Azerbaidžānā notiks vēsturiskas prezidenta vēlēšanas 4
Vasifs Huseinovs, Starptautisko attiecību analīzes centra “AIR centrs” nodaļas vadītājs
7.februārī Azerbaidžānā notiks pirmstermiņa prezidenta vēlēšanas. Tām bija jānotiek 2025. gadā, taču tās tika pārplānotas pēc būtiskiem notikumiem saistībā ar Azerbaidžānas suverenitātes atjaunošanu visā tās teritorijā. 2023. gada septembrī Azerbaidžānā savā Karabahas reģionā izdevās izjaukt separātistu režīmu, ko Armēnija ieviesa deviņdesmito gadu sākumā. Pašreizējais valsts prezidents Ilhams Alijevs kā pirmo iemeslu vēlēšanu pārcelšanai uzsvēra “jaunās ēras sākumu”. Ar šo noskaņojumu saistīts arī otrs Valsts prezidenta nosauktais iemesls. “Es domāju, ka pirmajām vēlēšanām, kas notiks visā mūsu valsts teritorijā, vajadzētu būt prezidenta vēlēšanām,” viņš teica, piebilstot, “ja mēs vēlēšanas rīkotu tām paredzētajā laikā, t.i., 2025. gada aprīlī, tad pašvaldību vēlēšanas būtu pirmās, kas, manuprāt, nebūtu pareizi. ” Galvenā tēma, kas dominē Azerbaidžānas sabiedriskajā viedoklī un politiskajā diskursā pirms vēlēšanām, saprotams, ir bijusi valsts teritoriālās integritātes un suverenitātes atjaunošana un prezidenta Alijeva valdības loma šajā liktenīgajā misijā.
Daudzus gadus šķita, ka Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktam, līdzīgi kā citiem konfliktiem postpadomju reģionā, trūkst potenciāla būtiskam atrisinājumam. Šī uztvere lika daudziem novērotājiem raksturot šo konfliktu kā “iesaldētu”. 2020. un 2023. gadā, atbrīvojot teritorijas, ko okupēja Armēnija ar Krievijas politisko un militāro palīdzību 90. gadu sākumā, Azerbaidžāna sasniedza revolucionāru pavērsienu. Šis sasniegums pozicionēja Azerbaidžānu kā pirmo pēcpadomju valsti, kas pilnībā atjaunoja savu teritoriālo integritāti, nostiprinot valsts prezidenta Ilhama Alijeva mantojumu kā šīs stratēģiskās uzvaras galveno arhitektu.
Varoņdarbs, kas šķita neticams
20% no starptautiski atzītajām Azerbaidžānas teritorijām (Karabahas reģiona un septiņiem blakus esošajiem rajoniem) deviņdesmito gadu sākumā bija okupējusi kaimiņvalsts Armēnija. Krievijas militārajam un politiskajam atbalstam bija izšķiroša nozīme, lai Armēnija okupētu šīs teritorijas un uzturētu tās nelikumīgā kontrolē. Okupācija lika vairāk nekā 700 000 azerbaidžāņiem pamest teritoriju, viņi tika izraidīti no savas dzimtenes vardarbīgas etniskās tīrīšanas un slaktiņu rezultātā. Trīs gadu desmitus Baku centās atgriezt okupētās teritorijas starptautisku sarunu ceļā. Šie centieni nedeva nekādus praktiskus rezultātus, jo Erevāna atteicās deokupēt teritorijas un neievēroja starptautiskās rezolūcijas, tostarp četras Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijas (1993). Baku centienus vēl vairāk sarežģīja reģiona ārējās varas, kuras manipulēja ar konfliktu savu interešu labā.
2020. gadā Azerbaidžānai nācās pielietot militāru spēku, lai izbeigtu šo nelegālo okupāciju un atbrīvota ievērojamu reģiona daļu kara gaitā un pēc tā, kas vēsturē iegāja kā Otrais Karabahas karš vai 44 dienu karš (27. septembris – 10. novembris). Tomēr pēc kara daļu Karabahas reģiona tika atstāta kopīgā vietējā separātistu režīma kontrolē ar 15 tūkstošiem Armēnijas armijas darbiniekiem un Krievijas Federācijas miera uzturētājiem, kas tika izvietoti šajā apgabalā pēc 44 dienu kara.
