Bagijs nav sakarsis saulē? Ļausim taču nospēlēt! 1
Runas par Latvijas izlases izredzēm nokļūt Rio parasti beidzas ar spriedumu – serbus viņu laukumā nekādi neuzvarēt. Ja tāda tikšanās būs, redzēsim! Mēs neesam un nevaram būt favorīti, tomēr šī Latvijas izlase jau ir izaugusi par vērā ņemamu spēku, kas šādu uzdevumu – uzvarēt Serbiju viņu laukumā- var risināt.
“Bagijs nav sakarsis saulē? Sastāvs izskatās galīgi švaks. Tur daudzi ir nonākuši pārpratuma dēļ”, savā tvitera kontā bļāva Valdis Valters. Bez argumentiem. Visdrīzāk – bļaušanas pēc, klātienē neesot nevienā komandas treniņā. Arī basketbola zālē Valdis sen nav redzēts. Ja to teiktu kaimiņu Jēcis, varētu neņemt galvā. Ja to saka basketbola Ģenerālis, tad šajā viedoklī ieklausās daudzi. Bet lavīna ar negatīvām emocijām jau ir palaista no kalna. Tās šai komandai ir vajadzīgas vismazāk.
Diskusijas izvērtās ap Freimaņa un Vecvagara atskaitīšanu no kandidātu loka. Nenoliedzami, pārsteidzošs un drosmīgs lēmums, kuru kopā pieņēma treneru kolektīvs Atgādināšu, ka Bagatskim blakus nav kādi iesācēji, bet trīs olimpiskajās spēlēs bijušais Ainars Zvirgzdiņš, LBL čempionu treneris Roberts Štelmahers un paša Krievijā skolotais Artūrs Štālbergs. Kolektīvs, kurš nekādi neļaus kādām pārkarst saulē. Ar skaidrojumu, ka tieši šos 12 spēlētājus viņi vislabāk redz iederamies tajā basketbolā, kādu šonedēļ spēlēs Latvijas izlase. Galu galā – treneris arī atbild par rezultātu. Ja zaudēsim, Bagatskis arī atbildēs. Bet pagaidām gribas teikt – atļausim taču Bagatskim un viņa komandai nospēlēt šo turnīru, nevis noknābsim, tam vēl nesākoties.
Varam diskutēt, kā būtu, ja tantei būtu riteņi, ja izlasē spēlētu Porziņģis un Bertāns jaunākais, ja kedas uz naglas nebūtu pakāris Andris Biedriņš. Tā būtu cita komanda, kurai tāpat neviens pirmo vietu negarantētu. Jā, gribas sameklēt atbildi, kāpēc šādas olimpiskās iespējas priekšvakarā mums tomēr neizdevās sapulcēt labāko sastāvu. Arī komandas kapteinis Jānis Blūms uzdod šo jautājumu – kāpēc? Saprot notikušā iemeslus un tajā pat laikā – nesaprot. Tomēr šis nav īstais brīdis pievērst uzmanību tiem, kuri nespēlē. Šovakar laukumā ies spēlētāji, kuri to grib darīt un kuriem treneri ir uzticējuši šo lielo godu pārstāvēt savu valsti. Lai viņiem izdodas!
Bagatskis darbu ar Latvijas izlasi sāka 2010. gadā, kad no vecā modeļa pāri bija palicis sasprādzis balons, bet jaunā vīzija bija gaužām neskaidra. Talantīga, Eiropas jauniešu čempionātā medaļas pagaršojusi, paaudze. Pirmajā nopietnajā spēlē no Melnkalnes tika atvesta sagrāve ar 30 punktiem. Daudzi Latvijas basketbolu tobrīd jau bija apbērējuši.
Pārmaiņas Eiropas basketbolā deva iespēju Latvijas izlasei neizlaist arī 2011. gada čempionātu Lietuvā. Bagatski un viņa komandu pavadīja ar neticību, paslepus bija arī tādi, kas cerēja – iegāzīsies viņi mēslu bedrē un trepes nebūs līdzi. Uzvaru nebija, tomēr komanda noturējās uz bedres malas, pret Eiropas varenajiem izskatoties pat ļoti cienījami.
Šāda vēsturiska atkāpe bieži grozās galvā, jo arī tagad no Latvijas izlases daudzi negaida neko.
Ja rezultātus noteiktu tikai pēc līgumos ierakstītājām summām vai katras basketbola federācijas rocības, tad mums tiešām izredzes nebūtu. Par laimi, sporta gars vēl ir dzīvs un pārsteigumi ir uz katra soļa. Kāpēc gan Latvijas izlase šajā turnīrā nevarētu kļūt par to Islandi vai Velsu, kas pārsteigusi futbola pasauli? Noteikti var. Turklāt Bagatskis tam var izrādīties tikai veicinošs faktors. Kā 2011. gadā, kad Latvijas izlasei ticēja retais. Kā pērnajā sezonā, kad finansiālu un sastāva problēmu nomocītā “Ņižņij Novgorod” piesita gan VTB līgas grandus, gan (ne)pieklājīgi tālu aizspēlējās Eiropas kausā.
Es patiešām nezinu, kā uzvarēt šo turnīru Belgradā. Ja zinātu, tad nebūtu vajadzīgs Bagatskis un viņa komanda. Tādēļ nerakāšos taktikas shēmās un dziļās basketbola gudrībās. Vienkārši ticēšu, ka tas ir iespējams. Un ceru, ka šajā nedēļā visi basketbola līdzjutēji būs tikpat vienoti, kādu sevi pēdējā mēneša laikā parādīja mazā un varenā islandiešu tauta. Jo lietas, kuras ļoti ļoti gribam, mēdz piepildīties. Latvijas izlasei nevajag Ziemassvētku vecīti. Tai vajag iespēju, kurā ielikt pašu ticību un paveikto darbu.
