Baiba Broka: nebūsim tukši klaigātāji 3
Ar Nacionālās apvienības Rīgas domes frakcijas priekšsēdētāju BAIBU BROKU sarunājas “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš, Māris Antonevičs un Ģirts Zvirbulis. Skaidrojām, kā jaunievēlētā nacionālā opozīcija darbosies.
V. Krustiņš: – Mūsu lasītāji jūsu startu politikā ir novērtējuši ļoti atzinīgi, bet ir viens jautājums, kas viņus satrauc. Proti, cik zināms, darbs Rīgas domē nav jūsu maizes darbs. Tas nozīmē, ka viena no opozīcijas līderiem savu dzīves laiku pašvaldībai var ziedot tikai daļēji?
– Jā, tiešām, Rīgas dome nav mana vienīgā darbavieta. Tas ir viens no ļoti racionāliem apsvērumiem, kā es izvērtēju savu iesaistīšanos politikā, jo man ir jābūt atbildīgai par saviem bērniem un ģimeni. Ienākumi ir ārkārtīgi svarīga dzīves sastāvdaļa. Startējot vēlēšanās un esot par Rīgas mēra amata kandidātu, bija vairāki varianti. Patiešām kļūstot par Rīgas mēru, tas ir ikdienas darbs, pat 24 stundas diennaktī, kas tiek arī adekvāti novērtēts un atalgots. Tādā gadījumā es pamestu citus darbus un pilnībā veltītu sevi darbam pašvaldībā. Likums arī nosaka, ka pašvaldības deputāts savus pienākumus pilda no pamatdarba brīvajā laikā. Ikvienam darba devējam likums liek respektēt darbinieka politiskos sasniegumus un atvēlēt viņam tās stundas, kas nepieciešamas komiteju un domes sēžu apmeklēšanai.
– Būšu nekautrīgs. Cik jūs par darbu pašvaldībā varat nopelnīt? Kāda ir deputāta alga?
– Ierindas deputātam “uz rokas” sanāk apmēram 300 latu mēnesī. Protams, pozīcijas deputāti, kuri vada arī komitejas, par to saņem vēl attiecīgas piemaksas, bet mums, opozīcijas pārstāvjiem, tādu amatu nav. Taču gribu teikt, ka darbs nav tikai tā viena vai pāris stundas komitejā.
Vēl šodien biju Pilsētas attīstības komitejas sēdē, kas ilga no pulksten deviņiem līdz vienpadsmitiem, bet, lai sagatavotos šai sēdei, man bija jāizlasa materiāli teju pie simts lapām – budžeta grozījumi, paskaidrojumi, nolikumi un tamlīdzīgi –, nemitīgi jākomunicē ar frakcijas biedriem, jāprecizē mūsu nostāja dažādos jautājumos. Tas nav tikai aiziet uz tām pāris sēžu stundām.
M. Antonevičs: – Saeimas deputātiem ir konsultanti un palīgi, kas palīdz arī sagatavoties sēdēm. Vai jums Rīgas domē tādu nav?
– Mums uz visu frakciju – tas ir 12 deputātiem – ir viena referente, kuras galvenie uzdevumi saistīti ar tehniskiem lietvedības jautājumiem – dokumentu apriti, reģistrēšanu. Protams, viņa nevar būt tik profesionāls konsultants, lai sagatavotu deputātiem izvilkumus vai redzējumus gan par sociālām lietām, gan par mājokļiem, gan par budžetu…
V. Krustiņš: – Citi domes opozicionāri bieži vien žēlojušies, ka viņi neesot informēti, ka viņiem daudz ko nestāsta, slēpj. Kāds ir pienākums Rīgas vadītājiem sniegt jums informāciju, ziņas, atbildes?
– Likums diezgan skaidri nosaka lietu aprites kārtību. Ir arī iekšēji domes nolikumi, katram departamentam ir nolikumi. Ir elektroniskās sistēma, ko sauc “E–portfelis Rīgā”, kurā minimālajā nepieciešamajā laikā pirms sēdēm tiek ievadīti visi dokumenti.
