Meklēt straujākus ūdeņus 0
Atmosfērā viss notiek ātri. Katra laika prognoze, ko gatavoju, ir kā jauns pētījums. Jāņem vērā ikviens faktors, katra pārmaiņa, jādomā līdzi, jāpēta, kāpēc prognozētais nav noticis… Viss mainās strauji un dinamiski. Taču tieši tas šķiet pats interesantākais!
Kad atnācu studēt uz Rīgu, biju pārliecināts, ka pēc tam došos atpakaļ, dzīvošu laukos, savā Inciemā. Allaž to visiem uzsvēru. Taču vienā brīdī sapratu – es tikai tā saku, bet patiesībā mierīga dzīve laukos mani vairs nesaista. Jā, patīk turp aizbraukt – laukos ir jauki, rāmi, daba visapkārt, tomēr šādu ritmu nevaru izturēt ilgi.
Izlīt un nebēdāt
Varbūt kādam šķitīs dīvaini, bet parasti iztieku bez lietussarga. Pat ja laika prognozē pats esmu teicis, ka tuvojas lietus, nez kādēļ to neattiecinu uz sevi. Iespējams, tāpēc, ka lietus man nešķiet nekas tik briesmīgs, ka vajadzētu pievērst īpašu uzmanību? Esmu pieradis izlīt.
Turklāt lietussargi man allaž pazūd. Kaut kā nav izstrādājies reflekss, kur lietussargu turu, kā to novietoju, tāpēc ātri pazaudēju. Esmu aizmāršīgs attiecībā uz lietām, ko lietoju reti.
Priecāties negaisā
Man patīk negaiss. Jau bērnībā rāpos uz šķūnīša jumta un gaidīju, kad sāks zibeņot.
Negaiss ir visdinamiskākā meteoroloģiskā parādība. Piezemes gaisa slānis ir ļoti sakarsis, strauji ceļas uz augšu, savukārt aukstās gaisa masas, kas ir augšā, gāžas lejup. Viss notiek milzīgā ātrumā! Mākoņos rodas elektriskie lādiņi, kas uzzibsnī milzīgās dzirkstelēs – sāk zibeņot.
Negaiss nevienu neatstāj vienaldzīgu: vienus šī dabas parādība suģestē, citiem šķiet biedējoša un briesmīga. Melnā siena nāk virsū no debesīm, viss gāžas, atskan baisi trokšņi…
Cilvēki man nereti stāsta par negaisu un tad piebilst – nekad mūžā neko tādu nebiju redzējis! Noteikti bija gan redzējis, bet šāda atmiņa ir īsa. Tā kā meteoroloģija ir mans darbs, atceros daudz vairāk, zinu, kas un kādi negaisi bijuši šajā un citās vasarās.
Meditēt ar pedāļiem
Jau vairākus gadus ikdienā pārvietojos ar velosipēdu. Studiju laikā strādāju vairākās darbavietās, sapratu, ka visur nepagūšu, ne kājām ejot, ne ar mašīnu braucot, jo ir mūžīgie sastrēgumi. Vienīgais glābiņš – velosipēds.
Daudzi apgalvo, ka skrienot piedzīvo tādu kā meditāciju. Es to pašu izjūtu, braucot ar divriteni. Man skriet nepatīk, turklāt ikdienas ritms ir tik dinamisks, ka skriešana šķiet par lēnu. Ar velosipēdu – pašā laikā. Braucu arī ziemā. Vienīgi tad ne, ja laukā ir 15 grādu sals un darbā jābūt ļoti agri. Bieži vien pēc garākas darba dienas izmetu kādu loku. No Zaķusalas minos līdz Carnikavai, tad līdz Ādažiem un atpakaļ uz Rīgu, iznāk apmēram 60 kilometru. Lai gan esmu iesvīdis un piekusis, toties galva izvēdināta. Braucot klausos austiņās mūziku. Ja apkārt nav cilvēku, skaļi dziedu līdzi. Citi saka – mūzika novērš braucēja uzmanību, bet man šķiet, ka tieši tāpēc vairāk skatos apkārt, esmu vērīgāks.
