Bada spēles jābeidz: cer atjaunot Ukrainas labības eksportu 11
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
ANO, Ukrainas, Turcijas un Krievijas delegācijas slēgtā režīmā tikušās Stambulā, lai pirmo reizi runātu par droša jūrasceļa izveidošanu Melnās jūras ūdeņos kara dēļ nobremzētā Ukrainas labības eksporta aktivizēšanai.
Ukraina ir viena no “pasaules maizes klētīm”, kas pirms kara ik gadu lielos daudzumos izveda kviešus, miežus, kukurūzu, saulespuķu sēklas.
Šīs plūsmas apturēšana dara raizes ANO un starptautiskajai sabiedrībai, jo pārtikas cenas pasaulē ceļas, labības trūkst un no importa atkarīgajās nabadzīgajās Āfrikas un Āzijas valstīs līdz gada beigām tas nozīmēs “akūta bada” briesmas ap 47 miljoniem ļaužu ar visām no tā izejošajām sekām, piemēram, Šrilankai līdzīgus nemierus un bēgļu straumes.
Otrs sarunu jautājums, kuru liek galdā Kijiva, ir izbeigt Krievijas blēdības, kad tā okupētajos Ukrainas apgabalos nolaupīto labību pasaules tirgos cenšas pārdot kā savējo.
Atkarīgs no Krievijas
Amatpersonas uzsver, ka vakardienas sarunas militārpersonu līmenī ir tikai pats sākums. ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterešs pirms tam žurnālistiem atzina, ka nevajadzētu no tām gaidīt pārāk daudz: “Mēs patiešām smagi strādājam, bet vēl ir jānoiet noteikts ceļš.”
Tikmēr Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis iepriekš paudis, ka “projekta realizācija nebūs vienkārša misija, taču noteikti īstenojama”. Arī ārlietu ministrs Dmitro Kuleba drīzāk ir optimists.
“Mēs atrodamies [sarunu] fināla stadijā, un tagad viss ir atkarīgs no Krievijas. Ja viņi to patiešām vēlēsies, graudu eksports atsāksies jau tuvākajā laikā. Ja viņi to gribēs izmantot savu “bada spēļu” turpināšanai, viņi turpinās stāstīt, cik sarunas ir svarīgas,” intervijā Spānijas laikrakstam “El Pais” sacījis Kuleba.
Pēc viņa domām, Krievijai ir kārdinājums Āzijas un Āfrikas valstīm parādīt sevi kā glābēju no bada.
Ukrainas graudaugu eksports agrāk svārstījās starp 6–7 miljoniem tonnu mēnesi. 30% eksporta parasti pienācās Eiropai, 30% Ziemeļāfrikai un 40% Āzijai. Aptuveni puse visas pasaulē tirgotās saulespuķu eļļas bija ukraiņu izcelsmes.
Pēc kara sākuma un Melnās jūras ostu blokādes graudaugu eksports ir vien 2,2 miljoni tonnu, ko izcīna, pārsvarā izmantojot sauszemes apkārtceļus. Jūlija sākumā situācija nedaudz uzlabojās, jo līdz ar Čūsku salas atgriešanos Ukrainas kontrolē pavērās iespēja graudu izvešanai Rumānijas virzienā drošāk izmantot Donavas grīvas ostas.
Visur mīnas
Turcija ir NATO dalībvalsts, bet reizē uztur labas attiecības ar Maskavu – “mēģina nostāvēt špagatā”, kā to komentē novērotāji. Būt par vidutāju tai ir ne tikai prestižs labas gribas žests. Tas ir arī Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana iekšpolitikas jautājums.
Proti, no Ukrainas–Krievijas kara nopietni cieš Turcijas ekonomika, kuras problēmas apdraud Erdogana varas pozīcijas. Turcija būtu gatava nekavējoties piešķirt 20 kravas kuģus labības izvešanai, tiklīdz to varēs. Ukrainas varasiestādes norāda, ka Krievijas iebrukums un Melnās jūras kuģu ceļu blokāde patērētājiem liedz ap 23–25 miljonus tonnu graudu, lielākoties vēl pērnās ražas.
