Azartiski pielaikot laiku. Toma Briča enerģijas avoti 0
Šķiet visai neparasti, ja puika piecu gadu vecumā zīmē laika kartes – gandrīz kā īsts sinoptiķis, ar pareiziem mākoņiem. Pieaugušais puika smaida vien – tā bija. TOMS BRICIS ir Latvijas Televīzijas laika ziņu redaktors. Sinoptiķa vēstītajās laika prognozēs radio vai televīzijā kaut vai reizi ieklausījies ikviens no mums. Līdzīgi kā daži lauksaimnieki un sporta entuziasti, arī Toms iegādājies savu meteoroloģisko novērojumu staciju, ko novietojis uz skolas jumta Teikā. Tā noder labākai procesu izpratnei. Meteoroloģijas nebeidzamajā dinamikā viņš smeļas enerģiju, uztver to kā piedzīvojumu, kas ik dienu, ik brīdi sākas no jauna.
Neuztraukties par mainīgo
Man bieži vaicā, kā tas ir – būt atbildīgam par laiku. Agrāk ļoti pārdzīvoju par neprecīzu meteoroloģisko prognozi. Piemēram, solīju, ka rīt būs apmācies un lietains, bet otrā dienā iznāku laukā un redzu – Rīgā ir brīnišķi saulaina diena, tā taču nevajadzēja būt! Nepriecājos par labo laiku, nebaudīju to, bet šaustīju sevi par misēkli.
Tagad esmu iemācījies ar šādu situāciju sadzīvot, neuztraucos. Arī citās jomās pieturos šai būtiskajai tēzei – neuztraukties par lietām, ko nespēj mainīt. Šāda pieeja dzīvei samazina stresa līmeni par miljons procentiem.
Sajust savu prognozi
Veidojot meteoroloģisko prognozi, pārsvarā darbojos ar skaitļiem – kāda ir gaisa temperatūra, vēja stiprums vai atmosfēras spiediens, taču šo informāciju cenšos ietērpt cilvēciskās sajūtās, raksturot atbilstīgos vārdos. Pasaku ne vien to, cik rīt būs grādu, bet arī to, kā cilvēks jutīsies. Būs vējains vai mitrs, vai dienas vidū sutinās, no rīta celsies migla vai mērcēs ilgstošs lietus…
Vēlos zināt, vai manis prognozētais ir piepildījies. Tāpēc man ik dienu ir svarīgi sajust laiku. Tas gan ir grūti, dzīvojot Rīgā. Labam sinoptiķim būtu jāmitinās ārpus pilsētas, lai atrastos ciešākā kontaktā ar dabas procesiem un parādībām. Tomēr arī lielpilsētas centrā tas ir iespējams.
Piecos no rīta ar riteni braucu pa Rīgu – uz darbu Zaķusalā vai uz radio Doma laukumā, ielas ir tukšas, nav ļaužu drūzmas un kņadas, gaiss tīrs. Tas ir labākais laiks, lai sajustu laiku.
Pastiept dienu garāku
Man patīk agrs rīts. Pēc pirmā modinātāja pīkstiena esmu gatavs celties, jūtos možs. Reizēm nodomāju – pēc rīta ētera atbraukšu mājās un likšos gulēt… Tomēr patiesībā jau zinu, ka tā nenotiks, jo darbs dod tik daudz enerģijas, ka nemaz nejūtos noguris.
Strādāt ar laika ziņām, savākt jaunāko meteoroloģisko informāciju un to apstrādāt, stāstīt par gaidāmo laiku – man tas šķiet ļoti dinamisks darbs, tajā rodu enerģiju. Tā vairojas arī tāpēc, ka darāmais patīk. Esmu gandarīts, ja diena bijusi piepildīta, dinamiska tempa pārpilna. Kādu brīdi strādāju radio ziņās, arī tur notikumi mainījās strauji, man patika. Esmu radis celties agri, piecos vai sešos, diena veidojas gara un ietilpīga. Brīvdienā, protams, ar prieku izguļos. Tomēr zinu – ja piecelšos vien deviņos vai desmitos, diena būs zudusi. Sarukusi īsa, īsiņa.
