Guna Roze: “Baby boomer” Dzejas dienas 0
Piecdesmit ceturto reizi izskanējušas kārtējās Dzejas dienas, divdesmit pirmo – arī salīdzinoši jaunās Kurzemes Dzejas dienas, kad kādā no Kurzemes lielākajām pilsētām tiekas dzejdari no Liepājas, Ventspils, Talsu, Tukuma, Saldus un Kuldīgas novadiem.
Novadu robežas pa šo laiku piecietušas neveiksmīgu eksperimentu, jo atrodas uz kārtējo pārmaiņu sliekšņa, kamēr reģiona Dzejas dienas kurzemnieciskā sīkstumā turas pie ierastā formāta. Tā ļauj secināt pašas klātbūtne šajos svētkos pēdējos deviņus gadus.
Skaidrs, ka gan Dzejas dienu aizsākumā Latvijā, gan pirmās Kurzemes Dzejas dienas (turpmāk KDzD) organizēja tā, kā bija pieņemts, – atbilstoši tā laika izpratnei par priekšzīmīgu dzejas pasākumu. Galvaspilsētā ilgi valdīja klasiskā forma: telpa, dzejnieks, mikrofons.
Kurzemes pamatideja bija dzejdaru salidojums, un gandrīz visiem tas joprojām ir gada nozīmīgākais notikums.
Reize, kad pašam dota iespēja publiski lasīt savu jaunāko dzeju, un tikpat svarīgi ir dzirdēt citus. Ideja brīnišķīga, jo kopā pabūšana rakstošajiem ir nepieciešama kā svaigs gaiss.
Diemžēl līdzīgi kā Kapu svētkos arī KDzD gadu gadiem pulcējas vienas un tās pašas “sejas” – izveidojies stabils dzejdaru kodols, ko reižu reizēm atsvaidzina komētas. Jau iepriekš zinām, kā skanēs Liepājas un Talsu dzeja, kādas notis būs saklausāmas kuldīdznieku un saldēniešu lasījumos – tieši Kurzemes Dzejas dienās šīs atšķirības ir pārliecinoši pamanāmas.
Gluži kā Kapu svētkos gadu pēc gada vērojam, kā novecojam, uzzinām, kurš aizgājis mūžībā (no Tukuma vien jau trīs), kurš kļuvis tik vārgs, ka vairs nespēj ierasties, kurš tik atzīts, ka kopā ar amatieriem savu dzeju vairs nelasa.
Andru Manfeldi KDzD pēdējoreiz dzirdējām 2013. gadā, kamēr Sandru Vensko un Janu Egli – vēl šogad. Jaunieši viena vai otra novada delegācijas sastāvā uzzib un nākamajā gadā vairs neparādās.
Visvairāk gados jauno bija 2011. gadā Ventspilī, kad KDzD rīkoja Maira Asare, bet arī viņa jau Aizsaulē.
Tāpat oriģinālas dzejas personības šajos svētkos ir kā komētas; spilgti atceros Lindas Skrandas pagaidām vienīgo uznācienu Liepājā 2016. gadā.
Šogad Talsos KDzD ar savu klātbūtni pagodināja liepājniece Dagnija Dreika, taču viņa būtu pelnījusi lielāku uzmanību. Kāds lasīja ventspilnieces Janas Mores dzeju un gribējās klausīties vēl…
Paši dalībnieki runā, ka kvalitātes ziņā kulminācija bijusi piecgadē starp 2013. un 2017. gadu, kad manīti jaunu formu meklējumi. Tolaik, izrādot uzmanību ikvienam amatierim, publiskiem lasījumiem organizatori tomēr piedāvāja labāko no gada ražas.
Skaidrs, ka dzejnieku salidojums ir vienaldzīgs vietējai publikai.
Arī tāpēc, ka literāts kā personība vairs nav noslēpumains – ikviens ir izzināms, izlasāms un aplūkojams sociālajos tīklos, kāds publicēts vietējā presē.
Iespējams, tāpēc fiasko cietuši gandrīz visi rīkotājpilsētu mēģinājumi dzeju izvest ielās, arī šogad. Lai būtu klausītāji, jāiet “starp motoriem, mašīnām, meitenēm” – vietās, kur dzeju nenāk klausīties, bet nākas dzirdēt, kā tas notika 2013. gadā Talsos, kad mikrofoni bija uzstādīti vispubliskākajās vietās, tostarp pie veikala “Rimi” ieejas.
Skaidrs, ka KDzD esošais – salidojuma – formāts ir novecojis kopā ar dzejniekiem.
Un tā pat nav organizatoru vaina. Tas vienkārši ir sastindzis kā latīņu valoda. Bet, ja valoda neapaug ar jauniem vārdiem, tā iet bojā.
Lai Kurzemes Dzejas dienas izdzīvotu, jau nākamajiem organizatoriem – Tukumam – jāveic maza revolūcija. Jāatrod cita forma, kas varbūt samulsinās kodolu, toties būs saistoša jaunajai dzejnieku paaudzei, jo piesaistīt jaunos šim pasākumam ir vislielākais izaicinājums.
Velti Olga Rajecka apvainojās, kad TV šovā millenium paaudzes meitene mūsu estrādes zvaigznei atgādināja, ka viņa ir “baby boomer” (pēckara) paaudze ar citādu saprašanu par to, kas ir stilīgi. Tā patiešām ir! Jaunieši nebrauc uz Rīgu ar zirgu, tāpat kā mēs, “baby boomer” paaudze, nedzīvojam alās. Ir jāiet līdzi laikam, arī Kurzemes Dzejas dienu atslēgas jānodod citas paaudzes rokās. Ja tauta nemaksās nodokļus, ies bojā valsts, bet, ja izmirs dzejnieki, ies bojā tauta.
