Gunārs Nāgels: “Bābeles meita, kaut arī nedarīsim kā 137. psalmā rakstīts, mēs visu atceramies!” 0
Gunārs Nāgels, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Pie Bābeles upēm – tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.” Šo 137. psalma tekstu par izsūtījumu svešā zemē 1978. gadā popularizēja Vācijas/Karību ansamblis “Boney M”. Ansambļa viesošanās Padomju Savienībā tajā pašā gadā nodrošināja tā popularitāti arī Latvijā.
“Pie Bābeles upēm” ir rastafāriešu dziesma, un to pirmo reizi ierakstīja Jamaikas regeja ansamblis “The Melodians” 1970. gadā. Rastafāriešu ticībā jēdziens “Bābele” (jeb “Babilona”) attiecās uz valdības sistēmu, kura ir nomācoša vai netaisnīga. Cik piemēroti, ka to dziedāja tieši Padomju Savienībā, kura kā totalitāra valsts izmantoja cilvēku izsūtīšanu tālu no mājām kā normālu apspiešanas līdzekli.
Dziesma arī izmanto daļu no 19. psalma un uztur vispārēji žēlabainu toni. Bet Bībelē 137. psalms beidzas daudz tumšāk: “Bābeles meita, tu visu Bābeles iedzīvotāju kopa, tu postītāja! Svētīgs, kas tev atmaksā par to, ko tu mums esi darījusi! Svētīgs tas, kas sagrābs tavus mazos bērnus un viņus satrieks pret klintīm!”
Mūsu Bābeles meita, Krievijas Federācija, tagad, Latvijas okupācijas un pretlikumīgās aneksijas 80. gadadienā, apgalvo, ka mēs labprātīgi devāmies Bābeles apskāvienos.
Kā tas patiesībā notika?
1940. gada 8. jūnijā sarkanās armijas daļās Baltijas valstīs un to pierobežā tika izsludināta kaujas trauksme.
1940. gada 9. jūnijā izdota direktīva Nr. 02622 par Baltijas valstu jūras blokādi, ko uzsāka 12. jūnijā.
1940. gada 14. jūnijā padomju bumbvedēji notrieca somu aviokompānijas “Aero” lidmašīnu “Ju 52 Kaleva”, kas veica regulāro reisu no Tallinas uz Helsinkiem, nogalinot visus deviņus cilvēkus, kuri bija lidmašīnā. Blokādes laikā ieņemti 52 kuģi.
Naktī no 1940. gada 14. uz 15. jūniju Padomju militārie spēki iebruka Latvijas teritorijā un uzbruka III Abrenes bataljona 2. un 3. robežpunktam, nodedzinot abus robežapsardzības punktus un nogalinot trīs robežsargus un divus civilistus. Padomju pusē arī bija kritušais. Divus robežsargus vēlāk nošāva.
1940. gada 16. jūnijā plkst. 14.00 Latvijas sūtnim Maskavā nolasīju ultimātu, principā pieprasot Latvijas bezierunu kapitulāciju. Ja nebūšot pozitīvas atbildes līdz plkst. 23.00, tad sarkanā armija ieies ar spēku Latvijā.
Latvija padevās, 17. jūnijā padomju tanki bija Rīgā, un nākamajā gadā nošāva Latvijas sūtni.
1940. gada 21. jūnijā robežapsardzes priekšnieks ģenerālis Ludvigs Bolšteins nošāvās, atstājot ziņu: “Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu staltu ēku – savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties.” Latvijā diemžēl atradās kolaboratori, kuri tomēr nogludināja tālāko ceļu uz Latvijas valsts noārdīšanu.
1940. gada 14. un 15. jūlijā tika uzvests teātris ar nosaukumu “Tautas Saeimas vēlēšanas”, kur Latvijas tautai bija piespiedu kārtā jāpiedalās. “Vēlēšanās” nebija nekādas izvēles – varēja tikai balsot par Maskavas uzstādīto kandidātu sarakstu. Citus pretendentus vai nu apcietināja, vai diskvalificēja. Tas labi redzams vēlākajos padomju izdevumos: “Vēlētāji organizēti ierodas vēlēšanu iecirknī.” Saņemot balsošanas zīmīti, tā jāiemet turpat urnā, nepaejot pat vienu soli tālāk. Dažos iecirkņos sarkanarmieši uzraudzīja vēlēšanas procesu.
1940. gada 21. jūlijā viltus “Tautas Saeima” savā pirmajā sēdē pieņēma lēmumu “lūgt” PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Tas par spīti tam, ka vēl 11. jūlijā “Cīņā” publicētā platformā vēlākie vēlēšanu “uzvarētāji” solīja “valsts neatkarību”.
Bābeles meita, kaut arī nedarīsim kā 137. psalmā rakstīts, mēs visu atceramies!