Diemžēl bieži vien tie nav izstrādāti pietiekami skaidri un kvalitatīvi, lai deputāti saprastu un varētu formulēt savu viedokli. Tas ir jautājums par koalīcijas attieksmi pret opozīciju. Vai viņi mūs uztver kā saprātīgus, inteliģentus konkurentus, kas piespiež labāk strādāt, vai, nievājoši sakot, kā traucēkli un ienaidnieku.
Ja reiz par to runājam, jāteic, ka es negribu, lai mēs kļūtu par tukši klaigājošu opozīciju. Vēlētos, lai mūsu atbalsts vai noraidījums katram koalīcijas piedāvātajam risinājumam būtu pamatots un argumentēts. Arī nupat neatbalstījām vairākus piedāvājumus par štatu palielināšanu, kas saistīts ar plānotajiem budžeta grozījumiem. Manuprāt, personāla izmaiņas ir jāplāno uz nākamā finanšu gada periodu. Ja tagad, gada vidū, kāds departaments izdomā, ka pēkšņi viņiem vajadzīgi 15 darbinieki, tad man rodas jautājums, kāda bijusi šā departamenta plānošana gada sākumā, kas ir tik ļoti neplānoti mainījies? Turpretī mēs atbalstījām koalīcijas pārstāvju rosinātas apmācības programmas bērniem ar īpašām vajadzībām.
– Vai tagad, kad Rīgas dome strukturāli noformējusies, neapsverat iespēju veidot vienotu opozīciju ar saviem kolēģiem no “Vienotības”?
– Pirmkārt jau mēs kā opozīcija esam kopā. Esam vienoti pret to stilu un veidu, kā koalīcija turpina vadīt Rīgas domi. Par to, vai mums vajag formālu vienotu veidojumu, gan neesmu pārliecināta. Neesam par to runājuši, un nesaskatu tajā nekādu lielu ieguvumu. Taču ikdienā daudz konsultējamies.
Prasu padomu Olafam Pulkam un citiem “Vienotības” pārstāvjiem, kuri pašvaldībā strādājuši iepriekš. Nebūtu loģiski neizmantot viņu pieredzi un zināšanas. Ir doma izveidot sadarbības memorandu par īpašiem jautājumiem sadarbībai Rīgā. Par sadarbību tiek runāts ne tikai Rīgas pašvaldības līmenī, bet plašākā skatījumā.
Ir jautājumi, ko mēs varam virzīt caur Saeimu un valdību, kur esam pozīcijā.
– Kādā intervijā jūs prognozējāt, ka “Saskaņas centrs” nākotnē būtiski mainīsies. Kā? Varbūt šī izmaiņas var pozīcijas un opozīcijas attiecības mainīt jau pirms Saeimas vēlēšanām?
– Šobrīd nedomāju, ka būtu iespēja mainīt mūsu attieksmi pret “SC” kopumā. Tāpat arī nedomāju, ka mainīsies viņu attieksme pret mums. Jau amatu sadale domē pilnīgi skaidri parādīja, ka opozīcija tiek ignorēta pilnībā. Piemēram, mēs mēģinājām Pilsētas attīstības komitejas vadītāja amatam virzīt Aleksandru Kiršteinu, kurš kā arhitekts būtu ļoti piemērots šim darbam. Taču tā vietā pozīcija ievēlēja faktiski nepazīstamo Maksimu Tolstoju. Rīgas domes pozīcija šobrīd jūtas gana vareni arī bez mums, un nekas neliecina, ka tas varētu mainīties, pat tad, ja vēl divi trīs “SC” deputāti pamestu frakciju, kā to jau izdarījis Vadims Jerošenko. Neizslēdzu, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās “SC” un “GKR” kopīgiem spēkiem mēģinās pašvaldībā attaisnojušo sadarbību īstenot arī nacionālā līmenī.
Ģ. Zvirbulis: – Bet vai šī savienība tiešām ir tik viendabīga? Pirms vēlēšanām saraksts bija kopīgs, bet tagad “SC” un “GKR” domē izveidojuši katrs savu frakciju.
– Manā uztverē, ja arī tur ir kādas atšķirības, tad tās ir tikai un vienīgi formālas. Katrā ziņā pašlaik šajā blokā nekādas plaisas nav manāmas.
