Āzijas valodu īpašvārdu latviskošana ir sarežģīts uzdevums 0
Pirms kāda laika žurnālists Lato Lapsa sūdzējās (raksts “Kā top “jaunākās nostādnes” latviešu valodā (jā, jā, varat jau sākt šausmināties)” portālos “Delfi” un “Pietiek.com”), ka viņa grāmatā negaidīti parādījusies jauna Dienvidaustrumāzijas ģeogrāfisko nosaukumu rakstība.
Piemēram, Laosas pilsētu, ko L. Lapsa līdz šim pazinis kā Luangprabangu vai Luangphabangu, kļuvusi par Lūenphabānu, savukārt pierastā Vjentjana tagad esot Vjenčana.
Tas acīmredzot ir noticis saskaņā ar karšu izdevniecības “Jāņa sēta” klajā laisto Lielo ģeogrāfisko atlantu.
Savulaik “Jāņa sēta” vērsās pie LU Āzijas studiju nodaļas mācībspēkiem ar lūgumu sagatavot Āzijas ģeogrāfisko nosaukumu pareizāku rakstību, kā tas Latvijā ir iegājies, un mēs, diezgan daudzi šī kontinenta mēļu pratēji, sākotnēji labprāt piekritām līdzdarboties, kaut arī tik svarīga darba izpildei tika atvēlēts pārāk maz laika. Bet atbaidīja noteikums, ka mūsu darba rezultātus vērtēs kaut kāda komisija. Labi zinādami, ka tas varētu nozīmēt arī labojumus saskaņā ar nosaukumu ierasto rakstību, mēs atteicāmies ar izdevniecību sadarboties, kaut arī principā tās iniciatīva bija atbalstāma.
Ļaudīm, kas ir spiesti latviskot citu valodu vārdus, labi zināms, cik tas brīžiem ir mokoši grūti, ja runa, piemēram, ir par Latvijā maz pazīstamām mēlēm vai visādas izcelsmes amerikāņu vārdiem un uzvārdiem.
Man patlaban ir aktuāli, bet neiespējami uzzināt, vai savu izteikti vācisko uzvārdu tā arī izrunā vai ir nez kā angliskojis ASV profesors Wiljams (William) Schmalstieg, kura darbība ir saistīta arī ar vācu mēli un kurš cita vidū ir daudz rakstījis par lietuviešu valodu. Sen jau ir pienācis laiks pamatīgi apspriest, vai tādos gadījumos kā šis, kad nav iespējams citādi, latviski labāk būtu uzrādīt tikai vārda oriģinālo rakstību.
Īpašvārdu latviskošana ir ļoti aktuāls un sarežģīts uzdevums, runājot par Āzijas valodām, jo to fonētika un alfabēti ļoti atšķiras no mūsējā. Tādēļ Āzijas studiju nodaļas mācībspēki pirms dažiem gadiem vienprātīgi nolēma vērsties pie valodnieku augstas valsts institūcijas ar lūgumu kaut ko darīt, lai smagais vezums iekustētos. Uz mūsu rakstisko iesniegumu atbilde bija pilnīgs klusums.
Man personiski tā ir jau labi zināma reakcija pēc daudzo valodnieku komisiju vadības apstaigāšanas un rakstīšanas presē, izsakot tikai vienu vienīgu konkrētu priekšlikumu: atcelt ar kaut kādu dekrētu laikam jau septiņdesmitajos gados iedibināto praksi nosvītrot latīņu alfabētā ar burtu “h” apzīmēto, kā izdvesumu izrunāto indiešu valodu burta daļu, ar ko tulkojamos personu vārdos var pilnīgi mainīties to nozīme.
Sen pazīstama vārda “dharma” vietā tika ieviests briesmīgi skanošais “darma”, “ghāta” vietā “gats” utt. Nespēdams pieturēties pie šādiem izkropļojumiem, pēdējās grāmatās un rakstos daru tā, kā uzskatu par pareizu, kas, protams, nav labākais jautājuma risinājums.
