Baiba Talce: Kultūrizglītība vai šovs? 0
Jaunajā mācību gadā jau gandrīz pagājis pirmais mēnesis, tomēr problēmas tās pašas vecās. Izglītības reformas nemitīgi pārorganizējot, skolotāja viedokli maz ņem vērā.
Ja mākslas priekšmetus ievietos ne-pastāvīgo priekšmetu kategorijā, tad nākotnē var gatavoties neaptveramiem sociāliem pārsteigumiem, jo mākslas priekšmeti ne-kristīgajās skolās ir vienīgie, kuros vēl kaut ko runā par ētiku, garīgumu, filozofiju. Pamatskolā stundu skaitu latviešu valodā un literatūrā sen jau vajadzētu palielināt un nepieļaut analfabētisku devītās klases beigšanu. Ar vienu stundu nedēļā ne klasiskas vērtības, ne mūsdienu literatūru iemācīt nebūtu iespējams arī pirms 30 gadiem, kur nu vēl šodien.
Lai kaut minimāli pārzinātu gan latviešu, gan ārzemju literatūru, arī kulturoloģiju, nepieciešamas vismaz trīs stundas nedēļā. Izskanējusi ziņa, ka no mācību priekšmetu saraksta izņems arī kulturoloģiju, kurā nupat tikai pirms pāris gadiem izdevniecības “Zvaigzne ABC” un “Raka” izdeva uzreiz divas (!!) jaunas grāmatas.
Visiem šiem eksperimentiem, kas no IZM puses nemitīgi plūst pār humanitāro priekšmetu pasniedzējiem, nav izprotams ne mērķis, ne sasniedzamais iznākums: tas var būt vienīgi “muļķu tautas” turēšana vēl lielākā muļķībā.
Varbūt Skolu valžu un IZM ierēdņi varētu veltīt nedēļu laika un pamācīt katrs savas jomas priekšmetu kādā skolā, lai beidzot saprastu, ka piektās klases bērns neprot brīvi lasīt un neuztver izlasīto, bet vidusskolēns nezina veselu virkni parastu ikdienas jēdzienu dzimtajā valodā, kurus ir iespējams uzzināt, vienīgi lasot daiļliteratūru, jo ikdienā tā vairs nerunā. Kā viens no iemesliem tiek minēta situācija tālākās profesijas izvēlē, ka skolēni, lūk, izvēloties sociālas un humanitāras sfēras tālākizglītībai, nevis tik nepieciešamās dabas zinības. Vai tiešām nav skaidrs, ka, pusslaistoties pamatskolā vai trīs gadus atsēžot vidusskolā, cilvēkam, kuram nav ne mērķa, ne motivācijas piepūlēties savas izglītības labā, daudz vienkāršāk ir nākotnē apgūt lasāmas un atstāstāmas zinības?
Cilvēku savstarpējās attiecībās, kā arī IT sarunvaloda kļūst aizvien bēdīgāka un noplicinātāka. Cilvēki sāk izdomāt savu personīgo pareizrakstību, pilnīgi aizmirstot par ortogrāfiju vai interpunkciju. Ja svešvalodās klasi dala, lai mazā skaitā mācītos runāt, klausīties, rakstīt, kāpēc to nedara latviešu valodā, ievērojot lielo kopējās inteliģences kritumu 20 neatkarības gados; šodien arī – uzņēmīgāko un gudrāko prātu aizbraukšanu no valsts? Mazā stundu skaita dēļ vidusskolā tikpat kā nav iespējams izmantot šodien daudz piedāvātās digitālo mācību līdzekļu iespējas: lai noskatītos vienu mākslas filmu vai teātra izrādi, vajadzīgas divas akadēmiskās stundas. Turklāt liela daļa skolēnu vispār nespēj noturēt uzmanību mākslas darba uztverei divu stundu garumā. Un es nedomāju, ka šo iemeslu dēļ vajadzētu visas programmas pārorientēt uz “Krēslu” vai “Bada spēlēm”.
Latviešu valodā, kur gramatikas kategorijas un likumi nav mainījušies un nevar mainīties, pamatskolā iesaku atgriezties pie vienas grāmatas no 5. līdz 9. klasei, bet modernās tehnoloģijas lai ir īpašu stundu instruments, nevis paģērējums katrai stundai.
Pateicoties IT un digitālo mācību līdzekļu iespējām, literatūru varētu mācīt tematiskos blokos, integrējot ar kulturoloģiju, vizuālo mākslu, mūziku, vēsturi un ģeogrāfiju, bet tas nav iespējams programmas dēļ, jo tā pilnīgi neparedz laiku mākslas darbu dziļākai analīzei vai iztirzāšanai (lielāko kuriozu ieraudzīju kulturoloģijā, kur renesansei plānā paredzētas tieši divas stundas!). Kā smējās kāds kolēģis: ko tu satraucies – parādi vienu romānikas, vienu gotikas torni un pāris gleznas no Luvras un pasaki – lūk, tā ir renesanse, pārējo skatīt Parīzē uz vietas!
Humanitārie mācību priekšmeti, īpaši latviešu valoda un literatūra, pirmkārt, ir domāti tautas valodas un kultūrvērtību saglabāšanai un iedzīvināšanai ģimenes kopējo kultūrvērtību izpratnē arī nākamajās paaudzēs. Ja nebūs šīs izpratnes, nebūs ne latviešu, ne latviskuma.