– Ņemot vērā, ka jūsu sākotnējais plāns bija izcīnīt Rīgas mēra amatu, vai tagad esat noskaņota pacietīgi strādāt pašvaldībā kā “ierindas” opozīcijas deputāte?
– Apņemšanās strādāt Rīgas domē man ir neatkarīgi no tā, ka esmu opozīcijā. Vienlaikus ir jānovērtē gan vēlētāju, gan partijas atbalsts.
Tādēļ neizslēdzu iespēju tuvākā vai vēlākā nākotnē apsvērt iespēju par citiem politiskiem izaicinājumiem vai piedāvājumiem, ja redzēšu, ka tie atbilst manai kompetencei un tur savus mērķus varu sasniegt ātrāk un efektīvāk. Pieļauju iespēju kandidēt arī uz parlamentu. Vai tas notiks jau nākamgad gaidāmajās vēlēšanās? Neesmu pārliecināta.
V. Krustiņš: – Runāsim skaidru valodu – vai esat gatava nākotnē kļūt par nacionālu ministru prezidenti, kā to prognozē politiķu aprindās?
– Tas ir jautājums visai mūsu partijai par to, kāda būs taktika, startējot uz Saeimas un Eiropas parlamenta vēlēšanām. Es pati personīgi esmu patīkami pārsteigta par saņemto vēlētāju novērtējumu un uzticību. Tas vienlaikus uzliek arī ārkārtīgu lielu atbildību.
– Protams, bet jūsu lielā misija būtībā ir šāda – vai nākamajās vēlēšanās izdosies pavērst latviešu vēlētāju simpātijas uz nacionālo spēku pusi. Pašvaldību vēlēšanās nacionālo noti spēlēt centās Ēlerte, bet arī viņa nespēja neko piedāvāt. Ar inteliģentiem saukļiem, ka mēs būsim Ziemeļeiropas kultūras galvaspilsēta, nepietiek.
– Latvijai kopumā ir jāsaprot, kas mēs bijām, kas mēs esam un kas mēs gribam būt. Nav jāmēģina kādam līdzināties, bet jāizceļ tas unikālais, kas mums jau ir, – sava nacionālā identitāte, kultūra, kas nāk līdzi ar valodu, vēsturi un tradīcijām. Jāstrādā tā, lai citi gribētu līdzināties mums. Tam lepnumam un pašapziņai jāstrāvo cauri visam tam, ko mēs darām ikdienā. Vienalga, vai esi, politiķis, ārsts, skolotājs vai kas cits – piederības sajūta ļauj sasniegt daudz un dažādas lietas.
Ja mēs runājam par ekonomikas attīstību – kādā veidā varam stimulēt un atbalstīt Latvijas uzņēmējus, kādā veidā varam attīstīt Latvijas ekonomiku, aicinot tos ārvalstniekus, kuri atnes jaunas zināšanas, bet nevis nopērk mūsu jau attīstītos uzņēmumus. Nu nevajag mums tos pārpircējus.
Par to pašu izglītību un valodu – nav jau jāuzmanās tikai no krievu valodas ietekmes, bet arī angļu, kas varbūt ir vēl lielāka.
– Nesen par šiem jautājumiem runājām ar profesori Ilgu Kreitusi un secinājām, ka ne visi tie krievi, kurus uzskatām par opozīcijā esošiem, grib būt Krievijā. Bet viņi grib krievu valodu Latvijā. Kā aizbērt šos grāvjus, kas šķir sabiedrību?
– Es domāju, ka jāsāk ar izglītību. Tagad mēs redzam, ka divvalodīgās izglītības uzturēšana pēdējo 20 gadu laikā nav attaisnojusies. Tā nav nekāda vardarbība pret bērniem vai demokrātijas apspiešana, kā daži cenšas iztēlot, bet cilvēcīgas rūpes par visu tautību ģimenēm. Ja cittautieši izvēlējušies šeit dzīvot un veidot savu ģimeni, tad mums viņi ir vajadzīgi kā Latvijai lojāli cilvēki. Lai kļūtu par latvieti, nav jābūt kādai ģenētiskai atbilstībai. Jābūt šai piederības sajūtai. Tas ir audzināšanas, izglītības un ģimenes jautājums. Ja bērni iet kopā bērnudārzā, kur jau agrā bērnībā apgūst latviskās tradīcijas, tad viņi daudz labāk saprot, par ko mēs priecājamies, kas ir mūsu svētki. Nākamais – vēstures mācīšana skolās. Pašlaik diemžēl mēs redzam, ka krievu un latviešu skolās veidojas ļoti atšķirīga vēstures izpratne.
