Žurnāla “36,6 °C” redaktore Zane Eniņa: “Gluži vai zustu dzīves jēga, ja liegtu staigāt pa mežiem, brikšņiem” 0
Žurnāla “36,6 °C” galvenā redaktore ZANE ENIŅA ir veselīga dzīvesveida atbalstītāja ne vien vārdos, bet arī darbos. Nu jau tik ļoti pieradusi pie fiziskajām aktivitātēm, ka izjūt diskomfortu, ja aizņemtības dēļ nav bijis laika pasportot.
Garas pastaigas. Būt kustībā esmu radusi kopš bērnības. Vecāki deva priekšroku aktīvai atpūtai dabā, tāpēc mūs ar brāli veda garos pārgājienos pa Latviju, pastaigās pa mežu, esam arī kopā laivojuši pa upēm. Vasarā dzīvojām laukos, kur arī nekad netrūka fizisko aktivitāšu.
Tradīciju doties garās pastaigās esmu pārņēmusi arī savā ģimenē. Mums ir māja Taurenē, kur visapkārt ir skaista daba, netrūkst arī mežonīgu meža taku. Ar vīru esmu uz viena viļņa – mums gluži vai zustu dzīves jēga, ja liegtu staigāt pa mežiem un brikšņiem. Man patīk neskarta daba, kur nepieciešama piepūle, lai tiktu uz priekšu. Šajos pārgājienos dodamies kopā ar septiņgadīgo dēlu Rasmusu. Šķiet, ka viņam tie patīk vai arī viņš ir samierinājies ar likteni. (Smejas.) Šie pārgājieni noteikti norūdījuši viņu, jo dēls teicami izturēja garos kāpienus Alpos šovasar. Kalnu pārgājieni jeb haikings ir ļoti populārs sporta veids, pieejamas speciālas kalnu taku kartes, kur atzīmēta to grūtības pakāpe un laiks, kas nepieciešams, lai veiktu izvēlēto maršrutu.
Kā zivs ūdenī. Pusaudžu vecumā sāku cītīgi peldēties. Pamudinājums tam bija RTU jaunatvērtais peldbaseins Ķīpsalā, kas bija mūsdienīgs un foršs, tāpēc patika tur atrasties. Ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem peldējusi esmu visu mūžu un, protams, ne tikai peldbaseinā, bet vasarā arī jūrā, upēs un ezeros.
Man patīk individuālie sporta veidi, tas, ka varu būt viena tajā nodarbē. Taču tas nenozīmē, ka man ir vienaldzīgs sacensību gars. Kad uz baseinu gāju kopā ar draudzeni, vienmēr sacentāmies, kura pirmā nopeldēs konkrēto attālumu.
Peldēšana mani norūdīja. Bērnībā biju diezgan slimīga, bet vēlāk reti kad saaukstējos, jo peldēšana nostiprina organisma termoregulācijas spējas.
Skriešanas burvība. Kad pirms astoņiem gadiem pārcēlos dzīvot uz Cēsīm, nebija vairs iespēju apmeklēt peldbaseinu, tāpēc sāku skriet, jo nevarēju iztikt bez fiziskajām aktivitātēm.
Savulaik skriešana man pat riebās, taču pamazām kļuvu no tās atkarīga. Pirmkārt, tas ir ļoti demokrātisks fiziskās aktivitātes veids, jo nav vajadzības iet uz sporta zāli, – vari skriet jebkur. Otrkārt, nevajag īpašu ekipējumu. Tagad gan man ir labi sporta apavi un apģērbs, bet sākumā – kas nu bija pa rokai, to ģērbu mugurā. Treškārt, skrienot ātri vien izdalās laimes hormoni endorfīni, tāpēc pārņem labsajūta. Ceturtkārt, pazūd liekie kilogrami, bet muskuļi kļūst reljefāki. Piektkārt, izvējojas galva. Esmu ievērojusi – ja skrienot sāku prātā šķetināt kaut kādas problēmas, skriešanas ritms kļūst lēnāks. Tāpēc labāk ir skriet tukšu galvu, vērojot dabu apkārt.
Pirms pāris gadiem pirmoreiz piedalījos Rīgas maratonā – noskrēju 5 km distanci. Tolaik tas man šķita milzīgs sasniegums. Pēc tam atklāju, ka man labāk patīk meža taku skrējieni, piemēram, Cēsu Eco Trail un “Stirnu buks”. Patīk tas mežonīgums, jo jāskrien pa mežu, brikšņiem, pa kalniem un lejām.
