Ažubalis: diplomātiem jācīnās pret vēstures izkropļošanu 0
Nesen Lietuvas ārlietu ministrs Audronis Ažubalis paziņoja, ka Lietuvas diplomātiem tiks gatavotas īpašas instrukcijas, lai ārvalstīs skaidrotu valsts vēsturi un cīnītos pret tās izkropļošanu. Par Lietuvas vēstures politiku “LA” skaidrojumu sniedz kaimiņvalsts ārlietu ministrs.
– Vai instrukcijas, kā rīkoties vēstures faktu sagrozīšanas gadījumos, jau izdotas diplomātiem?
– Vienotas Lietuvas vēstures apziņas ideja ir daļēji saistīta ar gatavošanos mūsu valsts prezidentūrai ES padomē 2013. gadā. Idejai nav nekā kopīga ar kādu jaunu doktrīnu radīšanu. Starptautiskajā līmenī līdz šim nav vienotas pieejas pagātnes notikumiem. Vēl joprojām citās valstīs ir maz informācijas par Baltijas valstu vēsturi un tāpat ir maz informācijas, kā mēs uztveram savu vēsturi, un tas dod iespēju manipulēt ar dažādiem stereotipiem. Tādēļ Lietuvai sevi jāprezentē kā valsti, kas atbildīgi lūkojas uz savu vēsturi. Lietuvas prezidentūra ir labākā iespēja šādai aktivitātei. Ir gandrīz sagatavota un drīzumā tiks publicēta “Lietuvas īsā vēstures grāmata”. Prezidentūras priekšvakarā ir būtiski, lai būtu materiāls, kurā īsā un aizraujošā formā tiek izskaidrota Lietuvas valsts rašanās un tas, ka tā radās ne vēsturiskas sakritības dēļ, kā to dažreiz mēdz pasniegt. Lietuvas valsts radās pēc mūsu senču pārdomāta un nobrieduša lēmuma radīt savu patstāvīgu valsti. Grāmata tiks tulkota vairākās valodās. Tāpat gatavojam speciālu Lietuvas vēstures izziņas grāmatu, kas palīdzēs daudz adekvātāk reaģēt uz vēsturisko faktu izkropļošanu starptautiskā līmenī, tādējādi aizstāvot valsts tēlu pasaulē. Diplomātiskā korpusa dalībnieki vien nespēs palīdzēt, taču, lai īstenotu veiksmīgu vēstures politiku, nepieciešams pilsoņu atbalsts un visu Lietuvas iestāžu sadarbība.
– Kur Lietuva redz vēstures faktu sagrozīšanu, un vai varat minēt konkrētas valstis, no kurām tas nāk?
– Kā jau minēju, runa nav par kādu jaunu Lietuvas propagandas kampaņu, bet jaunām faktu interpretācijām. Mēs runājam par vajadzību diplomātiem runāt patiesību, kad publiski vai diplomātisko diskusiju laikā faktu nezināšanas vai citu iemeslu dēļ vēstures fakti tiek sagrozīti, neatkarīgi no valsts, kurā tas notiek. Bieži diplomātiem jāizskaidro publiskās runas, ko izteikuši tā saucamie zinātnieki un politiķi, kaut arī viņi nekādi neatspoguļo Lietuvas pozīciju. Tādēļ diplomātiem nepieciešamas attiecīgas vadlīnijas. Tie ir gadījumi, kad zem jautājuma zīmes tiek likta un neticami izkropļota visa mūsu vēsture – no viduslaikiem līdz pat mūsdienām.
Sagrozīti tiek tādi jautājumi kā Lietuvas valstiskuma ilglaicīguma tradīcija, holokausts Lietuvā, padomju okupācija, tam sekojošā pretošanās, pat asiņainie 1991. gada 13. janvāra notikumi. Mums tiek uzspiesti maldīgi stereotipi. Varbūt šādas propagandas efekts nav uzreiz manāms, taču tā ļauj vieglāk manipulēt ar mums. Uz to nepieciešams reaģēt, nododot atklātībai šādas darbības.
Mūsu diplomāti reaģē uz vēstures faktu izkropļošanu, izklāstot valsts oficiālo nostāju, veic vēsturnieku darbu izplatīšanu un rīko diskusijas. Mērķis nav kādu vainot, bet aizstāvēt patiesību, sasniegt vienošanos un kopīgu atbildīgu skatījumu uz pagātni.
– Kāpēc Lietuvai ir svarīgi, kā veidot savu vēstures politiku un tēlu pasaulē?
– Demokrātiskas valsts pienākums ir daudz uzmanīgāk paskatīties uz to, ko mums māca vēsture, un kopā paskatīties uz reāliem vēsturiskiem faktiem kā gadījumā ar holokaustu. Mūsu uzdevums ir, lai mūsu pilsoņi saprastu, kas viņi ir un no kurienes nāk. Tas viss ir stipri saistīts ar vēsturisko atmiņu. Nesen Lietuvā atklājām piemiņas plāksni 1863. gada sacelšanās dalībniekiem, kas vērsās pret Krievijas impērijas varu. (2013. gads Lietuvā ir pasludināts par sacelšanās gadu. – Ģ. V.). Mums bijis daudz diskusiju un grāmatu par pēckara partizāniem. Taču 1863. gada sacelšanās dalībnieki ir tādi paši Lietuvas patrioti. Iespējams, viņi citādi uztvēra Lietuvu. Vieni runāja lietuviešu valodā, otri – baltkrievu, bet trešie – poļu valodā, taču mērķis viņiem bija viens. Tādēļ vēsturiskā atmiņa mums ir svarīga arī kā pamats, lai vienotu pilsoņus. Lai nacionālās minoritātes Lietuvā, kā tatāri vai poļi, lepotos ar savu identitāti, taču kā Lietuvas tatāri un poļi. Viņu senči bija iesaistīti vojevodistu seimikos (Pārvaldes sapulces Polijas–Lietuvas ūnijas laikā. – Ģ. V.), tika izsūtīti uz Sibīriju. Iespējams, valsts atjaunošanas procesā mēs palaidām garām šo svarīgo jautājumu un mūsu vēsture var kļūt par svešu interešu ķīlnieci.
– Vai redzat iespēju sadarboties ar Latviju un Igauniju, kad notiek vēstures faktu sagrozīšana un pret Baltijas valstīm tiek vērsta ārvalstu propaganda?
– Baltijas valstu vēsturē ir daudz saskarsmes punktu, un šodien mūsu valstis sastopas ar līdzīgiem informatīviem draudiem. Lemjot jautājumus par vēsturisko atmiņu un taisnīgumu, mēs esam tuvākie partneri un vairākkārt esam demonstrējuši šajās lietās Baltijas valstu vienotību. Tomēr konsultācijām un sadarbībai jāattīstās. Par to mēs esam daudzkārt runājuši ar Latvijas un Igaunijas kolēģiem. Šodien mēs speram konkrētus soļus, lai nepieciešamība kļūtu par realitāti.
