Baiba Bļodniece: Astotais kara gads Austrumukrainā – dzīve baiļu, neziņas un trauksmes ēnā 34
Autors: Baiba Bļodniece, Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre
Vizīte Ukrainā šā gada janvārī man kļuva par vienu no emocionāli saviļņojošākajām pieredzēm pēdējā laikā. Esot tur, sajutu, cik milzīgs ir jēdziena “pleca sajūta” spēks.
Ukraiņiem šodien ir vajadzīga militāra, humanitāra, ekonomiska un cita veida palīdzība. Taču ne mazāk svarīga ir šī pleca sajūta no kaimiņiem, kuru vēsturiskā pieredze ļauj īpaši dziļi saprast ukraiņu bailes, sastopoties ar jaunu agresijas vilni no Krievijas.
Šai vizītei bija vēl kāds nozīmīgs un paliekošs aspekts. Tā ir kara pieredze savām acīm. Jāatceras, ka “frontes līnija” Ukrainā ir nepārejoša realitāte kopš 2014. gada. Šis karš ir prasījis jau vairāk nekā 13 tūkstošu cilvēku dzīvību un aizvien ik gadu iet bojā aptuveni 200 Ukrainas karavīru.
Ja citviet šie skaitļi, iespējams, izskan tikai kā biedējoša statistika, Austrumukrainā kara klātbūtne ir jūtama ik uz soļa. Tā ir visai pamācoša un arī nomācoša aina, – no ceļiem nedrīkst novirzīties, jo teritorija var būt mīnēta, ķiveri mums ieteica atstāt neaizsprādzētu, jo labāk snaipera lode to notrieks no galvas, nekā notrieks kopā ar galvu. Šādu “sīkumu” bija daudz, jo karš, par kuru mēs esam lasījuši, redzējuši kino, dzirdējuši vecvecāku nostāstos, te ir atgriezies.
Apmeklējot Luhanskas un Doņeckas apgabalus, mūsu delegāciju apsargāja Ukrainas armijas un Nacionālās gvardes karavīri. Tāpēc jutāmies droši. Un jutām arī to, cik nozīmīga ir šāda vizīte tieši brīdī, kad iebiedēšanas tonis no Krievijas tiek kāpināts. Lai arī kāds ir šīs agresijas mērķis, tās rezultāts pagaidām ir ciešākas dažādu valstu attiecības ar Ukrainu. Šo sadarbības valstu vidū ir arī Latvija.
Apmeklējot Luhanskas apgabalu, nodevām ukraiņiem jau divdesmit piekto humānās palīdzības sūtījumu no Latvijas, kas paredzēts karavīriem, viņu ģimenēm un karā cietušajiem cilvēkiem (medicīnas preces, apģērbs un apavi, sadzīvē nepieciešamas lietas, “Ķelmēnu” maize).
Tiekoties ar Ukrainas aizsardzības ministra vietniekiem Oleksandru Poliščuku un Hannu Maliaru, kā arī citiem nozares vadības pārstāvjiem, runājām par sadarbības padziļināšanu Ukrainas aizsardzības spēju stiprināšanai. Runa nav tikai par politiķu tikšanos, atbalstu militārajā jomā vai kopīgiem biznesa projektiem, bet arī par jaunu sociālu attiecību iedibināšanu un attīstību.
Viena no iecerēm ir atsākt un paplašināt tematisku nometņu darbu Ukrainas karavīru bērniem (šāda programma bijusi arī iepriekš, Covid-19 dēļ tā uz laiku tika pārtraukta).
Sadarbībā ar Latvijas pašvaldībām, veidosim šo cilvēcisko saikni, kas no vienas puses dos pozitīvu pārmaiņu to bērnu ikdienā, kas dzīvo Ukrainas pierobežas reģionos, bet no otras – stiprinās empātiju mūsu bērnos. Būšana kopā, jaunu attiecību veidošana ir cerīgs sākums ciešām ilgtermiņa attiecībām, jo saprotam, ka atbalsts Ukrainai nav tikai 2022. gada jautājums. Runa ir par krietni ilgāku laiku.
Tāpēc meklēsim arī sadarbības iespējas ar Latvijas skolām, par ko interesi izrādīja Ukrainas puse. Pirmais sadarbības projekts būs Luhanskas Kadetu liceja pieredzes apmaiņu ar Pulkveža Oskara Kalpaka profesionālo vidusskolu (Kandavā).
