Bagātā Vasilas un nabaga Mikola sapnis par Eiropu 4
Visu bijušo Ukrainas prezidentu padomniekam un pašreizējā prezidenta Viktora Janukoviča palīgam, politologam un Austrumu cīņu meistaram Dmitrijam Vidrinam pēc vārdiem azotē ilgi nav jāmeklē. Intervijā viņš raksturo ukraiņu sapni par Eiropu, bieži piemin oligarhus, kā arī skaidro, kāpēc Augstākajā radā deputāti kaujas. Būdams parlamenta deputāts, viņš pats ar to nodarbojies, bet tāpēc, ka frakcija to lūgusi.
– Novembra beigās Viļņā notiks Austrumu partnerības galotņu tikšanās un tiek sagaidīts, ka Ukraina parakstīs asociācijas līgumu ar ES?
– Skatoties no Eiropas, šķiet, ka tikai Ukraina cenšas, lai parakstītu šo līgumu, bet, kad lūkojas no Ukrainas, kustība ir analoga. Ukrainai vajadzīga ES, tāpat kā Eiropai Ukraina. Pat nezinu, no kuras puses ir kvēlākā vēlēšanās. Gandrīz nav šaubu, ka līgums tiks parakstīts.
– Ko no asociācijas līguma iegūs ukraiņi?
– Aiz Ukrainas īsā un skanīgā nosaukuma ir dažādi cilvēki – ir bagātais Vasila un nabagais Mikola, un katram ir savi iemesli un sapņi. Bagātie cilvēki, tostarp oligarhi, kuriem pieder visi mediji, cer līdz ar pietuvināšanos Eiropai saglabāt un legalizēt savus aktīvus Ukrainā un Eiropā. Deviņdesmit procenti īpašumu Ukrainā ir reģistrēti uz ārzonu kompāniju vārda. Skaidrs, ka aiz šīm izkārtnēm slēpjas ukraiņu puiši. Viņiem ir skaisti savrupnami, dažiem pat pieder veseli kvartāli Eiropā, kas kļuvusi viņiem par dzimtajām mājām, jo viņu bērni mācās labākajās Eiropas augstskolās un sievas dzīvo Monako. Vidusšķirai tā būs iespēja brīvāk ceļot, mācīties, smelties pieredzi un veidot nelielu biznesu pēc Eiropas likumiem. Daudziem no zemākās vidusšķiras vai trūcīgākiem iedzīvotājiem Eiropa saistās ar sapni. Mūs kopš bērnības mācīja sapņot par kaut ko nesasniedzamu. Kādreiz sapņojām par komunismu. Trūcīgiem iedzīvotājiem Eiropa ir komunisma analogs, un viņi domā – kad satuvināsimies ar ES, algas pieaugs piecas reizes, bet pensijas desmit reizes. Mūsu cilvēki sapņo, taču politiķi dod tam iespējas. Kaut arī sapnis ir spēcīga lieta – Gruzijā parlamenta vēlēšanās partija “Gruzijas sapnis” pārspēja citus, kas bija balstīti uz racionalitāti. Bieži vien sapņotāji pārspēj reālistus.
– Krievija liedza ievest valstī saldumus no Ukrainas. Vai nesagaidāt vēl kādas sankcijas no Krievijas puses, piemēram, ar gāzi, kā tas bijis iepriekš?
