Baiba Ozola: Ģimene ir sapnis, kuru ir vērts sapņot 0
Dodamies uz Jelgavu pie Baibas Ozolas – “Latvijas Avīzes” konkursa “Sieviete Latvijai 2012” laureātes nominācijā “Par ģimenes stiprināšanu”. Ozolu ģimenē ir septiņi bērni: Jēkabs (14), Matīss (12), Marta (10), Kārlis (8), Anna (6), Ernests (4), Gustavs (1,4). Lielākie bērni ir skolā.
Pēc stundām katrs dodas attīstīt savus talantus – spēlēt mūzikas instrumentus, dziedāt, dejot, spēlēt futbolu. Mājās ir jaunākie – Ernests un Gustavs. Ernests zīmē un liek puzles, uzdod daudz jautājumu un ik pa brīdim atgādina par brokastīs apsolīto spēkavīru putru. Gustavs skatās debeszilām acīm, smaida un reizēm pacienājas ar mammas pienu. Sarunas laikā Baiba paspēj atbildēt uz visiem Ernesta jautājumiem, uzvārīt bērniem putru un parādīt dažus no septiņu bērnu svarīgāko dzīves notikumu albumiem, kur foto un tekstā dokumentēts katrs bērna solis pirms un pēc dzimšanas. Ja reiz pasaulē nācis tik kupls pulciņš bērnu, Ozolu ģimenei ir stiprs pamats.
– Kā var sastapt otru cilvēku ar līdzīgu pasaules uztveri?
– Tolaik, kad iepazinos ar Māri, meklēju savas dzīves ceļu, biju nolēmusi kristīties. Pēc nedēļas zvana Māris, jautā, ko svētdien daru? Atbildu, ka esmu aizņemta, domājot, ka došos uz baznīcu. Žēl, viņš saka, gribēju tevi uzaicināt aiziet ar mani uz baznīcu. Biju tik pārsteigta – kā svešs cilvēks var mani aicināt uz pirmo tikšanos, turklāt baznīcā? Un tā jau 15 gadus ik svētdienu tur satiekamies, tagad jau kopā ar visiem bērniem. Ja mēs nebūtu tik stipri ticībā un paļāvībā uz Dievu, sen būtu sabrukuši zem dzīves pārbaudījumu nastas.
– Vai par kuplu bērnu pulku sapņojāt jau no sākta gala?
– Cerēju, ka man varētu būt vairāk par diviem bērniem – kādi trīs. Bet kāzu naktī, kad viesi jautāja, cik bērnu gaidīt no mums, Māris teica: nu, kādus desmit! Līdz šim to nebijām apsprieduši, domāju – vīrs joko. Bet, re, Dievam ir laba humora izjūta, Viņš mūsu kopdzīvē jau ir īstenojis lielāko daļu no sacītā. (Smejas.) Kad mums bija divi bērni, domāju – jādzīvo sev, jāiet strādāt, jāveido karjera. Bet nejutu mieru un sirds piepildījumu. Pēc tuvu cilvēku zaudējuma mūsu kopdzīves kritiskākajā mirklī atradām ceļu uz laulāto rekolekcijām – aizbraucām uz nedēļas nogali laulātajiem pāriem. Kāds pāris, kam tolaik bija septiņi bērni, stāstot par savu dzīvi, izstaroja tādu prieku! Tobrīd sajutu tik stipru vēlmi atteikties no sava līdzšinējā dzīves plāna – palikt tikai ar divām atvasēm.
Kāpēc liegt ienākt šajā pasaulē vēl kādam bērnam, kurš varbūt šeit atsūtīts, lai kļūtu par valsts prezidentu vai ievērojamu komponistu? Cik bērnu mums būs lemts izaudzināt, tik arī mīlestībā pieņemsim. Saprotu, ka daudzi mūs uzskata par pilnīgi trakiem – šajos laikos tik daudz bērnu!
Bet bērni pārveido cilvēku, iemāca atbildību, rūpes, atteikšanos no egoisma, paļaušanos citam uz citu, dod iespēju būt vienam no komandas. Viens tu nekad nespēsi izjust, kā ir, kad tu dalies ar dienišķo maizi, ar savu brīvo laiku, ar visu, kas ir tevī, un to, kas tev ir.
– Nezinu, vai klātos jautāt – kā jūs pati atpūšaties?
