VIDEO. Azerbaidžānas un Latvijas kopīgais simbols cīņai par brīvību un tieksmei pēc neatkarības – 20. janvāris 0
Melnais janvāris – tā tiek dēvēts šis mēnesis Azerbaidžānā, atceroties traģiskos 20.janvāra notikumus Baku. Latvijā 20. janvāris ir 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena. Šī gada 19. janvārī 1991. gada barikāžu muzejā notika atceres pasākums, kas veltīts 20. janvāra traģēdijai Azerbaidžānā un Barikāžu aizstāvju atceres dienai Latvijā.
Pasākumu atklāja Barikāžu muzeja direktors un aktīvs barikāžu kustības dalībnieks Renārs Zaļais, uzsverot 20. janvāra nozīmi abām tautām un atzīmējot, ka šie datumi, kuros norisinājās traģiskie notikumi, tiek pieminēti gan Latvijā, gan Azerbaidžānā. R. Zaļais sīkāk pastāstīja par 1991. gada janvāra notikumiem Rīgā.
Azerbaidžānas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijas Republikā Elnurs Sultanovs norādīja, ka Azerbaidžānā 20. janvāris tiek pieminēts kā Nacionālā sēru diena un atklāja, kas šajā dienā norisinājās Baku. Tāpat Elnurs Sultanovs pastāstīja, kā Azerbaidžānā tiek pieminēti traģēdijas upuri, kā arī uzsvēra, ka 20. janvāris ir kopīgs Latvijas un Azerbaidžānas simbols cīņai par brīvību un nesatricināmo tieksmi pēc neatkarības.
Е. Sultanovs uzsvēra, ka kopš 20. janvāra traģēdijas pagājuši 34 gadi, bet šie notikumi vēl nav saņēmuši starptautisku politisku un juridisku novērtējumu.
Bijusī padomju vadība ir tieši atbildīga par šo noziegumu. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām 20. janvāra notikumi ir kvalificējami kā noziegums pret cilvēci, un tie, kas to pavēlēja un veica, ir jāsauc pie atbildības, viņš norādīja.
Latvijas Republikas Saeimas sadarbības grupas par sadarbības veicināšanu ar Azerbaidžānas parlamentu priekšsēdētājs Oļegs Burovs savas runas laikā pauda pārliecību, ka azerbaidžāņu sejās bija redzama tāda pati apņēmība un tieksme pēc brīvības, kāda redzama iemūžināto cilvēku sejās no Barikāžu laika Latvijā. Viņš apgalvoja, ka visu mūžu šiem cilvēkiem būs pateicīgs par to, ka viņi nebaidījās iznākt uz ielām un izteikt savu vēlmi būt brīviem, un apbrīnoja viņu drosmi stāties pretim padomju režīmam bez ieročiem.
Vēsturnieks, pasniedzējs Edgars Engīzers savā runā uzsvēra faktu, ka gan Azerbaidžānā, gan Latvijā notikumu cēlonis meklējams jau senākā vēsturē, tie nesākās tikai 1990. gadā. Viņš uzsvēra, ka notikumi abās valstīs ir cieši saistīti. Arī citas valstis, kas atradās padomju varas pakļautībā, sāka saprast, ka šis režīms izmanto necilvēcīgus līdzekļus, lai noturētu varu. Notikumi Latvijā un Azerbaidžānā bija pagrieziena punkts – cilvēkiem radās kopīga izpratne, ka nav citu variantu, kā vien tikt vaļā no šī režīma, citādi vardarbība un masu slepkavības turpināsies.
Atceres pasākumu noslēgumā tika demonstrēts video, kas pievienots arī šim rakstam un kurā īsumā apkopota svarīgākā informācija par Melno janvāri.