– Pirmkārt, vairs nav Ukrainas saldumu. Tādi bija padomju laikā, kad Kārļa Marksa vārdā nosauktā saldumu fabrika gatavoja tortes, ko vēlāk izveda uz citām vietām PSRS. Tagad saldumu fabrikas ir privātuzņēmumi, kas pieder bagātiem cilvēkiem – oligarhiem. Ir oligarhi, kam nav problēmu ar Krieviju, ir tādi, kuriem tādas pastāv. Dažu saldumu ražotāju produkcijas plūsmu bremzē Krievija, bet tos pašus saldumus Baltkrievijā var realizēt straujāk. Tāpat kā noteikumu bāze nostiprināsies Eiropā, tā arī pastiprināsies Austrumos. Pašlaik gāze Ukrainai pārstājusi būt par kritisku vielu. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, mēs patērējam divreiz mazāk gāzes. Tas ir labi, ka esam iemācījušies taupīt, bet slikti, jo liecina par zemāku rūpniecības aktivitāti. Ikdienas patēriņam Ukraina iedzīvotājus nodrošina ar savu gāzi, bet importē ražošanas vajadzībām. Viens no oligarhiem atzinis, ka visas lielākās bagātības Ukrainā sasniegtas uz gāzes rēķina. Eiropa veido vienotu gāzes tirgu, kurā ar lielām grūtībām tā vēlas ievilkt Krievijas koncernu “Gazprom”, un drīz gāzes cenas biržās būs vienādas visās valstīs.
– Jūs bieži pieminat oligarhus. Kā šis vārds, jūsuprāt, raksturo mūsdienu Ukrainas realitāti?
– Es nevaru nelietot šo vārdu, jo Ukrainas uzbūve ir tuva feodālas sabiedrības modelim. Ukrainā 10 līdz 15 ģimenēm pieder lielākā daļa īpašumu, tostarp rūpnīcas un televīzijas kanāli. Eiropas kontekstā man situācija patīk, jo oligarhi ir kā tauriņi. Viņi lido pie uguns, bet, kad nonāk tā spožumā, sadeg. Viņi neapzinās, ka ES ir arī viņu līmeņa cilvēki. Savulaik Ungārijā es redzēju ļoti bagātus cilvēkus, kam bija daudz lidmašīnu, tās pat izīrēja valdībai. Pēc desmit gadiem viņi kļuvuši par vienkārši bagātiem cilvēkiem. Viņiem vairs nav savu futbola klubu, nav lidmašīnu un desmit dažādu “Mis” konkursu modeļu. Ceru, ka ES Ukrainā spēs izmainīt uzņēmēju struktūru, panākt finanšu kontroli un ārzonu slēgšanu. Tā būs iespējams atbrīvoties no oligarhiem. Viņiem nav jāmirst – ar daudziem draudzējos, viņi ir brīnišķīgi cilvēki. Vēlos, lai viņi pārvēršas par buržuāzijas pārstāvjiem, nevis ir cilvēki, kas kontrolē mūsu mediju telpu un likteņus.
– Kā jūs lūkojaties uz Krievijas veidoto Muitas savienību un iecerēto Eir-āzijas savienību? Vai tas nav kas līdzīgs padomju telpas atjaunošanai?
– Visas valstis vēlas veidot ap sevi apvienības vai iekļauties tajās. Jo viengabalaināka zona, jo vairāk resursu tajā, ir lielākas iespējas. Tomēr Muitas savienība nav konkurētspējīgs projekts un pat ne paralēls Rietumu projektam, tā atrodas iedzinēja lomā. Es neticu tiem, kas iedzen, ticu līdzvērtīgiem projektiem. Muitas savienība tiek celta pēc Rietumu modeļa, taču institūcijas ir vājākas. Politiskā elite Krievijā kopē Rietumus, taču tā nav tik pieticīga un audzināta. Muitas savienību uzskatu par projektu, kas cenšas parodēt ES. Man nešķiet perspektīvs šā projekta virziens.
– Par ko jūs smejaties politikā?
– Esmu ironisks, politika vienmēr ir smieklīga. Piemēram, ar ko atšķiras korupcija pēcpadomju telpā un Rietumos? Rietumos ņem kukuļus un dara, pie mums – ņem kukuļus un nedara. Mēs pat sliktas lietas, kā korupcijas elementi, iemanāmies parodēt. Vecā Eiropa ir skolas desmitajā klasē, bet Muitas savienība – pirmajā. Ja prasa jebkuram skolēnam, kurā klasē viņš vēlas iet, viņš atbildēs, ka uzreiz desmitajā, jo tur jau meitenes ir smukākas, nobriedušākas, ir ko paskatīties un pataustīt. Kaut arī zināšanu līmenis pirmklasniekam nav tāds, lai varētu piedalīties.
