvereinsaal” Vīnē un Bostonas koncertzāle – tradicionālas zāles ar lielu, senu vēsturi.
Bostonā jums jau februārī notiks vairāki koncerti kopā ar diriģentu Andri Nelsonu. Vai latviešu mūziķiem, kuri dzīvo ārzemēs, ir kāda kopība, vai pamatā iznāk sastapties koncertos?
Latviešu mūziķiem nav daudz laika speciāli tikties, tādēļ, protams, biežāk sanāk sastapt vienam otru koncertos un mēģinājumos. Bet taisnība, sajūta ir citāda, nav kā ar svešu satikties – tāda kopība, prieks, piederības izjūta, un pazīstami jau arī esam ilgu laiku. Vispār ārpus mūzikas un radiniekiem man nav īpaši daudz tikšanos ar latviešiem, bet zinu, ka var būt arī citādi, piemēram, mana māsa Lauma, kura dzīvo Turcijā, saka – tur darbojas aktīva latviešu kopiena, kas regulāri satiekas, rīko dažādus pasākumus.
Mums arī ģimenē visiem kopā iznāk satikties diezgan reti, varbūt reizi gadā. Pārsvarā ir tā, ka aizbrauc kāds pie otra ciemos, un ar Laumu, protams, mēs diezgan bieži kopā koncertējam. Tik daudz nākas ceļot, un visi tik daudz strādā, ka pat tad, ja mēs dzīvotu tuvāk, īpaši biežāk satikties neizdotos.
Man šķita pārsteidzoši, ka jums izdevās paņemt diezgan brīvu decembri – pieprasītam mūziķim tas ir visai neparasti…
Jā, es tiešām gribēju brīvāku laiku, jo decembrī, īsi pirms Ziemassvētkiem, vecākajam dēlam ir dzimšanas diena, un tad laiks ir diezgan saspringts. Šad tad jau vajag mazliet vairāk laika pavadīt mājās, un šoreiz tas izdevās. Bērni vienmēr jautā: “Vai tu nevarētu būt mazliet vairāk mājās?” Tagad gan ne tik bieži, jo vīrs strādā mājās, un nu jau viņi pieraduši, ka es daudz koncertēju.
Latvijā notiek diezgan intensīvas diskusijas par to, vai vajadzētu pagarināt skolas gadu. Vācijā, cik zinu, vasaras brīvlaiks ir īsāks nekā šeit?
Jā, mums skolās brīvlaiki ir vairāk sadalīti – sešas nedēļas vasarā, vēl trīs reizes gadā pa divām nedēļām un vēl viena nedēļa kaut kad pa vidu. Nevar jau vecāki dabūt trīs mēnešus garus atvaļinājumus, ko tad lai darītu ar bērniem tik ilgās brīvdienās? Man, protams, prieks, kad bērniem brīvlaiks, jo tad varu paņemt viņus līdzi uz kādu savu koncertu, bet, kā nu ir, tā ir.
Vai bērni labprāt klausās jūsu koncertus?
Nē, patiesībā diezgan reti – vispirms jau skolā brīvdienas reti iekrīt tajos brīžos, kad man ir koncerti, kurus viņi varētu klausīties, turklāt vecākais dēls nav sevišķi pacietīgs. Viņš gan pats spēlē ģitāru, bet īpaši ilgi klausīties, kā es dziedu, to viņš nespēj. Jaunākais varētu, bet, tā kā pieskatītāja abiem viena, tad to īsti nevar sakārtot.
Rīgā atskaņosiet poļu komponista Karola Šimanovska (1882 – 1937) Otro vijoļkoncertu. Operdziedātāji mēdz teikt, ka ir lomas, līdz kurām jāizaug. Vai vijolniekiem ir līdzīgi, vai repertuārs vairāk atkarīgs no gaumes attīstības?
Kādreiz Latvijā teica, ka Bēthovenu un Brāmsu nevajadzētu sākt spēlēt ļoti agri, un tam var piekrist, jo, protams, šo mūziku citādi uztver, kad ir pašam kāda dzīves un muzikālā pieredze. Bet kā tad lai pieredzi iegūst, ja pat neķeras šiem komponistiem klāt?
Man gan pašlaik repertuāra plānošana ir drīzāk praktiska, pavisam jaunu programmu nav daudz, jo katram orķestrim, katram diriģentam jau ir savs priekšstats, ko viņi gribētu, lai spēlēju, tad arī saskaņo intereses. Protams, tas atkarīgs arī no publikas vēlmēm un gaidām – ja kādā pilsētā esi biežāk bijis, tad var būt, ka nāk klausīties pašu mūziķi, un tad var arī izvēlēties nepazīstamākus skaņdarbus vai komponistus, bet, ja kādā vietā esi mazāk viesojies, tad drošāk izvēlēties pazīstamākus komponistus.
Dzīvojam diezgan trauksmainā laikmetā. Kā ir mūziķu vidē: vai mēdzat apspriest politiku, vai tā tomēr ir personiska darīšana?
