Bahs amatu neatstās. Rektors uzskata, ka viņam nav tiesību lūgt prorektoram aiziet 5
“Šis ir pirmais precedents Latvijas akadēmiskajās aprindās, kas, iespējams, radīs kādu atklātības vilni arī citos kolēģos no akadēmiskajām aprindām, kuru vārds ir čekas maisos. Tāpat kā bērnībā izslimo vēja bakas, tāpat ir jāizslimo šī vēstures mantojuma slimība,” sacīja Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rektors Aigars Pētersons pēc veselības studiju prorektora Gunta Baha “akadēmiskās sarunas” ar kolēģiem par savu nokļūšanu VDK aģentu sarakstā ar iesauku Arnolds.
Bahs atsaucās savas kolēģes Farmakoloģijas katedras vadītājas Santas Purviņas izteiktajai kritikai sociālajā tīklā “Facebook”, ka viņš neskaidro savu atrašanos VDK aģentu sarakstā. Bahs arī izteica pārmetumus Purviņai par viedokļa publisku paušanu un draudēja doties uz tiesu, lai sniegtu prasību par goda un cieņas aizskārumu.
Bahs ir devies uz prokuratūru, lai saņemtu apstiprinājumu, ka viņš nav sadarbojies ar čeku. Gala vārdu teiks tiesa. No vienas puses, Purviņa ir panākusi Baha “akadēmisko sarunu”, bet, no otras puses, RSU Ētikas komisijas darba kārtībā ir iekļauts jautājums par Purviņas rīcību, publiski mudinot Bahu uz sarunu. Datums, kad notiks izšķirošā sēde un tiks pieņemts lēmums, vēl nav zināms, sacīja Ētikas komisijas vadītāja Baiba Mauriņa.
Tūkstoši no Kanādas
Prorektors Bahs nelielam pulciņam savu kolēģu un studentu, kuri bija pulcējušies vienā no universitātes auditorijām, izklāstīja savu savervēšanas stāstu, kuru varēja noskatīties arī “Facebook” tiešraidē, tādējādi apliecinot, ka, Baha vārdiem runājot, “RSU ir informatīvā caurspīdīguma labs piemērs”.
Lūk, stāsta būtība. Būdams RSU 2. kursa topošais mediķis un dzīvodams ar māti samērā trūcīgi, vienā jaukā 1986. gada dienā saņēmis pārsteidzošu dāvanu no Kanādas radiniekiem – aploksni ar vairākiem tūkstošiem Kanādas dolāru, no kuriem vēlāk daļu pārdevis. Bijušajā PSRS šāda rīcība tika uzskatīta par krimināli sodāmu.
Pēc tam divas reizes ticis izsaukts uz sarunu VDK. Kā iet pa dzīvi, vai radinieki no ārzemēm nebrauc ciemos, vai dāvanas neved? Vai pats nevēloties aizbraukt ciemos pie saviem radiem? Bahs neesot stāstījis ne par radiniekiem, ne arī naudu, un šīs divas reizes esot bijušas vienīgās, kad viņš nokļuvis tiešā kontaktā ar čekistu.
Prorektors bijis pārsteigts, ieraugot kartīti ar savu uzvārdu internetā. “Es taču nesadarbojos, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc neinteresējos par “čekas maisiem” un arī laikus nevērsos tiesā. Tālāk sekoja notikumi, kuros tika ierauta augstskola. Tur jūtu savu vainu par nesavlaicīgu vēršanos tiesā ar lūgumu atcelt aizdomas,” skaidroja Bahs.
Vai Baham būs sekotāji?
Varēja manīt, ka prorektora grēksūdze rada interesi klātesošajos, un Pētersona piesauktais atklātības vilnis, kas no RSU aizplūstu uz citām akadēmiskajām iestādēm, ir galvenais šīs sarunas mērķis. Tomēr diskusijas gaitā atklājās, ka no Baha publiskā paskaidrojuma tiek gaidīts vairāk. Uģis Gruntmanis, Latviešu ārstu un zobārstu apvienības priekšsēdis, kurš vairāk nekā 20 gadus bijis Teksasas (ASV) universitātes profesors, uzsvēra, ka “runa ir par principiem”.