– Bieži vien no Rietumu puses saistībā ar Ukrainu izskanējuši aicinājumi atbrīvot bijušo premjerministri Jūliju Timošenko un apšaubīts viņas notiesāšanas pamatojums.
– Ir vairāki attīstības scenāriji – sprieduma izpildes apturēšana, apžēlošana, krimināllietas slēgšana. Esmu pārliecināts, ka Timošenko ir pārkāpusi likumu. Kādreiz biju viņas politiskajā apvienībā, bet tagad esmu viens no Timošenko lielākajiem oponentiem. Viņa ir izdarījusi daudz Ukrainas destrukcijai. Viņa par daudz tic savai harismai – viņu vada sievišķīgas kaprīzes, bet ne likums un politiskā griba. Esmu pret to, ka sievietes sēž cietumā. Esmu par to, ka viņas sēž uz ceļiem vīrietim. Esmu pret to, ka cilvēkus cietumā liek par ekonomiskiem noziegumiem. Ja par ekonomiskiem noziegumiem notiesāti cilvēki cietumā šuj piedurknes, tas nekompensē miljonu zaudējumus. Pret Timošenko kā sievieti jāizrāda žēlsirdība – viņai jāatrodas brīvībā un kā ekonomiskus noziegumus veikušam cilvēkam jāatpelna nauda.
– Jūs esat bijis padomnieks visiem bijušajiem prezidentiem un arī pašreizējam valsts vadītājam Viktoram Janukovičam. Kāda izveidojusies jūsu sadarbība?
– Sniedzu padomus politiskās lietās. Veidoju analītiskas piezīmes – dažreiz prezidenta administrācija izsaka pateicību, citreiz tās noraida. Piemēram, nesen uzstājos, atbalstot prezidenta vēlmi Ukrainai piedalīties Sīrijas ķīmisko ieroču likvidēšanā. Man uzreiz izteica daudz pārmetumu, ka Ukrainai nav jāiesaistās starptautiskās un bīstamās avantūrās. Taču, ja gribi dzīvot valstī, kuru ciena pasaulē, tai jāspēlē liela loma starptautiskajā vidē un jāpiedalās starptautisko organizāciju darbā.
– Runājot par starptautiskām organizācijām, kāda ir iespējamība, ka Ukraina varētu kādreiz būt NATO dalībvalsts?
– Mēs esam nokavējuši. 1991. gadā NATO bija atvērts logs. Tajā pašā laikā mūsu karavīri piedalās militārajās misijās kā ārpusbloka valsts.
– Kādi ir jūsu iespaidi par Latviju un tās politisko kultūru?
– Es zinu Centrāleiropu, bet Baltijā esmu reti. Vērtēju demokrātiju pēc tā, cik tā izpaužas ikdienas attiecībās, piemēram, demokrātija ir tad, kad priekšnieks laipni izturas pret saviem padotajiem. Latvijā jūtu, ka šeit pastāv augsta ikdienas kultūra. Mēs Ukrainā nemākam panākt, lai ierēdnis runātu laipni ar cilvēkiem neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa.
– Kāpēc deputāti Ukrainas parlamentā regulāri kaujas?
– Ukrainas politikā nepastāv dialoga koncepcijas. Taisnība ir tam, kas ir augšpusē un ieņem augstu amatu, ne tam, kas diskusijās izrādījies pārāks. Pats arī esmu kāvies parlamentā, mani pat frakcija lūdza to darīt, jo esmu Austrumu cīņu meistars. Tādēļ es izstājos no Jūlijas Timošenko bloka frakcijas, jo vēlējos, lai izmanto manas smadzenes, nevis dūres.
