Jūs gājāt svētceļojumā pa Camino de Santiago, Svēto Jēkaba ceļu. 0
Milzīgs paldies manai ģimenei, ka deva tik krāšņu dāvanu – atvēlēja trīs nedēļas būt prom, būt ceļā. Nogāju 333 kilometrus no Leonas pilsētas līdz Finistēras ragam, kas ir vēl aiz Santjago de Kompostelas, kas ir ierastais svētceļojuma galamērķis.
Ideja radās nejauši. Satikāmies ar māsīcu Sarmīti, kura dzīvo Vācijā. Izrādījās, abas esam lasījušas vienu un to pašu grāmatu par šo sakrālo ceļojumu, un abas nodomājām: kādreiz varētu iet… Saskatījāmies. Viss skaidrs – ejam!
Tajā laikā jau apguvu Baha ziedu terapiju. Viens no mācību uzdevumiem bija pētīt emocijas.
To šajā gājienā varēju pārpārēm. Ar katru dienu domām bija vairāk kur izplesties.
Distancējoties no ikdienas, daudz ko ieraugi skaidrāk. Man šķita, ka atbildība ir laba īpašība, tā man piemīt. Pēkšņi ieraudzīju, ka tās ir krietni par daudz. Un cik maz ir uzticēšanās un paļaušanās – Dievam, notikumiem, cilvēkiem, ceļam.
Kādu dienu uz pleca uzkrita ozolzīle. Ieliku to somā un aizmirsu. Kad nonācu galamērķī, ieraudzīju tādu kā ugunskuru no lietām, ko cilvēki nesuši līdzi. Piepeši atcerējos zīli un tik skaidri ieraudzīju savas atbildības nesamērīgo, nevienam nevajadzīgo lielumu. Interesanti, ka pārmērīgi lielu atbildību harmonizē Baha ziedu līdzeklis, kas gatavots no ozola sievišķajiem ziediem.
Ceļā gaidīju no Dieva atbildi – vai man turpināt dziedināt, palīdzēt cilvēkiem atveseļoties. Kādu dienu par to īpaši lūdzu. Pēc dažām stundām tieši priekšā nokrita kāds cilvēks, sniedzu viņam pirmo palīdzību, iedevu arī Baha ziedus, lai emocijas rimtos. Gāju tālāk. Piepeši attapos – kādu atbildi es vēl gaidu, te jau tā bija!
Kopš Santjago ceļa visu daru vieglāk, nespiežu sevi. Mana uzticēšanās pasaulei kļuvusi daudz plašāka.