Pats par sevi saprotams, ka nevar nelikt garumzīmes tur, kur tādas pienākas, un nevar turpināt lietot, piemēram, vārdu “Vēda”, ja sanskritā garā “e” nemaz nav, nevar no visā Rietumu pasaulē lietotās “Bengal” latviski rakstīt “Bengālija” tādā veidā bengālim pilnīgi nesaprotami attālinoties no bijušās provinces nosaukuma, kas skaidri parādās visiem zināmajā valsts nosaukumā “Bānglādeša”.
Var iebilst: kā var pārskatīt indiešu vai Āzijas vispār īpašvārdu un ģeogrāfisko nosaukumu rakstību, neķeroties klāt arī pārējiem? Smags jautājums. Uz to atbildēt apstiprinoši patlaban nav iespējams, taču informācijas tehnoloģiju straujā attīstība var piespiest sākt domāt par kaut kādu atbildi. Katrā ziņā nevar likt vienlīdzības zīmi starp latīņu alfabētu vai kirilicu lietojošajām un Āzijas mēlēm. Iepriecina, ka pēdējā laikā dažādos preses izdevumos rakstu autori lieto un redaktori atstāj šo “h” zīmi, parādās arī citās mēlēs un Latgales lielā daļā pārliecinoši lietotais garais “o”. Kādēļ to nevar ieviest?
Pēc 1954. gada, kad sāka plaši iznākt no bānglā mēles krieviski tulkotie Rabindranata Tagores darbi un apcerējumi par viņu, bez manāmas pretestības tika atmesta no angliskojumiem pārņemtā īpašvārdu un apzīmējumu rakstība indiešu vārdos. Jauninājumu bija ļoti daudz. Un visos indiešu vārdos parādījās minētais “h” kā burta otrā daļa (ir, protams, arī īstais un pilnīgi atšķirīgais “h” burts).
Bez tās krieviski palika gandrīz tikai “Buddha”, “Nehru”, un “Delhi”, kas izņēmuma kārtā latviski varbūt varētu būt tā, kā līdz šim. Vismaz attiecībā uz “h” zīmi būtu steidzami jāseko visur pieņemtajai praksei, jo, cik man zināms, latīņu alfabēta variantus lietojošo mēļu vidū tā ir pazudusi tikai mūsējā.
Atgriežoties pie Āzijas vārdu latviskošanas problēmas kā tādas, jāteic, ka to pirmkārt pieprasa mūsu un turienes valodu lielās atšķirības. Latīņu alfabēts var pamatīgi atšķirties no citiem, kas bieži var būt skaņām bagātāki. Bānglā (bengālī), kas ir indoeiropeiska mēle ar daudziem aizguvumiem no citu valodu saimju leksikas un gramatikas, alfabētā ir 11 patskaņi un 35 līdzskaņi, bet mūsējā ir tikai 33 burti vispār. Zināmās pozīcijās bengālī patskaņi var tikt nazalizēti, iegūstot citu kvalitāti. Līdzskaņu rakstība ne vienmēr atbilst izrunai.
Gribot negribot mums būs aizvien jāmēģina latviski atveidot daudzus līdz šim nezināmus vārdus, kaut arī mūsējie vairākumā gadījumu citās valodās varētu palikt neizmainīti. Tikai mēs paši, rakstot svešvalodās, saviem uzvārdiem un vietu nosaukumiem noņemam garumzīmes, “š” pārvēršam par “s” un izdarām citas nevajadzīgas operācijas. Tas nav obligāti.
Kauniniet mani, valodnieki, sasieniet manas vārgās rociņas, kā, ja pareizi atceros, padevīgi teic viens no varoņiem pirmajā latviešu romānā, bet pēc kāda laika sāciet kaut ko darīt Āzijas īpašvārdu un terminu rakstības jautājumā, jo dzīvojam pārliecinoši globalizētā pasaulē un nevar vairs izbēgt no nelielas valodnieciskas pielāgošanās tai. Un, lūdzu, neuzskatiet šādu orientālistu ierosinājumu par uzbrukumu arī mums dārgajai un daiļskanīgajai dzimtajai valodiņai.
