Bada gadi Sibīrijā: par mēģinājumiem sagādāt maizi “nelikumīgā veidā” latviešus bargi sodīja 0
Jānis Riekstiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saskaņā ar PSRS valdības lēmumu 1949. gada 25. marta deportācijās uz Sibīriju izsūtītie baltieši galvenokārt bija jānodarbina lauksaimniecības darbos. Pēc ešelonu ierašanās izkraušanas stacijās izsūtītos izvadāja pa vietējiem kolhoziem un pakļāva speckomandantūru kontrolei. Sadzīves un materiālie apstākļi apmešanās vietās bija ārkārtīgi smagi, daudzkārt pat traģiski.
Daudziem kolhoziem nebija nekādu pārtikas graudu krājumu, tamdēļ izsūtītajiem maizi saņemt nebija nekādu iespēju.
Arī patērētāju kooperatīvi maizi nepārdeva, skaidrojot, ka “kontingenta” apgādei neesot piešķirti fondi, bet noteiktais maizes pārdošanas ierobežojums visas vajadzības nevarot apmierināt. Amūras, Omskas un Tomskas apgabalu kolhozos nometinātie latvieši sāka strādāt 1949. gada pavasarī, tomēr pietiekami lielu izstrādes dienu skaitu viņi izpildīt nespēja. Turklāt samaksa par izstrādes dienu bija tik zema, ka apgādāt ģimeni ar maizi nebija iespējams. Dažkārt par izstrādes dienu varēja saņemt valsts aizdevumu un avansu.
Taču pēc tam, kad kolhozos bija notikusi ienākumu sadale un izsniegtie aizdevumi un avansi no izsūtītajiem ieturēti, daudzi latvieši vēl palika kolhozu parādnieki.
1949. gada 17. maija ziņojumā Omskas apgabala izpildkomitejai IeM Omskas apgabala pārvaldes priekšnieks pulkvedis Petrovs norādīja: “Lielākā daļa atbraukušo jau no pirmās ierašanās dienas pie mums bija materiāli nenodrošināti un tagad viņiem īpaši nepieciešama palīdzība ar pārtikas produktiem. Atbalsts īpaši nepieciešams tai izsūtīto daļai, kura izvietota un iekārtota darbā apgabala kolhozos. Lielākajai daļai izsūtīto Kalačinskas rajonā trūkst iztikas līdzekļu. Kolhozi “Zarja”, “Novij stroj”, “Putj Ļeņina” un vairāki citi nespēj palīdzēt ar uzturu, turklāt rajonu organizācijām nav nekādu fondu.
Izsūtītajiem latviešiem, kas izvietoti Ščerbakulas rajona Boļšavasiļjevskas un Ternovas ciema padomē, nav savu produktu un krājumu. Kolhozi, kuros viņi strādā, nav spējīgi palīdzēt. Poltavskas rajona Gostilovas ciema padomes Staļina kolhozā no tur izvietotajiem 23 latviešiem ar maizi apgādāti tikai 10 cilvēki – 300 g dienā. Pārējie ģimenes locekļi un bērni nesaņem arī to. Lai stingri piesaistītu izsūtītos no Baltijas jaunajām izsūtījuma vietām un novērstu masu bēgšanas gadījumus, lūdzu steidzīgi rīkoties un sniegt viņiem palīdzību apgādē ar maizi un citiem produktiem.”
Diemžēl arī turpmāk stāvoklis ar pārtikas produktu saņemšanu nometinātajiem neuzlabojās.
Kolpaševas rajona IeM daļas priekšnieks Čepurnojs un Kolpaševas izpildkomitejas priekšsēdētājs Samsonovs 1950. gada 6. marta ziņojumā IeM Tomskas apgabala pārvaldes priekšniekam rakstīja, ka Kolpaševas rajonā dzīvojošo izsūtīto latviešu atsevišķas ģimenes dzīvo materiāli slikti, tām nav apģērba, apavu, kā arī maizes, kartupeļu un citu pārtikas produktu. Paši izsūtītie tos nespēj iegādāties, jo nav līdzekļu, bet kolhoziem, kuros viņi strādā, pašiem pārtikas produktu un finansiālais stāvoklis ir slikts.
Piemēram, Matjuškinas ciema padomes Pervomaiskas ciemata kolhozā “1. Maijs” vairākumam izsūtīto latviešu nebija maizes, bet septiņām citām ģimenēm trūka kartupeļu, apģērba un apavu. Izsūtītais latvietis Jānis Vīksna, dzimis 1875. gadā, apģērba un apavu trūkuma dēļ bija apsaldējis kāju pirkstus.