Kopš tā laika Baku centās reintegrēt atlikušo Karabahas reģiona daļu un vietējo armēņu kopienu sarunās, kurās piedalījās Krievija, Eiropas Savienība un ASV. Šīs sarunas deva dažus rezultātus, lai normalizētu Armēnijas un Azerbaidžānas attiecības. Tomēr šiem centieniem nebija nekādas ietekmes uz Karabahas reģiona reintegrāciju, jo vietējais separātistu režīms noraidīja visus Baku aicinājumus uz sarunām un Armēnija nepildīja saistības par karaspēka izvešanu. Tas beidzās ar kārtējo Azerbaidžānas pretterorisma operāciju, kas ilga mazāk nekā 24 stundas no 2023. gada 19. septembra līdz 20. septembrim un kuras rezultātā 28. septembrī tika likvidēts separātistu režīms.
Armēnijas okupācijas un separātisma izbeigšana Azerbaidžānā iezīmē pavērsiena brīdi valsts vēsturē, izraujot ieilgušo iesaldēto konfliktu no strupceļa postpadomju reģionā. Šis nozīmīgais sasniegums kalpo kā paraugs citām valstīm, piemēram, Gruzijai un Ukrainai, kas cīnās ar līdzīgiem teritoriālajiem strīdiem. Tas stingri nostiprina valsts līdera prezidenta Ilhama Alijeva pozīciju Azerbaidžānas vēsturē – sasniegumu, ko daži būtu uzskatījuši par neiespējamu pat pāris mēnešus pirms 2020. gada kara.
Neskatoties uz ļoti pretrunīgo ģeopolitisko ainavu Dienvidkaukāzā un ārējo spēku manipulācijām ar konfliktu, Alijeva stratēģiskā pieeja izrādījās ļoti veiksmīga un palielināja viņa popularitāti iedzīvotāju vidū.
Pārcietusi savu teritoriju okupāciju, iedzīvotāju piespiedu pārvietošanu un apmetņu un mantojuma iznīcināšanu, Azerbaidžāna stingri iebilst pret teritoriālās integritātes pārkāpumiem un ārēji sponsorētu separātismu. Līdz ar to Azerbaidžāna joprojām ir nelokāmi apņēmusies atbalstīt Gruzijas, Ukrainas un Moldovas teritoriālo integritāti – trīs citas postpadomju valstis, kuras saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem.
Krievijas kara pret Ukrainu kontekstā Azerbaidžāna sniedza Ukrainai gan politisko, gan humāno atbalstu. Azerbaidžānas sniegtais humānais atbalsts, cita starpā, ietvēra bezmaksas degvielu Azerbaidžānas nacionālās naftas kompānijas “SOCAR” degvielas uzpildes stacijās visā Ukrainā un enerģētikas iekārtas, tostarp transformatorus.
Kā bija iespējama uzvara?
Azerbaidžānas veiksmīgo teritoriju atbrīvošanu var saistīt ar vairākiem būtiskiem faktoriem. Galvenais no tiem ir konsekventā un mērķtiecīgā ārpolitika, ko valsts ir nelokāmi īstenojusi kopš 90. gadu vidus, veidojot šī triumfa mugurkaulu. Prezidents Alijevs, stājoties amatā 2003. gadā, par savas prezidentūras galveno prioritāti izvirzīja Karabahas reģiona un apkārtējo teritoriju deokupāciju.
Šo uzvaru veicināja stratēģiskās partnerattiecības, kas nodibinātas ar ārvalstu sabiedrotajiem, vērienīgu ekonomisko projektu uzsākšana reģionā un ievērojamā militārā paplašināšanās gadu gaitā. Visi šie centieni bija vērsti uz vispārējo mērķi – atjaunot valsts starptautiski atzīto teritoriālo integritāti. Alijevs efektīvi neitralizēja vai marginalizēja ārējās varas, kas bija ieinteresētas konflikta turpināšanā. Pat Krievija, Armēnijas militārā sabiedrotā Kolektīvās drošības līguma organizācijā (CSTO) un Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā (EAEU), nespēja stāties pretī Azerbaidžānas darbībām, ko atbalsta NATO dalībvalsts Turcija.
Šajā periodā sasniegtā Azerbaidžānas ekonomiskā neatkarība bija vēl viens būtisks šīs uzvaras faktors. Valsts izmantoja savus bagātīgos naftas un gāzes resursus ekonomikas atveseļošanai pēc Padomju Savienības sabrukuma. Enerģijas cauruļvadi, kas tika izbūvēti ar ASV un Eiropas Savienības atbalstu, palīdzēja Azerbaidžānai pārvarēt ekonomiskās problēmas un dažādot tās ekonomiku, kas iepriekš bija atkarīga no bijušās padomju varas. “Beidzamo 20 gadu laikā Azerbaidžānas IKP pieaudzis vairāk nekā četras reizes, un tas ir ļoti ievērojams sasniegums. Tajā pašā laikā mums izdevās īstenot ļoti izsmalcinātu sociālo politiku. Mums izdevās samazināt to cilvēku līmeni, kuri pēdējo 20 gadu laikā dzīvojuši nabadzībā no gandrīz 50 līdz 5,5%. Tas parāda, ka enerģētikas projektu radītā bagātība tika taisnīgi sadalīta starp visiem mūsu iedzīvotāju segmentiem,” 2023. gada decembrī lepni paziņoja prezidents Alijevs, apkopojot savas prezidentūras rezultātus.