Lai izprastu tā laika notikumus un 1990. gada traģēdiju Azerbaidžānā, jāatzīmē, ka 1987. gadā mēģinājumi pievienot Azerbaidžānas Karabahas reģionu Armēnijai uzņēma apgriezienus. Tam sekoja vēl viens azerbaidžāņu deportācija vilnis no viņu vēsturiskajām zemēm tagadējā Armēnijā. Tas viss noveda pie pretpadomju masu protestiem Azerbaidžānā, un drīz vien tie pārvērtās par nacionālu brīvības kustību. Bet padomju vadība veica nežēlīgu noziegumu pret azerbaidžāņu tautu tā vietā, lai novērstu šo pieaugošo spriedzi.
No 1990. gada 19. janvāra līdz 20. janvārim pēc padomju varas pasūtījuma Baku iebruka 26 000 vienību liels padomju karaspēks, izmantojot dažādus ieroču veidus un šaujot uz miermīlīgajiem demonstrantiem. Tika nogalināti 150 Azerbaidžānas civiliedzīvotāji. Vairāk nekā 744 cilvēku tika ievainoti. Viņu vidū bija sievietes, bērni un veci cilvēki, kā arī ātrās palīdzības darbinieki un policisti.
Nākamajā dienā pēc slaktiņa Azerbaidžānas nacionālais līderis Heidars Alijevs Azerbaidžānas pārstāvniecībā Maskavā stingri nosodīja šo noziegumu, saucot pie atbildības Padomju Savienības un Komunistiskās partijas vadību, kā arī pieprasot sodīt zvērības organizētājus un vainīgos. Heidars Alijevs demonstrēja patiesas līdera dotības un viņa apņēmība iedvesmoja azerbaidžāņu tautu cīnīties par neatkarību.
Padomju nežēlība neapturēja azerbaidžāņus no tiekšanās pēc brīvības. Janvāra traģēdija, kas kļuva par visas tautas sērām, vienlaikus parādīja azerbaidžāņu tautas nelokāmo gribu, izturību un varonību. 22. janvārī Azerbaidžānas iedzīvotāji rīkoja sēru gājienu saistībā ar 20. janvāra upuru apbedīšanu. Tajā piedalījās gandrīz divi miljoni cilvēku.
Šis epohālais notikums būtiski ietekmēja azerbaidžāņu nacionālās apziņas veidošanos un bija pagrieziena punkts valsts neatkarības atjaunošanā. Tieši pēc šīs traģēdijas nacionālās atbrīvošanas kustība pilnībā pārtapa politiskā realitātē, kļuva neatgriezeniska, un tauta savu nākotni redzēja tikai neatkarīgā Azerbaidžānā.
Azerbaidžānas neatkarība tika atjaunota 1991. gada 18. oktobrī. Melnais janvāris iezīmēja Padomju Savienības beigu sākumu. Tā sabruka 1991. gada decembrī. Pēc Heidara Alijeva iniciatīvas 1994.gadā 20. janvāris tika pasludināts par Nacionālo sēru dienu.
Azerbaidžānā katru gadu, 20. janvārī, tūkstošiem cilvēku apmeklē Mocekļu (Šehīdu) aleju, lai godinātu traģēdijas upurus, noliekot ziedus, lūdzot par mirušajiem un paužot nosodījumu traģēdijas vaininiekiem. Katru gadu 20. janvāra pusdienlaikā visā valstī tiek ievērots klusuma brīdis. Visā valstī skan sirēnas, visās pilsētās tiek rīkoti atceres pasākumi, pie visām ēkām tiek nolaists valsts karogs.
1990. gada sākumā Armēnija okupēja 20 % Azerbaidžānas teritorijas, padzenot aptuveni 800 000 azerbaidžāņu. 2020. gadā Azerbaidžāna 44 dienu laikā atbrīvoja okupētās teritorijas un 2023. gadā atjaunoja suverenitāti pār visu savu teritoriju.
20. janvāra traģēdijas 34. gadadiena šogad pirmo reizi sakrīt ar Azerbaidžānas pilnīgas suverenitātes atjaunošanas laiku.