Kā nopelnīt maizi
Īpaši smagā stāvoklī atradās vientuļi, veci cilvēki un invalīdi, kuri paši sevi apgādāt nevarēja.
Sociālās nodrošināšanas nodaļas tikai retumis piešķīra vietas invalīdu namos. Izsūtītajiem pensionāriem pārtrauca maksāt pensijas kopš izsūtīšanas brīža. Vecāku un radinieku materiālā stāvokļa dēļ daudzi bērni nevarēja apmeklēt skolu. Lūgumi dažādām iestādēm pēc palīdzības netika ievēroti un atbalstīti.
Izsūtītā Rozālija Pētersone 1950. gada 11. septembra iesniegumā PSRS valsts drošības ministram rakstīja: “Es, Rozālija Kārļa meita Pētersone, dzimusi 1885. gadā, izsūtīta no Latvijas PSR Valkas rajona Lugažu pagasta “Pileniešu” mājām 1949. gadā uz Tomskas apgabala Molčanovas rajona Molotova vārdā nosaukto kolhozu. Sakarā ar vecumu un slimību kolhozā diemžēl nopelnīt nevaru un atrodos bezizejas stāvoklī. Šeit no maniem radiniekiem neviena nav. Visas manas meitas un radinieki, kuri varētu mani apgādāt, atrodas Latvijā. Tādēļ lūdzu mani nosūtīt uz dzimteni, Latvijas PSR Valkas pilsētu.” R.Pētersone nomira izsūtījumā 1951. gadā.
Tomskas apgabala Zirjanskas rajona Siņejevas ciema kolhozā “Avangards” strādājošais Voldemārs Liepiņš 1951. gada 1. marta iesniegumā Zirjanskas speckomandantūras priekšniekam rakstīja: “Lūdzu Jūs, vai nevarētu dot man tādu darbu, kur es varētu nopelnīt maizi? Kolhozā nevaru sevi un savu ģimeni, kurā ir pieci cilvēki, nodrošināt ar maizi.
Darbaspējīgi ir divi cilvēki. Varbūt ir darbs manā specialitātē – dārzkopībā vai mežrūpniecības saimniecībā. Varu strādāt jebkuru darbu, lai tikai varētu nopelnīt maizi. Kolhozā mēs izstrādājam 1000 darba dienas, taču maizes nav. Pagaidām ir tikai kartupeļi, bet drīz arī kartupeļu nebūs. Par šo jautājumu es domāju dienu un nakti, kā no šā stāvokļa izkļūt. Lūdzu manu lietu noskaidrot un dot man atbildi.” Speckomandantūras priekšnieks V. Liepiņa lūgumu noraidīja.
Par mēģinājumiem sagādāt ģimenei dienišķo maizi “nelikumīgā veidā” specnometinātos latviešus bargi sodīja. 1950. gada 8. jūnijā Omskas apgabala Tjukaļinskas rajona 1. iecirkņa tautas tiesa par 61 kg kviešu graudu paņemšanu no automašīnas Oto Ratiņam piesprieda 10 gadus labošanas darbu nometnē, bet viņa pieņemtajam dēlam Miervaldim Kaminskim – 10 gadu ieslodzījumu IeM bērnu labošanas kolonijā, Ernai Ratiņai – brīvības atņemšanu uz diviem gadiem. Ņemot vērā, ka viņas apgādībā atradās divi bērni vecumā no 8 līdz 9 gadiem, viņai piesprieda gadu spaidu darbos, sodu izciešot darba vietā, katru mēnesi no darba algas atvelkot 25% par labu valstij.
1952. gada 27. oktobrī Tomskas apgabala Teguļdetas rajona tautas tiesa izskatīja kolhoznieču Mildas Liepiņas un Antoņinas Staņeninas lietu. Iepriekšējā izmeklēšanā tika noskaidrots, ka Liepiņa un Staņenina 1952. gada 15. augusta vakarā pēc darba pabeigšanas no automašīnas, kurā bija iekrauti rudzi sējai, no maisiem somās iebēra graudus – Staņenina 3,6 kg, Liepiņa – 5 kg.
Viņas aizturēja ar paņemtajiem graudiem un graudus atņēma.
Aizturētās paskaidroja, ka graudus tiešām paņēmušas, jo gribējušas izvārīt putru. Abām piesprieda pa astoņiem gadiem labošanas darbu nometnē. Pēc KPFSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja protesta KPFSR Augstākās tiesas krimināllietu kolēģija šo spriedumu 1953. gada 8. martā pārskatīja, sodu samazinot līdz vienam gadam.