– Tieši šoruden jutos kā iztukšota aka… Bērniem augot, pieaug arī viņu vajadzības skolā, jāuzklausa neskaitāmie lūgumi un problēmas. Mārim izteicos, ka piecpadsmit gadus esam nodzīvojuši kā maratona skrējienā bez atelpas, un līdz šim tā arī nav izdevies pabūt divatā ārpus mājas. Draudzene piedāvāja pieskatīt bērnus, un mēs pavadījām divas skaistas dienas Ventspilī. Kad troksnis un rūpes kāpj pāri galvai, dodos nelielā izbraucienā ar riteni. Pēc pāris stundām klusuma un arī nelielas fiziskas slodzes atgriežos mājās pavisam cits cilvēks. Ģimene ir kā lokomotīve ar vagoniņiem. Ja tu savu uzkrāto stresu padosi tālāk, tas aizies līdz pat pēdējam vagonam. Mājās nebūs miera. Kad vīrs pārnāk no darba, esmu aizsākusi tradīciju divas reizes nedēļā ar savām domubiedrēm no Kristīgā māmiņu kluba pāris stundu izbraukt ar riteņiem. No rīta man ir nepieciešams savs klusais laiks, kad lasu Bībeli, lūdzos, lai Dievs mani sūta tur, kur man šodien ir jābūt, un sargā no vietām, kur man nav jābūt. Lai dod man gudrību izaudzināt bērnus par tādiem cilvēkiem, kādam mērķim Dievs viņus ir radījis. Un lai sargā bērnus no visa ļaunā.
– No kā ir jāsargā?
– Katru dienu viņi no skolas pārnes kādu pārdzīvojumu, domu, kuru kopā pārrunājam.
Daudzkārt vienaudži ir nievājoši izteikušies par lielām ģimenēm. Tad man ir vajadzīga īpaša gudrība, lai, bērniem atbildot, nenoniecinātu nevienu citādi domājošo, bet pateiktu, ka mūsu ģimenē daudz kas notiek citādi. Reizēm ielūdzam skolas biedrus ciemos un redzam, ka viņu domas pamazām mainās.
Viņi jūt to dzīvīgumu, draudzīgumu, atbildību, interesi un rūpes citam par citu, kāda valda mūsu ģimenē.
– Bērniem ir tik daudz kārdinājumu… Kā risināt pedagoģiskas problēmas?
– Mēs ļoti izvērtējam, kur ir vērts ieguldīt naudu. Vai meitai ar klasi braukt ekskursijā vai labāk doties uz vokālistu konkursu Klaipēdā. Palaidām uz konkursu. Guva labus rezultātus un vērtīgu starptautiska konkursa pieredzi. Klases ekskursijā tiks citreiz. Kad skolā ir fotografēšanās, bērniem par kārdinājumu iedod visu fotogrāfiju komplektu. Lai bērni iemācītos pateikt kaut kam – nē, sakām – tikai klases bildi, un viss! Bērni saprot – nav jāņem viss, ko tev piedāvā. Katru dienu no kaut kā ir jāatsakās. Manuprāt, tas ir labi. Materiālais ir tik ļoti pārklājies pāri šai pasaulei… Katru gadu vajag jaunas skolas somas, bet kas tad vecajām vainas, ja tās vēl ir gana labas?
Nav viegli bērnus pārliecināt, ka nav ko skriet pasaulei līdzi ar patērētāja domāšanu. Drīzāk jādomā, kā taupīt un izmantot to, kas tev jau ir, nevis gribēt vēl un vēl.
Reizēm gan sāp sirds, ka visi kopā nevaram apmeklēt pasākumus. Daudzviet ģimenes biļete paredzēta diviem pieaugušajiem un diviem bērniem. Bet, kur lai lieku pārējos piecus? Vilcienos vairs nav bērnu biļešu par puscenu. Jau gadu plauktā stāv ielūgums uz Rīgas zoodārzu, kas iegūts, minot mīklas un dziedot Latvijas Radio. Tas ir vesels projekts, lai mūsu kuplā ģimene varētu turp nokļūt. Tāpat uz Rundāles pili. Dēls dziedāja konkursā un balvā saņēma ģimenes biļeti Rundāles pils apmeklējumam. Tā kā mums nav liela ģimenes auto, diemžēl nekādi nevaram tos īstenot. Autobusu vai vilcienu biļetes visiem kopā izmaksātu vairāku dienu iztikšanas naudu. Žēl, protams.
– Toties esat čakli velobraucēji…
– Bērni visur dodas ar riteņiem – uz skolu, mūzikas skolu, dejošanu.