Pārbraucot no Kijevas uz Austrumukrainu, bija sajūta, ka pamazām nonākam citā pasaulē. Kamēr ārvalstu mediji ziņoja par Krievijas plāniem iebrukt un vērtēja dažādu agresijas scenāriju iespējamību, šeit cilvēkiem bija tika divi iespējamie scenāriji: palikt vai bēgt. Gaisā burtiski bija jūtama šī trauksmes sajūta, jo cilvēkiem Austrumukrainā nav ne jausmas, ko tiem nesīs rītdiena. Infrastruktūra daudzviet ir sadalīta un nopostīta (dēļ Krievijas bruņoto spēku 2014. gadā īstenotā iebrukuma Ukrainā un vēlāk sekojošajām aktivitātēm).
Te daudz izteiktāk arī jūtama Krievijas propagandas mašīnas darbība, kas rada izkropļotu priekšstatu par norisēm Ukrainā un ārvalstīs. Cīņa pret propagandu un dezinformāciju ir vēl viens jauns mūsu sadarbības virziens, jo gan Latvijai, gan Ukrainai šajā ziņā ir pieredze un vērtīgas zināšanas.
Savukārt viens no Latvijas ieguvumiem mūsu sadarbības ietvaros būtu kaujas lauka medicīnas pieredzes saņemšana, – šīs prasmes Ukrainas kolēģiem (diemžēl) ir bijis jāpielieto reāla kara apstākļos. Kopš 2014. gada Kijevas medicīnas centrā veselību atguvuši aptuveni 46 tūkstoši Ukrainas karavīru. Šogad esam iecerējuši atjaunot Ukrainas karavīru rehabilitācijas programmu Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”.
Militārās sadarbības jomā, ar mērķi stiprināt Ukrainas bruņoto spēku militārās spējas, Latvija un Lietuva nodrošinās pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas Stinger un tām nepieciešamo aprīkojumu, kā arī nosūtīs individuālo ekipējumu un sausās pārtikas uzturdevas.
Norises Ukrainā atsauc atmiņā agrāk bieži piesaukto “nostaļģiju” pēc padomju laikiem – fotogrāfijās, citātos no kinofilmām, atmiņās par zemajām cenām utt. Šodienas kontekstā šāda saldsērīga atminēšanās ir traģikomiska, taču nebūt ne tik nevainīga kā varētu šķist.
Lielvaras mērķis ir atjaunot savu varenību, izmantojot vēsturiski pārbaudītu taktiku – sašķelt un iebiedēt. Karaspēks pie Ukrainas robežas ir daļa no iebiedēšanas stāsta, kamēr propagandas mašīnai jāstrādā pie šķelšanas. Un tā nebūt nav tikai Ungārijas premjerministra vizīte vai Vācijas divdomīgie izteikumi, kas rada mānīgu iespaidu par sašķeltu ES un NATO.
Šķelšanas taktika visefektīvāk strādā sabiedrības iekšienē, tostarp izmantojot globālās sazvērestības teorija. Mēs tikko redzējām cik viegli Latvijā var sašķlet sabiedrību ar vienu poti, ceru, ka būsim no šīs situācijas mācījušies, saprotot, ka arī šajā gadījumā, nekas nenotika nejauši.
Spēcīgi mēs varam būt tikai vienoti, vienalga vai ienaidnieks ir vīruss vai uz robežas. Mums jāmācās domāt kritiski, jāstiprina mūsu mediju telpa, jābūt informētiem. Nevajag piedzīvot vēl vienas “barikādes”, lai saprastu, ka visi esam vienā pusē.
Efektīvākās zāles pret meliem un puspatiesībām ir neatlaidīga faktu piesaukšana. 20. gadsimts mums parādīja to, ko nozīmē palikt kāda “ietekmes sfērā” – tie bija noslepkavoti cilvēki, izpostītas dzīves, ar varu atņemta valsts. Tas ir vēsturisks fakts, kuru mēs atcerēsimies vienmēr.
Tāpēc papildus militārajam, sociālajam un ekonomiskajam atbalstam, Latvija ir un būs blakus Ukrainai, lai palīdzētu cīnīties pret meliem, kas velk mūs atpakaļ 20. gadsimtā. Šīs dažas dienas Ukrainas austrumos man spilgti parādīja, ko realitātē nozīmē karš. Šādu traģisku pieredzi nenovēlu nevienam.
