Bagatskis: esam veči un mākam piecelties 0
Raksturs un pacietība, māka pieturēties pie sava basketbola un kritiskā brīdī atrastas taktiskas izmaiņas – Latvijas izlases uzvarā pār Krieviju mazliet bija no visa. Arī treneru darbs, atrodot pareizos spēlētāju virknējumus, kuri krievus iedzina grīdas dēļos. Ja otro puslaiku uzvaram ar 50:25, tad šovakar par pirmo puslaiku varam aizmirst un visai komandai uzsaucam skaļu “Bravo!” Vārds Latvijas izlases galvenajam trenerim Aināram Bagatskim.
Par Aleksandra Šveda (tālmetieni 2/11, pirmajās trīs ceturtdaļās tikai 7 no kopā iemestā 21 punkta):
“Pirms katras spēles izrunājam tos punktus, kas ir jāievēro gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Pats galvenais bija neko neizdomāt un spēlēt disciplinēti. Spēlēt savu spēli. Varbūt nelielas izmaiņas bija tās, ka nedaudz lielāku akcentu likām uz Alekseju Švedu, ņemot vērā, ka viņš ļoti daudz spēlē ar bumbu, ir ļoti rezultatīvs un aktīvs. No paša sākuma tas viss strādāja. Lielu darba apjomu veica Dairis Bertāns, Jānis Strēlnieks un Jānis Timma, kuri ierobežoja Švedu. Viņam bija slikts metienu procents, kas nozīmēja, ka aizsardzība šoreiz bija labāka par viņu.”
Par Timofeja Mozgova izslēgšanu no spēles otrajā puslaikā:
“Kamēr Mozgovs bija svaigs, bija svarīgi spēlēt caur viņu, kā arī nelaist groza tuvumā. Tas bija nestandarta gājiens, jo parasti pret viņu tā neviens nespēlē. Vairāk vai mazāk tas arī nostrādāja, turklāt izdevās paātrināt spēli. Ceturtās ceturtdaļas sākumā mēs izturējām krievu spiedienu un pārsvaru nedaudz palielināt. Bija svarīgi krāt savas labās epizodes gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Mēs tās sakrājām, un otrajā puslaikā, visi, kas nāca uz maiņu, spēli pastiprināja. Meiers pēc slimības nevarēja būt ilgstoši laukumā, bet tajās minūtēs viņš nospēlēja lieliski.”
Par Krievijas izlases rupjo spēles stilu:
“Tā ir pieredzējusi un rupja komanda. Jūs taču redzējāt, kādas brīžiem bija viņu piezīmes. Mums bija jāmāk turēt sitienu. Spēles sākums bija vairāk tāda mīcīšanās, fiziska cīņa. Galvenais bija saglabāt to līdz beigām, jo uzskatu, ka fiziski esam labāki. Kad netikām līdzi aizsardzībā un nevarējām iemest, sākām raustīties. Pats galvenais bija nomierināties un izdarīt secinājumus. Tie laiki, kad treneris spēlētājiem “dod iekšās”, ir garām. Basketbolisti nav mazi bērni, viņi zina, kāpēc atrodas šeit un kāpēc spēlē basketbolu.”
Par tiesnešu darbu:
“Paši zināt, kā spēlē Eiropas augstākā līmeņa basketbolu – mīcīšanās, fiziska cīņa, provocēšana, rupjības. Tas dara stipru. Vienā brīdī gan salūzām, bet pēc tam parādījām, ka esam veči un mākam piecelties. Nevis domāt par tiesnešiem. Viņus es neapskaužu, tas ir tik grūts darbs. Vienmēr skatītājiem zālē ir pieci lohi – abi galvenie treneri un trīs tiesneši.