Iekļauties kopējā skaņā
Nesen iestājos korī. Pēdējā laikā esmu iepazinis daudzus fizmatus, tāpēc izvēlējos Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes jaukto kori Aura. Mani pieņēma, bet teica, ka būs jāpamācās. Mani saista kora mūzika, labprāt dziedu, tomēr esmu pārliecināts, ka jābūt inteliģencei un ļoti asam prātam, lai ātri uztvertu sarežģītu klasisko mūziku. Mūziku jāspēj uztvert, salikt kopā to, kas pirmajā mirklī nav ieraugāms. Nenoliegšu – man jāklausās vairākas reizes, lai skaistumu saprastu pilnībā.
Pierādīt sevi volejbolā
Neesmu dižens sporta fans. Skatos vien lielos mačus – hokeja čempionātu, olimpiskās spēles, bet vairāk patriotisma, nācijas jūtu dēļ, vēlos atbalstīt mūsējos. Man nav īpaša azarta sportā. Agrāk ar draugiem spēlējām minifutbolu, bet šo nodarbi kaut kā pārtraucu. Volejbols ir vienīgais sporta veids, kas man tiešām patīk. Pāris reižu nedēļā spēlējam Uzvaras parkā, tur ir labs smilšu laukums. Braucam arī uz Poliju, kur Stare Jablonkos notiek pludmales volejbola pasaules čempionāta posms. Dienā skatāmies turnīru, vakarā paši spēlējam. Esmu dzirdējis arī uzslavas – ņemot vērā manus ne pārāk izcilos fiziskos dotumus, progress esot ievērojams. Cenšos tāpēc, ka volejbols patīk, gribas spēlēt labāk, gūt punktus, izjust azartu.
Noturēt svarīgas tradīcijas
Man patīk tradīcijas. Tās atvieglo dzīvi, padara to sakārtotāku, rada drošības sajūtu.
Jaungada naktī mūsu draugu lokā notiek nakts orientēšanās pasākums. To devējam par Gada nūju. Pirmajā reizē pie trases ierīkošanas bijām divatā ar Oskaru. Viņš nolauza lielu zaru, lai vieglāk brist. Šo kūju izdomājām pasniegt kā balvu. Nūjas turētājam arī jārīko nākamās sacensības. Ceru, ka šī tradīcija turpināsies. Tas nekas, ka reiz daži apmaldījās un gadumiju sagaidīja Strenču kapsētā…
Vēl viena tradīcija ir pārgājiens martā, kad pārgriež pulksteņus. Pirmoreiz tas notika Talsos, tāpēc tiek dēvēts par Talsu bradājumu. Šogad gājām jau astoto reizi. Ir kursabiedri un draugi, kurus satieku reti, bet zinu, ka noteikti būsim kopā Talsu bradājumā. Nesen ar pāris draugiem izdomājām – līdz vecumdienām iekarosim visas Eiropas augstākās virsotnes. Tas gan vairāk bija joks, tomēr pirmais gājiens jau notika. Aprīlī uzkāpām Lielbritānijas augstākajā virsotnē Ben Nevis, tā atrodas Skotijā. Neesam alpīnisti, speciāli netrenējāmies, tāpēc šie 1344 metri prasīja pamatīgu fizisko piepūli, turklāt laiks bija drausmīgs, visu laiku līņāja.
Pirms gada kāpelējām pa fjordiem Norvēģijā. Garākā pārgājienā mūs apturēja policisti. Viņi neticēja, ka esam nākuši 30 kilometru no Rundes, un norādīja uz Imanta kedām – ar tādām taču tik tālu nevarētu tikt! Imants, attapīgs puika būdams, teica: bet šie ir mani maiņas apavi. Pagrieza pret policistiem somu, kur karājās vēl tāds pats kedu pāris, tikai izmircis…