Nostiprinot valsts starptautisko stāvokli, Azerbaidžāna ir kļuvusi arī par galveno spēlētāju Eiropas enerģijas tirgū un savienojamībā starp Eiropu un Ķīnu. 2023. gada decembrī prezidents Alijevs inaugurācijas runā Serbijas un Bulgārijas gāzes starpsavienojuma atklāšanā atkārtoti apstiprināja Azerbaidžānas saistības attiecībā uz enerģijas eksportu uz Eiropu. “Pašlaik mēs eksportējam savu dabasgāzi uz astoņām valstīm, un Serbija ir devītā valsts. Septiņas no šīm deviņām valstīm ir Eiropas, un, protams, šodienas ceremonija dos nozīmīgu ieguldījumu Eiropas enerģētiskajā drošībā,” viņš teica.
Pēckara izaicinājumi agrāk okupētajās teritorijās
Karabahas reģiona un apkārtējo teritoriju atbrīvošana atklāja visu Armēnijas veikto iznīcināšanu un izlaupīšanu šajos apgabalos okupācijas gados. “Viss ir izpostīts – infrastruktūra ir sagrauta, dzīvojamās un administratīvās ēkas ir nojauktas,” prezidents Alijevs paziņoja savā uzrunā tautai 2020. gada 1. decembrī. Tūlīt pēc kara Baku uzsāka plašu rekonstrukcijas procesu, lai atgrieztu normālu dzīvi Karabahas reģiona pilsētās un ciematos.
Atbrīvoto teritoriju atjaunošana ir dārgs un ilgstošs process, kura laikā nākas saskarties ar vairākām problēmām. No vienas puses, reģiona piesārņojums ar mīnām un citiem sprādzienbīstamiem materiāliem un Armēnijas atteikšanās sniegt visas precīzas mīnēto teritoriju kartes krasi aizkavē rekonstrukciju un palielina izmaksas. No otras puses, pilsētu un ciemu atjaunošana no nulles prasa milzīgus finanšu resursus, līdz ar to Azerbaidžānai būs vajadzīgi vairāki gadi.
Tauta veic atbrīvoto teritoriju atjaunošanu, izmantojot savus resursus bez starptautiskas palīdzības un aizdevumiem. Līdz šim rekonstrukcijas un restaurācijas pasākumos no valsts budžeta ir ieguldīti 7 miljardi USD. 2024. gadā ir plānots piešķirt papildu līdzekļus 2,4 miljardu USD apmērā. Kā norādīts valsts programmā, kuras mērķis ir veicināt pārvietoto personu atgriešanos, tiek lēsts, ka kopumā nepieciešami aptuveni 30,5 miljardi Azerbaidžānas manatu (atbilst aptuveni 18 miljardiem USD). Atbilstoši šai programmai līdz 2026. gadam šajā reģionā plānots pārvietot 34 500 ģimeņu jeb 140 tūkstošus Azerbaidžānas pilsoņu. Vairāk nekā tūkstoš ģimeņu jau ir atgriezušās dažādās atbrīvoto teritoriju daļās.
Rezumējot, Azerbaidžānas veiksmīgā Armēnijas okupēto teritoriju atbrīvošana rada revolucionāru precedentu postpadomju valstīm, kas cīnās ar līdzīgiem teritoriāliem konfliktiem. Šis sasniegums, kas kādreiz tika uzskatīts par neticamu, iezīmē vēsturisku pavērsiena brīdi, izraujot reģionu no ieilgušā konflikta strupceļa. Prezidenta Ilhama Alijeva stratēģiskais redzējums, ko atbalsta konsekventa ārpolitika, stratēģiskas partnerība, ekonomiskā neatkarība un valsts attīstība, kā arī izlēmīga militārā darbība, izrādījās ārkārtīgi veiksmīgs. Šiem sasniegumiem neapšaubāmi būs izšķiroša nozīme Azerbaidžānas iedzīvotāju lēmumā 7.februāra balsojumā.