Strādājot Latvijas Universitātē, redzu, ka daudzi vietējo skolu beidzēji nespēj iestāties augstskolā, jo viņiem pietrūkst latviešu valodas zināšanu. Tas šajos jauniešos rada dusmas un aizvainojumu pret mūsu valsti. Ka šie cilvēki nespēj šeit iekļauties un nejūtas piederīgi, diemžēl bieži vien ir pašu latviešu vaina.
Tikai mēs paši to varam mainīt, bet mums ir jābūt apņēmīgiem. Ļoti interesants gadījums bija manu kaimiņu krievu ģimenē, kuru meita pabeidza vietējo bilingvālo skolu un devās mācīties uz Angliju. Arī Londonā krievu valodu var dzirdēt ikdienā. Bet tad kādu reizi viņa kafejnīcā izdzirdēja latviešu valodu un sajuta, cik ļoti grib atpakaļ uz mājām. Tieši latviešu valoda šai krievu meitenei asociējas ar mājām.
– Visi šie jautājumi atduras pret izglītību bērnudārzu līmenī, bet NA piedāvājumi par pirmsskolas izglītību valsts valodā vairākkārt jau noraidīti. Kā jūs to vērtējat?
– Šeit atkal jārunā par nekonsekvenci un dubulto morāli. Priekšvēlēšanu laikā man pārmeta, ka nacionālajā retorikā neesmu bijusi tik skaļa kā Sarmīte Ēlerte. Taču ne jau skaļums apliecina pārliecību, bet gan darbi. Es atšķirībā no Ēlertes kundzes 16. martā gāju pie Brīvības pieminekļa. Ja runājam par latviešu valodu bērnudārzos, NA deputāti iesniedza likuma grozījumus Saeimā.
M. Antonevičs: – Tātad “Vienotībai” patriotisms izpaudās tikai vārdos, nevis darbos?
– Domāju, ka priekšvēlēšanu laikā tas viņiem bija polittehnoloģisks aprēķins. Arī tagad formāls pamats bērnudārzu iniciatīvas noraidījumam bija tas, ka tik konceptuālus grozījumus nedrīkstētu virzīt trešajā lasījumā. Bet tas neiztur kritiku, jo par šādu priekšlikumu runāts jau vairākkārt un agrāk tas tika noraidīts, jo esot jāuzlabo redakcija.
Ļoti interesanti, ka uzreiz pēc pašvaldību vēlēšanām TV diskusijā pilnīgi visu partiju, tostarp arī “SC”, pārstāvji piekrita, ka latviešu valodai bērnudārzos būtu jābūt. Jautājums tikai par termiņiem un pārejas periodu.
– Pirms vēlēšanām jūs piedāvājāt padarīt Rīgu latviskāku. Tiesa, ar nosacījumu, ka kļūsiet par domes priekšsēdētāju. Vai arī, darbojoties opozīcijā, saskatāt iespējas virzīties uz šo mērķi?
– Jā. Arī pavisam nesen pilsētas attīstības komitejā diskutējām par reklāmas izkārtņu saskaņošanu. Arī tajās vajadzētu respektēt latviešu valodu. Protams, ir pieļaujama svešvalodu lietošana, īpaši, ja informācija adresēta ārvalstu tūristiem. Taču, ja pieļaujam tādas izkārtnes, kur vārda “veikals” vietā rakstīts “store”, tad tas iet pāri jebkādiem mēriem. Tādas lietas ir sakārtojamas. Arī latviešu valodas apmācību programmas jāturpina attīstīt. Krievu bērnudārzos varētu veicināt latviešu tradīciju iepazīšanu.