“Viņi deldēs sliekšņus”
No Latvijas 42 125 izsūtītajiem vecāki par 60 gadiem bija 7795 cilvēki, to skaitā 52 – vecāki par 80 gadiem. IeM Amūras apgabala pārvalde 1949. gada 16. maija ziņojumā PSRS iekšlietu ministra vietniekam Rjasnojam rakstīja: “Ieradušos izsūtīto vidū ir 153 veci vientuļie cilvēki, kas ir 1. un 2. grupas invalīdi un fiziskam darbam nav derīgi. Rezultātā šie izsūtītie nokļuvuši ļoti smagos apstākļos, jo viņiem nav pārtikas produktu un naudas līdzekļu tālākai eksistencei, bet apgabala teritorijā invalīdu namu nav. Kolhozi un sovhozi atteicās viņus apgādāt ar produktiem, jo šīs personas strādāt nav spējīgas.”
IeM Omskas apgabala pārvaldes specnometinājuma daļas priekšnieks apakšpulkvedis Kolpakovs 1954. gadā LPSR Iekšlietu ministrijai ziņoja: “1949. gadā no Latvijas PSR uz Omskas apgabalu kopā ar citiem latviešiem tika izsūtītas personas, kuras sava veselības stāvokļa dēļ nevar strādāt un kurām izsūtījuma vietās nav radinieku, kas varētu sniegt materiālo palīdzību.
Sakarā ar to lielai daļai šīs kategorijas personu nav eksistences līdzekļu un daudzi cieš lielu trūkumu. Sociālās nodrošināšanas orgāni nespēj apmierināt mūsu prasības, lai vecajiem cilvēkiem un invalīdiem piešķirtu ceļazīmes un iekārtotu viņus invalīdu namos, jo tur brīvu vietu nav. Tajā pašā laikā daudziem specnometinātajiem – gados veciem cilvēkiem un invalīdiem – Latvijas PSR teritorijā palikuši tuvi radinieki, kuru aprūpē viņi varētu atrasties.
No savas puses mēs uzskatām par pilnīgi iespējamu pārskatīt agrāk pieņemtos lēmumus par minētā kontingenta personu izsūtīšanu nometinājumā un iesniegt PSRS IeM lūgumu par viņu noņemšanu no specnometinājuma uzskaites un nodošanu Latvijas PSR dzīvojošo radinieku aprūpei.” 1955. gada 24. novembrī PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu, ka no specnometinājuma uzskaites jāatbrīvo vientuļie invalīdi un nedziedināmi slimie.
Viņiem atļāva atgriezties pie radiniekiem agrākajās dzīvesvietās. Tādā veidā atbrīvoja 3672 no Latvijas izsūtītos.
Jānorāda, ka visvairāk izsūtīto nomira sākumā – 1949. gadā 1508, 1950. gadā – 635, 1952. gadā – 565, 1953. gadā – 488 cilvēki. Starp lielās mirstības iemesliem bija nenokārtotie sadzīves apstākļi, veselības aprūpes trūkums un smagais materiālais stāvoklis. Kad sākās atbrīvošanas, pret plašu deportēto atgriešanos dzimtenē iebilda gan LPSR Valsts drošības komiteja, gan LKP Centrālā komiteja.
Tās pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš LKP CK biroja 1955. gada 6. decembra sēdē izteicās šādi: “Par atgriešanos. Mēs ar to cilvēka stāvokli pasliktinām. Viņi tur ir iekārtojušies, tur viņiem ir jumts virs galvas, tur ir darbs, bet, kad viņi atbrauc uz šejieni, šeit viņiem nav ne dzīvokļa, ne darba. Iznāk bezizejas stāvoklis. Mēs dzīvokli atpakaļ atdot nevaram, atdot tikai izņēmuma gadījumā. Citas izejas nav. Mēs nevaram viņiem radīt apstākļus, mums tādu iespēju nav. Viņi atbrauks un deldēs sliekšņus. Tā ka nebūs pareizi humānisma dēļ uzņemt kursu uz visu atgriešanos.
Bet tos, kuri ir atgriezušies un pret padomju varu izturas nepareizi, vajag sodīt otru reizi un izsūtīt.
Ja negrib jaunajā iekārtā dzīvot, tad tādus padomju varai nevajag. Bet lielais vairums viņu uzvedīsies pareizi, sevišķi tad, ja sajutīs mūsu stingrību.”