Sacensības man patīk arī tāpēc, ka esmu azartiska, un man ir svarīgi pašapliecināties. Jūtu, kā pieaug adrenalīna līmenis, ja sacensībās paskrienu garām jaunam puisim vai arī sava vecuma skrējēju grupā neesmu gluži pēdējā vietā.
Darbavietas faktors. Esmu daudz rakstījusi par veselību un veselīgu dzīvesveidu, bet vēl vairāk šai tematikai pievērsos, kad sāku strādāt žurnālos “Veselība” un “36,6 °C”.
Rakstot par veselīgu dzīvesveidu, izprotot fitnesa un sporta mehānismu, bioķīmiju, kas organismā notiek fizisko aktivitāšu laikā, radās interese pašai sajust, vai sportojot tiešām izdalās laimes hormons, uzlabojas vielmaiņa, nostiprinās imunitāte un notiek vēl citas organismam labvēlīgas pārmaiņas. Pārliecinājos, ka tā tiešām ir, tikai fiziskajām nodarbībām jābūt regulārām, nevis kampaņveidīgām.
Sportošana disciplinē. Vienalga, skrienu, slēpoju vai peldu, rodas ne vien fiziskā labsajūta, bet ir arī gandarījums, ka esmu spējusi pārvarēt slinkumu, kas cilvēkiem ir tik raksturīgs.
Sportošana ir ļoti labs pašdisciplīnas stimuls. Reiz kolēģis man iedeva izlasīt Haruki Murakami grāmatu “Par ko es runāju, kad es runāju par skriešanu”, ko, manuprāt, vajadzētu izlasīt katram skrējējam. Murakami šajā grāmatā cita starpā uzsver, ka skriešana ir lielisks gribas treniņš. Ja esi pasācis to regulāri darīt, vari saņemties un līdz galam novest arī citus darbus. Līdz tam man šāda rakstura iezīme īpaši neizpaudās, iepriekš daudz ko iesāktu pametu novārtā.
Savukārt no citiem avotiem esmu uzzinājusi, ka ātri skriet nav nemaz veselīgi. Skriešanas tempam jābūt tādam, lai skrienot varētu sarunāties. Bet man patīk ātrums, tāpēc šo ieteikumu mēdzu neievērot.
Azarts pamēģināt. Tikai skriet vai peldēt man būtu garlaicīgi, dažādības pēc meklēju jaunas iespējas fiziski izkustēties. Savulaik aizrāvos ar fitnesu un trenažieru zāles apmeklējumiem, pamēģināju arī jogu. Sapratu, ka man labāk patīk atrasties svaigā gaisā, nevis uzturēties pieelpotā sporta zālē. Kad ir labs laiks, pa Rīgu pārvietojos ar divriteni.
Regulāras ēdienreizes. Vīrs mani pieradināja regulāri ēst. Viņš ēd gluži vai pēc pulksteņa, arī mani un dēlu izsalkums sāk mākt noteiktās stundās – organisms raida nepārprotamus signālus.
Ēdam vienkāršus un veselīgus ēdienus, piemēram, brokastīs neiztrūkstoši ir auzu pārslu biezputra. Tā neapnīk, tāpēc vārām arī brīvdienās, kad varētu uzcept pankūkas vai kā citādi panašķēties.
Ja regulāri sporto un piekopj veselīgu dzīvesveidu, negribas organismu piesārņot no iekšpuses. Es neēdu pārāk pārstrādātus, ilgi ceptus vai kūpinātus produktus, esmu atteikusies no cukura, balto miltu izstrādājumiem. Priekšroku dodu zivij, nevis gaļai, manā uzturā ir arī daudz dārzeņu. Taču, ja sakārojas, savureiz apēdu kādu saldumu (varu apēst šokolādes tāfelīti, aci nepamirkšķinot!), žāvētas desas šķēli vai ko tamlīdzīgu.
Studijas trenē prātu. Jau trešo gadu studēju Liepājas Universitātes Vadības un sociālo zinātņu fakultātē. O, tā ir īsta cilmes šūnu infekcija, jo mācīties kopā ar jauniem cilvēkiem, redzēt, kā viņi domā, kā izturas, kas viņus interesē, ir tik veselīgi! Arī programma ir ļoti vērtīga, kā arī ir cita vide, cita pilsēta, citi cilvēki, cita dzīve. Iesaku visiem to pamēģināt!