No vienas puses, mūzika ir valoda pati par sevi, tai nevajadzētu būt nekādā sakarā ar politiku, vajadzētu stāvēt šiem jautājumiem pāri, bet mūziķiem pašiem, protams, zināma atbildība kā cilvēkiem ir, īpaši, ja esi pazīstams mūziķis. Ir svarīgi, kā tu paud savu pārliecību, ja tev tāda ir, jo, protams, pazīstamos cilvēkus sabiedrībā dzird vairāk, tādēļ jāizturas atbildīgi.
Protams, mūziku varas pārstāvji vienmēr centušies ievilkt politikā…
Jā, nu to jau mēs zinām arī no padomju laikiem.
Šeit Vācijā valda ļoti pretēji viedokļi par visiem jautājumiem, par bēgļiem un tamlīdzīgi, un diezgan ātri vari saprast, ar kuriem cilvēkiem par kuru tēmu vispār drīkst sākt runāt. Vācijā nesen bija vairāki gadījumi, kad publika uztraucās, ka mākslinieks koncertā nerunā simtprocentīgi vāciski, vai arī sāka teikt nepatīkamas lietas par moderno mūziku – es domāju, šādām diskusijām koncertzālē nav vietas. Ja esi atnācis klausīties mūziku, tad to arī vajadzētu darīt. Šie nav viegli laiki Vācijā un Eiropā vispār, politiskajā situācijā valda neziņa, un tad cilvēki kļūst nervozi.
Vai balsosiet Vācijas vēlēšanās?
Nē, es nevēlēšu – neesmu saņēmusi vēlēšanu dokumentus, kaut gan, man šķiet, nu jau man būtu jābūt tiesībām vēlēt, bet es arī neuzskatu, ka esmu pietiekami kompetenta Vācijas politikā, lai izdarītu izvēli.
Ko jums pašai patīk klausīties atslodzei?
Klausos ļoti dažādu mūziku. Ziemassvētku laikā, protams, ģimenē daudz klausījāmies Bahu, vakarā tā var būt vieglāka mūzika, džezs. Tagad jau arī bērni atnāk no skolas ar savām idejām par to, ko vajadzētu klausīties, tāpat ar interneta starpniecību tagad iepazīst ļoti daudz lietu, par kurām iepriekš nezināju. Man patīk iepazīt jaunu mūziku.
Pērn uzstājāties Cēsīs jaunajā Vidzemes koncertzālē. Kā jums tā patika?
Jā, Cēsīs ir ļoti forša zāle, patīkami tur spēlēt. Tagad arī Liepājā ir jauna koncertzāle, vai ne? Tur vēl nav sanācis uzstāties, labprāt gribētu turp aizbraukt.
Ja kāds menedžeris būtu gatavs sarīkot Baibas Skrides Latvijas tūri, vai jūs piekristu?
Jā, protams, būtu gan grūtāk, ja gribētu piesaistīt ārzemju orķestri, bet, ja tas būtu Latvijas orķestris, kādēļ ne?
Koncerts “Klasikas virsotnes. Baiba Skride un Čaikovska Sestā”
* Piektdien, 13. janvārī, plkst. 19 Lielajā ģildē
* Diriģents Andris Poga, vijole – Baiba Skride
* Programmā: Igors Stravinskis, “Scherzo fantastique”, Karols Šimanovskis, “Otrais vijoļkoncerts”, Pēteris Čaikovskis, “Sestā simfonija”.
* “Šajā trauslajā, vizlaini mirdzošajā un saviļņojoši skaistajā mūzikā solo spēlēs Baiba Skride, un grūti būtu atrast labāku Šimanovska nošraksta tulku,” vēsta Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO). “LNSO liels prieks atkal muzicēt kopā ar izcilo vijolnieci Baibu Skridi, turklāt sadarbībai izvēlēts reti skanošs opuss – poļu komponista Karola Šimanovska Otrais vijoļkoncerts. Karola Šimanovska mūzika diemžēl pārāk reti nonāk pie Latvijas klausītājiem, un abi viņa vijoļkoncerti noteikti pieder pie žanra klasikas, kurai daudz biežāk būtu jābūt koncertafišās.
Otrais vijoļkoncerts ir pārpilns romantiskas burvības un orķestra krāsu mirdzuma, vijolei te ir iespēja rādīt gan dvēselisku bezgalīgumu kantilēnā jeb dziedājumā, gan spēcīgu temperamentu izvērstajā kadencē jeb soloposmā, kura radīšanā piedalījies opusa veltījuma adresāts – ievērojamais poļu vijolnieks Pauls (Pāvels) Kohaņskis.
Baibas Skrides talants ir jo sevišķi piemērots, lai atslēgtu Šimanovska šedevru, un to apliecina brīnišķīgs ieskaņojums – 2014. gada nogalē skaņu ierakstu namā Orfeo nāca klajā CD, kurā Baiba Skride kopā ar Oslo filharmonijas orķestri un Vasiliju Petrenko iespēlējusi abus Šimanovska vijoļkoncertus. Tas ieguva “BBC Music Magazine” mēneša titulu “BBC Music Choice”, un Vācijas mūzikas kritiķi iekļāva to gada ceturkšņa atzinību sarakstā “Bestenliste”.”
Avots: lnso.lv
