Nadežda Savčenko: Es atgriezīšos Ukrainā – dzīva vai mirusi 88
“Šajā tiesā tika pierādīts viss, izņemot manu vainu,” tā 2. martā Krievijas Federācijas Doņeckas pilsētas tiesā debatēs teica Ukrainas parlamenta deputāte un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas delegāte, Ukrainas bruņoto spēku virsniece, lidotāja Nadežda Savčenko.
2014. gada vasarā Nadežda Savčenko (1981) atradās kara darbības zonā Ukrainas austrumos, kur 17. jūnijā pulksten 10.46 viņu sagūstīja un izveda uz Krieviju. Viņai tiek inkriminēta divu Krievijas žurnālistu nāve. Savčenko vainu abu Krievijas pilsoņu nāvē noliedz. Aizstāvība ir iesniegusi pierādījumus, ka Savčenko tikusi sagūstīta pirms abu žurnālistu bojāejas. Starptautiskās organizācijas atzinušas viņu par karagūstekni. Krievijas prokuratūra prasa piespriest viņai 23 gadu cietumsodu.
Tiesas sēdē 3. martā Savčenko vajadzēja teikt pēdējo vārdu, taču šī iespēja viņai netika dota, jo tiesnesis pasludināja pārtraukumu līdz 9. martam. Pēc tā Savčenko pieteica sauso badastreiku, ko pirms tam bija plānojusi sākt pēc sprieduma pasludināšanas.
Nadeždas advokāti ir publiskojuši viņas iepriekš sagatavoto pēdējo vārdu: “Es neatzīstu ne savu vainu, ne Krievijas tiesas spriedumu. Apelācijas nebūs. Es gribu, lai civilizētā pasaule saprot, ka Krievija ir totalitāra valsts ar diktatoru tirānu, kam nospļauties uz cilvēktiesībām un starptautiskām tiesībām.
Absurda situācija – tie, kas nolaupa un spīdzina cilvēkus, pēc tam paši viņus arī tiesā. Krievija nav tiesiska valsts, šeit tiesa ir Kremļa marionešu farss. Un es nevēlos tērēt savas dzīves laiku, tajā piedaloties.
Tāpēc apelācijas nebūs. Pēc sprieduma es turpināšu bada streiku. Kad spriedums stāsies spēkā, es pasludināšu sauso bada streiku, un tad Krievijai atliks ne vairāk par desmit dienām, lai atgrieztu mani, kur nolaupīja – Ukrainā. (..) Krievija tik un tā mani atgriezīs Ukrainā – dzīvu vai mirušu.
Tikmēr pie cietuma vārtiem dienu un nakti stāvēs mana māsa un gaidīs, vai mani izlaidīs vai iznesīs. Ja jūs viņu apcietināsiet, vietā nostāsies mana māte, viņai ir 77 gadi. Vai arī viņu apcietināsiet? Tad viņas vietā nostāsies mana draudzene, mans draugs, bet aiz viņiem – ukrainis aiz ukraiņa. Visus neiespundēsiet! Un, kamēr mani tautieši stāvēs, vienkārši, godīgi un krietni krievu cilvēki no tuvējām mājām sāks nest viņiem karstu tēju, sviestmaizes, siltas segas, jo katrs no viņiem saprot, ka manā vietā rīt var būt viņu pašu bērns – šajā cietumā, ko dēvē par Krieviju.
Tā sākas Maidans. Vai to jūs gribat? Tāpēc Kremlim labāk mani ir atgriezt Ukrainā, vēlams – dzīvu. Bet pasaulei vajadzētu atcerēties vēstures mācību – to, kā Eiropas iecietība pret Hitleru un Amerikas neizlēmība pieļāva Otro pasaules karu. Putins ir tirāns ar imperatora ambīcijām un Napoleona un Hitlera kompleksiem. Tādēļ, ja būsim neizlēmīgi un laikus neizpratīsim prioritātes, drīz pieredzēsim trešo pasaules karu. (..)
Kā politiķe es nepasniegšu Krievijai roku. Nav parocīgi pasniegt roku tam, kas tevi turējis roku dzelžos, bet tavu tautu – važās. Taču, lemjot politiskus jautājumus, es domāšu pa to, kā tie ietekmēs vienkāršo tautu – gan Ukrainā, gan Krievijā. Tādēļ, ka Krievijā joprojām ir daudz godīgu, labu un krietnu cilvēku.”
Katrs Nadeždas vārds ir apsūdzība Kremļa režīmam. Cietuma kamerā viņa ir uzvarējusi melu impēriju, kas ir vienlīdz nežēlīga gan pret svešiniekiem, gan pret savējiem. Aizstāvot Ukrainu, Nadežda Savčenko ir aizstāvējusi arī Latviju. Par to viņa būtu pelnījusi Triju Zvaigžņu ordeni. Bet Putinam vajadzētu saprast, ka Nadeždas atbrīvošana varētu tikt pieņemta par atbildību mīkstinošu apstākli, kamēr viņas nāve būs spriedums – galīgs un nepārsūdzams.