U. Gruntmanis: “Citēšu fragmentu no sarunas, kas notika martā, kad žurnālisti diskutēja ar vēsturniekiem par VDK arhīvu, tā izcelsmi un rīcību. Daudzi tagad saka, ka neesot zinājuši, ka iesaistīti aģentos, un ir pārsteigti par kartītes esamību, un noliedz jebkādu sadarbību. Zinātņu doktore Daina Bleiere, kura ir Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece, uz jautājumu, vai pastāvēja viltojuma iespēja, it īpaši 80. gadu beigās, atbildēja, ka dokumenti esot autentiski un to saturs neesot apšaubāms. Kartīti par aģenta vervēšanas faktu sastādīja operatīvais darbinieks, bet apstiprināja viņa tiešais attiecīgās daļas priekšnieks. VDK priekšsēdētājs reizi divos gados pārbaudīja, cik perfekti tiek ievērota šī sociālistiskās likumības procedūra. Iestādē bija izveidots siets aiz sieta, filtrs aiz filtra, un par falsifikācijām tur nevarēja būt ne runas. Pēdējos gados popularizētie pekstiņi un spekulācijas, ka čekai vajadzētu taisīt sociālistiskās sacensības plānu, safabricēt pierakstījumus, nav taisnība. VDK bija ļoti nopietna iestāde. Ir zināms, cik katrā universitātē bija šo cilvēku ar VDK “grāmatiņām”. Stradiņa universitātē 1991. gadā bija seši pasniedzēji un 18 studenti. Mans jautājums ir Stradiņa universitātes vadībai: zinot, ka daži no viņiem ir vadošos posteņos, vai šīm personām tāpat kā profesoram Baham tiks pieprasīta lustrācija, skaidrojums, kā viņi nonāca VDK arhīvā?”
Tā kā Bahs atradās auditorijas tribīnē un viņš ir vadošā universitātes amatā, sekoja atbilde, no kuras varēja saprast, ka nekāda lustrācija netiks prasīta, ka šis jautājums esot jārisina tiesiskā ceļā.
“Ja mūsu valsts likumdevējs gribētu apspriest un apstiprināt kādu likumu par to, ka, piemēram, čekas darbinieks, kura sadarbība ir pierādīta, nevar strādāt kādos amatos, tad, protams, viņam ir jābeidz strādāt. Ja ir kartīte, bet tiesa ir pierādījusi, ka cilvēks nav sadarbojies, tad varbūt uz viņu ir attiecināmi kaut kādi ierobežojumi vai norādījumi,” uzskata Bahs. Viņš gan neapgalvojot, ka viņa aģenta karte esot falsificēta.
“Iespējams, ka tur ir nepieciešama ekspertīze. Es vēlējos jums visiem pastāstīt, ka divas reizes biju izsaukts uz pratināšanu par naudu, sakariem, uzskatiem, un droši vien, ka par mani noformēja karti. Bet mans stāsts ir ne par karti, bet par to, ka šie stāsti varētu būt ļoti dažādi. Tāpēc, Gruntmaņa kungs, jums kā pētniekam un zinātniekam ir jāpēta vai nu tiesiskā, vai zinātniskā ceļā šie stāsti, un varbūt tie būs gadu desmiti, kad mūsu sabiedrība nonāks pie pareizas izpratnes par to, kas notika tajā dramatiskajā mūsu tautas periodā,” sacīja Bahs.
Par ētiku un atkāpšanos
Jurists Arvīds Dravnieks, kurš specializējies ētikas jautājumos, norādīja, ka tiesiskums nenozīmējot tiesu. Patlaban tiesa spējot pateikt: piedodiet, cienījamo aģent, Latvijas valsts rīcībā pagaidām nav pierādījumu, kas dotu iespēju jūs notiesāt. Bet būs, jo VDK datubāze “Delta” nekur nav pazudusi. Paies gads vai divi, vai varbūt desmit un pilnīgi viss būšot redzams.
“Jūs nupat atzināt, ka jūs un jūsu mamma pēc tā laika likumiem esat izdarījuši smagu kriminālnoziegumu, tirgojāties ar valūtu. Nekāda krimināllieta nesekoja, bijāt VDK un tagad pieļaujat, ka kartīte ir īsta, ka esat bijis VDK 5. daļas aģents. Vai tas pats par sevi nav ētikas pārkāpums, un tāpēc vien nevajadzētu atkāpties no vadošiem amatiem jebkurā iestādē, kur algu maksā nodokļu maksātāji?” vaicāja Dravnieks.
Bahs joprojām centās uzsvērt, ka neesot bijis aģents un nepārzina, kādā veidā tiek formētas kartītes, kāda bija sistēma, kad tās tika uzrakstītas: “Ja viņi būtu gatavi piedāvāt sadarbību, viņi to būtu darījuši, nolikuši mani izvēles priekšā – cietums vai sadarbība. Tas nenotika, bija tikai mājieni – mēs par tevi šo to zinām. Es pretojos, kā spēju, sakot, ka es nevēlos runāt par cilvēkiem.”
RSU rektors uzskata, ka viņam neesot nekādu tiesību lūgt prorektoru atstāt amatu, turklāt situācijā, kad kolēģis labi strādājot. Viņš ar lielu interesi gaidot, kāds būs tiesas lēmums par Baha sadarbības faktu.
