Baiba Bartkeviča: Ielikt “Lielo dzintaru” pasaules kartē 0
“Ticu, ka Latvijas iedzīvotāji un liepājnieki ir moderni un atvērti visam – dažādām skaņām, viedokļiem, krāsainībai,” pēc pirmās darba sezonas teic Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča.
Viņa ir dzimusi liepājniece, Rīgā un Hāgā izglītību guvusi profesionāla diriģente, dziedātāja, laikmetīgās dejas, performanču mākslas pasniedzēja, kultūras sakaru un pasākumu speciāliste ar divu desmitu gadu darba pieredzi Nīderlandē, Francijā un Beļģijā. Jau no ceturtdienas, 3. augusta, Liepājas koncertzālē un ārpus tās norisināsies Baibas Bartkevičas veidotais Liepājas mākslas forums šoreiz tā būs oda laikmetīgajai mākslai un inovatīvajam mūzikā.
Pirms gada pēc ilgākas dzīves un darba Eiropas valstīs atgriezāties Latvijā un Liepājā un ar milzu entuziasmu uzņēmāties “Lielā dzintara” māksliniecisko vadību – toreiz – ar domu atvest pasauli uz Liepāju. Pēc aizvadītās sezonas šis entuziasms ir saglabājies?
B. Bartkeviča: Gada laikā esmu sapratusi, ka Latvijā esam tik, cik esam, un ir skaidrs, ka ar Liepājas publiku vien regulārajos koncertos rēķināties nevaram – svarīgs ir reģions un Rīga. Tāpēc mūsu galvenais uzsvars ir uz unikālu programmu – tieši to šogad centos īstenot, manuprāt, veiksmīgi. Man ir liels prieks, ka koncertu sērijā “Pasaule “Lielajā dzintarā”” pie mums bija ērģelnieks Kamerons Kārpenters no Ņujorkas – ekstravaganta, interesanta personība, tāpat arī lautists Edins Karamazovs. Ziemā gaidām Vikiguru Olafsonu, ļoti interesantu personību, kurš arī pats ir divu festivālu mākslinieciskais vadītājs ar savu vīziju un rokrakstu. Spilgtums un ārkārtējība – manā izvēlē tas ir izšķirošais.
Pati esat adaptējusies dzīvei Liepājā un Latvijā?
Esmu dzīvojusi dažādās pasaules malās, ļoti ātri iegūstu draugus. Mūsdienās ir iespēja kontaktēties caur dažādiem medijiem, tāpēc ir sajūta, ka attālumam nav īpašas nozīmes. Dzīvošanu Latvijā uztveru kā soli tālāk.
Ar ko “Lielais dzintars” atšķiras citu Latvijas lielāko koncertzāļu kontekstā?
Protams, skatos, kas notiek citās koncertzālēs, bet, ja kaut kas noris Rēzeknē, Cēsīs vai Jūrmalā, tas nenozīmē, ka šim koncertam obligāti jānotiek pie mums. Pamatvirziens tomēr ir mūsu unikālā programma. Protams, ir jāturas budžeta ietvaros – tas nav neizmērojams, jo ideju ziņā robežu nav jeb, kā saka angļi, the sky is the limit (debesis ir robeža – angl.). Mūsu stratēģija un virziens ir daudzveidība. Liepājas Simfoniskais orķestris nodrošina simfonisko repertuāru, reizēm aicinām kādu viesu orķestri – “Sinfonietta Rīga”, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, nākamgad – arī Baltijas jūras Jauniešu orķestri ar Kristianu Jervi. Nākamais žanrs, ko gribam attīstīt, ir džezs, blūzs – vieglā mūzika. Tas Liepājā ir ļoti apmeklēts, bet popmūziku nodrošina ārējie producenti. Mūsu pienesums ir pašu veidotie pasākumi, un man ir svarīgi, ka tajos ir jaunrades elementi, spilgts, interesants mākslinieciskais piedāvājums.
Kā jūsu Eiropā smeltā pieredze palīdz orientēties pasaules vēsmās?
Dzīvojot 20 gadus dažādās Eiropas vietās un pašai uzstājoties ārkārtīgi daudzās vietās, ir sakrājušies daudzi kontakti. Es ievēroju, kādas jaunas, interesantas iniciatīvas ir pasaulē, un man ir ļoti svarīgi, lai Liepāja un Latvija piedalītos šajos pasaules mākslas procesos. Nekad nebiju domājusi atgriezties, lai kaut kādā veidā pārrautu visus sakarus ar pasauli, tāpēc šeit vedu māksliniekus, kas ir šobrīd aktīvi pasaulē. Piemēram, oktobrī pie mums viesosies īru grupa “The Gloaming”, kas nupat nominēta “Grammy” balvai. Viņi raksta oriģinālmūziku ar folkloras elementiem, tas ir ļoti īpašs, autentisks skanējums. Tikko spēlēja jaunajā Elbas filharmonijā Hamburgā, un nu Liepājas koncertzāle ir viņu koncertu ķēdē.
Jūsu centienus saprot un novērtē arī vietējie?
Ticu, ka Latvijas iedzīvotāji un liepājnieki ir moderni un grib sevi pieskaitīt šim laikmetam, atvērti visam – dažādām skaņām, viedokļiem, krāsainībai. Nekad neplānošu tikai un vienīgi zināmas, pārbaudītas lietas. Ir jādzīvo tālāk ar atvērtām maņām, ausīm, acīm un sirdi. Tāpēc rīkojam Liepājas mākslas forumu, kas vairāk ir oda laikmetīgajai mākslai.
Jaunais, nepārbaudītais vienmēr ir risks, tā ir ne tikai kultūras menedžera ābeces patiesība.
Esmu pārliecināta, ka mūsu uzdevums ir iet līdzi laikam ar atvērtām acīm un piedāvāt to arī publikai. Protams, Liepājā un Latvijā ir mazs iedzīvotāju skaits, tomēr apmeklējums aug.
Taču profesionāli kultūras pasākumu rīkotāji nereti brīdina – no savas personīgās gaumes nevajadzētu vadīties.
Es to arī nedaru. Ņemu vērā savas ekspertes zināšanas un pieredzi, bet nevedu šurp grupas vai ansambļus, kas man vienkārši ir sirsniņai tuvi. Nemaz nevaru izvērsties un vest tikai savas simpātijas – mums nav tāda budžeta, un arī saturiski tas būtu par šauru.
Vai nav jāpacīnās ar koncertu apmeklētāja gaumes īpatnībām? Nav noslēpums, ka Latvijas auditorija, ja paraugāmies kaut vai uz mūzikas raidstaciju reitingiem, visvairāk pieprasa populāru šlāgermūziku.