Ukrainas galvenā prasība ir, lai labības eksports būtu drošs, notiktu ANO uzraudzībā un Ukrainas kuģus konvojētu Turcijas vai citas Kijivai draudzīgas valsts karaflote.
Vienošanās nedrīkst radīt draudus Ukrainas Melnās jūras piekrastes apgabalu drošībai. Tikmēr Maskava apgalvo, ka tās karakuģi nekādu Melnās jūras blokādi neīstenojot, un ierasti izvirza dažādas pretenzijas.
Piemēram, pieprasa tiesības kontrolēt un pārbaudīt kuģus, kas dosies no un uz Ukrainas ostām, “lai izvairītos no ieroču kontrabandas”. Kijivai esot jāuzņemas saistības “nerīkot provokācijas”.
Viens no galvenajiem kuģošanas šķēršļiem ir mīnu lauki Melnajā jūrā. Tos uzstādījusi kā Krievijas, tā Ukrainas karaflote. Ukraiņi atmīnēšanu bez garantijām veikt nevēlas – tas nozīmētu pavērt ceļu Krievijas desantam.
ANO piedāvājums ir, lai puses izveidotu drošas kuģošanas koridorus, apejot mīnas, jo jūras atmīnēšana prasītu mēnešus un tam nav laika. Ēģipte, kas iepriekš 80% vajadzīgo kviešu iepirka no Ukrainas vai Krievijas, jau tagad subsidē maizes cenas, bet iespējas iedzīvotājiem to atļauties vienalga sarūk.
Kenijā, Somālijā, Etiopijā riski ir ne mazāki, jo tur vietējo lauksaimniecību apdraud sausums. Nevar intensificēt labības audzēšanu, ja trūkst ūdens un arī minerālmēslu cenas kāpušas.
Zagtā labība
Ir pietiekami pierādījumu, ka Krievija jau kopš pavasara no okupētajiem apgabaliem lielos daudzumos izved ukraiņu fermeriem piederošo labību.
To demonstrē satelītuzņēmumi un par to runā ASV Valsts departaments. Daudzās krievu konfiscētajās ukraiņu graudu pārvadāšanas automašīnās ir GPS raidītāji, līdz ar to iespējams izsekot auto maršrutu. Tas ir tradicionāls – vispirms uz okupēto Krimu, tad uz Krievijas teritoriju vai Krimas dienviddaļas Kerčas un Sevastopoles ostām.
Uzskata, ka šajā procesā ukraiņu labību sajauc ar krievu zemnieku savākto, lai to eksportētu jau tīri kā Krievijas produktu. Nereti nolaupītajiem graudiem vienkārši sagatavo viltotus eksporta sertifikātus, par izcelsmes valsti uzrādot Krieviju.
Kuģi, atslēdzot transponderus (iekārtas, kas raida signālu par kuģi), lai tos nevarētu izsekot, ar negodīgā ceļā iegūto kravu parasti dodas uz Sīriju un Turciju.
Turcijas varasiestādes līdz šim lielākoties tikai raustījušas plecus, jo formāli dokumenti šai labībai ir kārtībā – tā skaitās audzēta Krievijā.
Tiesa, pagājušajā nedēļā turku varasiestādes uz brīdi aizturēja Krievijas karoga kuģi “Zhibek Zholy”, kas bija ieradies Karasu ostā ar 7000 tonnām graudu no okupētās Berdjanskas ostas, taču, par spīti Kijivas protestiem, kuģis pēc dažām dienām tika atlaists un atgriezās Krievijas Melnās jūras teritoriālajos ūdeņos.
Jūnija sākumā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska biroja pārstāvji minēja, ka Krievija nolaupījusi Ukrainai ap pusmiljonu tonnu kviešu 100 miljonu ASV dolāru vērtībā. Krievijas okupētajos apgabalos šobrīd atrodas 22% Ukrainas lauksaimnieciski apstrādājamās zemes. Kas tajās notiks, var vien minēt.
