Monika Zīle: Bads pie pilna galda 25
Paziņu ģimenē liels satraukums un nepatikšanas: meita nespēj norēķināties ar ātro kredītu kompāniju, uzkrātā parāda dzēšanā iesaistīts plašs tuvinieku loks, kurā ikvienam savs viedoklis par notikušo, un finanšu samezglojumu tagad papildina saspīlētas attiecības radu starpā. Bet, manuprāt, īpašas uzmanības vērts te ir naudas aizņemšanās iemesls – tūkstotis eiro jaunajai sievietei bija nepieciešams, lai apmaksātu līdzdalību ajavaskas rituālā. Tas nav lēts prieks, bet Dienvidamerikas indiāņu šamaņu brūvēto dziru (ajavaska ir kādas liānas novārījums ar halucinogēnu augu klātbūtni) baudījušie stāstījuši, ka rituālā piedzīvotie apziņas izmainīšanas stāvokļi uzmodina snaudošos talantus un ļauj īstenot šķietami neiespējamo. Vēl necik sen tādu brīnumu varēja piedzīvot tikai ajavaskas dzimtenē Peru, bet nu jau arī Latvijā dažādu līmeņu šamaņi sniedz šo pakalpojumu, kas cita starpā labvēlīgi ietekmējot fizisko veselību, ar kuras problēmām parādniece mocījusies.
Kad viņas mātei jautāju, vai palienēto tūkstoti nebija mērķtiecīgāk iztērēt specializētā klīnikā, saņēmu ironisku pretvaicājumu: es tiešām nezinot, cik zems līmenis medicīnai mūsu valstī?… Iekodu mēlē, lai neizspruktu pārdomas, ka dzīves jēgas un sava īpašā “es” meklētāju aprindās diezgan populārā novārījuma baudīšanas izsauktā caureja un laikam obligātais vēmiens varbūt patīra iekšas, bet pavisam citā kultūrā dzimušajā procedūrā solītie ieguvumi stipri apšaubāmi, un tādēļ nonākt parādu jūgā ir muļķīgi. Ja nu vienīgi, kā tautā saka, no lielas vaļas un iespēju izvēles brīvības, kas daudziem sagroza galvu un kārotas apskaidrības vietā ieved purvā.
Acīmredzot neesmu vienīgā, kam Latvijas ikdiena palaikam atgādina greizo spoguļu istabu, kur ķēmīgais attēls neatbilst objekta normālajam izskatam. Tie paši cilvēki, kuri skaļi sūkstās par nepanesamo likteni, izrādās pietiekami maksātspējīgi, lai pirktu labas mašīnas, mobilos tālruņus, sadzīves tehniku, mājokļus un dārgu koncertu biļetes. Citi viņu domubiedri, apmierinājuši savas valsts iznīcības pareģojumu publiskās izpausmes, met līkumu lielveikaliem un meklē uzticamu bioloģisko produktu ražotāju. Protams, ir tikai slavējami, ka sabiedrība novērtē veselīgu pārtiku. Tieši tāpēc dažās sociālo tīklu aprindās un Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas gaisotnē skandētās mantras par badā mirstošajiem latviešiem kaut kā neiet kopā ar visaptverošo uzmanību, kas patlaban pievērsta ēdienam.
Mūsu nosacītais galds šķiet tik pārpilns kā vēl nekad, tāpēc varam atļauties lielo greznību – nevis vienkārši apmierināt izsalkumu, bet izvēlēties no plašā piedāvājuma to, kas atbilst veselīgas ēdienkartes priekšstatiem. Bez šaubām, kāds joprojām pie maizes vitrīnas skaita santīmus un paņem lētāko, nepievēršot uzmanību šķiedrvielu un ogļhidrātu līdzsvaram klaipā. Taču, piebalsodami klaigām par vispatverošo nabadzību, nudien spļaujam Dieviņam acīs. Jā, ir dzīves pabērni, kuri jāatbalsta. Tomēr, pie savām bagātīgajām pusdienām sēžot un vakariņu izvēli apcerot, grēks vaidēt. Diemžēl kurnēšana ir modes lieta, ko izmanto politiķi, makšķerējot atbalstītājus, un dīvainu pakalpojumu izplatītāji, kuru deguni ļoti labi saož naudas smaku.