Mums patīk kopīgi velobraucieni. Esam bijuši Mežotnē, Aucē, vairakkārt – uz Ozolniekiem. Tā ceļojot, nekaitējam dabai, esam kā daļa no tā skaistuma, kas ir ap mums. Esam piedalījušies visos septiņos līdz šim notikušajos Jelgavas vienotības velobraucienos. Tā parādām, ka bērni nav šķērslis, lai kaut kur piedalītos.
– Jums ir talantīgi bērni – spēlē mūzikas instrumentus, dzied un dejo…
– Jā, tā ir. Pieci bērni dzied, vecākie dēli un meitenes dejo tautas dejas, Kārlis un Ernests spēlē futbolu, vecākie dēli spēlē klarneti un akordeonu. Kārlis apgūst arī ģitārspēli. Jāvēro gan, vai tā ir īstā nodarbe. Zinām, ka nevajag bērnos īstenot savus nerealizētos sapņus.
– Kāds ir jūsu sapnis?
– Laimīgi un krietni bērni.
Kad bijām Ventspilī, abi ar vīru pasapņojām – kā būtu, ja mums būtu māja ar stāstu – atjaunojama muiža, kurai mēs pamazām dotu otru elpu. Mēs varētu rīkot nedēļas nogales laulātajiem, vasaras nometnes bērniem un nometnes tikai mammām. Un, kas zina, varbūt paņemtu savā azotē arī kādus vecāku atstātus bērnus, lai dotu viņiem iespēju just ģimenes siltumu…
Bet tas pēdējais jau ir tāds liels lēmums, to nepieņem vienā dienā. Priecātos, ja mēs visi kopā varētu muzicēt. Pirms dažiem gadiem spāņu fotogrāfs Delmi Alvarezs Latvijā īstenoja fotoprojektu “Sievietes un viņu slēptie sapņi”, kura mērķis bija iedrošināt sievietes. Pēc tam bija izstāde Jelgavas Pieaugušo izglītības centrā un modes namā “Tēma”. Kāda sieviete fotografējoties vēlējās vienu dienu būt princese. Cita gribēja vienu dienu būt vilks, vēl cita – mežs… Mans sapnis ir iemācīties spēlēt ģitāru un tad visai ģimenei ar riteņiem apceļot Latviju un vēlāk arī pasauli. Piekritu šim fotoprojektam, jo vēlējos parādīt, ka ģimene ir sapnis, kuru ir vērts sapņot. Liela vērtība, kas jāsargā. Ģimene ir tā, kas iedrošina un palīdz atmodināt cilvēkā snaudošo radošo potenciālu, dod drosmi uzdrīkstēties iecerēto arī īstenot.
Viedokļi
Gaitis Grūtups, “Zemgales Ziņu” žurnālists, Ozolu ģimenes draugs un kaimiņš: “Baibas un Māra ģimene ir apbrīnas un cieņas vērta. Viņu spars, optimisms, iejūtība un smalkjūtība… Divas reizes esam kopā gājuši svētceļojumā uz Aglonu. Palīdzējām viņu bērnus “ganīt”. Otrajā reizē Baiba nogāja 320 km ar trīs nedēļas vecu bērnu uz rokām. Kā? Bērnu pie krūtīm piespiedusi. Gustiņa pirmo mēnesi nosvinējām Neretā.”
Agnese Ārente, Baibas draudzene, konkursa pieteikuma vēstules autore: “Apbrīnoju, ar kādu atdevi Baiba dzīvo. Viņa ir gudras sievas un labas mātes piemērs. Abi ar vīru vada kustību “Laulāto tikšanās” Jelgavas diecēzē. Rīko pasākumus laulātajiem, lai stiprinātu ģimenes, lai laulātie iemācītos sarunāties un dzīvot izlīgšanā. Vada saderināto kursus pāriem, kuri gatavojas laulībām. Arī ikdienā daudzas sievietes grūtos brīžos Baibai jautā padomu. Viņa ir palīdzējusi krīzē nonākušām ģimenēm atkal atrast ceļu vienam pie otra.”
Edvards Pavlovskis, Romas katoļu Jelgavas diecēzes bīskaps: “Baiba ikvienā tikšanās reizē ir dvēselīte. Viņa allaž izdomās, kā citus pārsteigt un iepriecināt. Baiba ir aktīva draudzes locekle. No rīta, kamēr bērni guļ, viņa atskrien uz dievkalpojumu, tad steidzas mājās. Viņa ir mātes gādības paraugs. Bet rūpēs par bērniem viņa ļauj tiem brīvi attīstīties. Kad kāds saka – ar diviem bērniem ir grūti, Baiba gardi nosmejas un saka – vai nu tu nezini, kas ir grūti, vai arī nezini – kas ir bērni.”
