Pāvels Širovs: Ko vēlējās pateikt prezidents, kas gandrīz 30 gadus bez maiņas bija valdījis Kazahstānā? 1
Pāvels Širovs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) “miera uzturēšanas operācija”, saskaņā ar oficiālo informāciju, ilga precīzi divas nedēļas. Pēdējās četras kravas lidmašīnas ar krievu karavīriem no Nursultanas un Almati lidostām izlidoja 19. janvārī.
Savukārt Armēnijas, Baltkrievijas, Kirgizstānas un Tadžikistānas armiju vienības, kas arī piedalījās operācijā, pameta Kazahstānu vēl pirms tam. KDLO militāro vienību izvešana notika vienlaikus ar bijušā Kazahstānas prezidenta un uz mūžu nacionālā līdera godā ieceltā Nursultana Nazarbajeva pirmo publisko parādīšanos beidzamo triju nedēļu laikā.
Līdzpilsoņiem veltītajā videouzrunā, kuras ieraksta datums nebija zināms, N. Nazarbajevs paziņoja, ka starp viņu un prezidentu Kasimu Žomartu Tokajevu neesot nekāda konflikta, nodēvēja sevi par pensionāru pelnītā atpūtā un apsūdzēja nezināmus spēkus, kas atbildīgi par janvāra sākuma akcijām centienos sagraut Kazahstānu, atņemot tai neatkarību. Pirmajā brīdī varētu šķist – nekā negaidīta. Gandrīz vārds vārdā tika atkārtots K. Ž. Tokajeva iepriekš teiktais, pieminēti arī kaut kādi ārējie spēki. Vienīgi par draudiem neatkarībai un teritoriālajam veselumam viņš neko netika teicis.
Tas atstājis neatbildētus jautājumus. Ko vēlējās pateikt prezidents, kas gandrīz 30 gadus bez maiņas bija valdījis Kazahstānā? Dienās, kad KDLO kontingents “pārņēma apsardzībā” Almati lidostu, interneta krievu valodas segmentā no jauna bija atdzīvojušies tā saucamās krievu pasaules piekritēji. Maskavas patriarhs Kirils Ziemassvētku vēstījumā draudzei nosauca Kazahstānu par “vēsturisku Krievzemes teritoriju”. Par sevi atgādināja jau aizmirstie mirušā Eduarda Ļimonova nacionālboļševiki, kas Maskavas metro stacijā “Almati” novietoja plakātu: “Uz ziemeļu Kazahstānu!”
Patriarha teikto ignorēja galvenie varas pusē esošie mediji. Plakātu policija novāca jau pēc dažām minūtēm, pēc tam sagrāva ļimonoviešu Maskavas štābu, kas zināms kā “bunkurs”. Šķiet, ka Maskavā pacentās pilnībā likvidēt pat mazāko aizdomu ēnu, uz ko bija norādījis ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens, kas bija pateicis: “Ja krievi ir pie jums mājās, tad grūti viņus piespiest aiziet.” Valsts telekanālu propagandisti nepalaida garām iespēju nokaunināt aizokeāna ierēdni. Aizgāja taču!
Tomēr nav atbildēts jautājums: kā labā centās 98. gaisa desanta divīzijas un citu Krievijas armijas vienību karavīri, kam turklāt, pēc grupējuma komandiera ģenerāļa Andreja Serdjukova vārdiem, “esot kauju pieredze”? Saskaņā ar oficiālo informāciju, krievu karavīri kaujas operācijās Kazahstānas teritorijā nepiedalījās. Visu šo laiku viņi apsargāja lidostas un droši vien arī urāna ražošanas uzņēmumus, kas daļēji pieder Krievijas valsts koncernam “Rosatom”. Uzņēmumiem, protams, neviens arī negrasījās uzbrukt.
Ņemot vērā ticamas informācijas trūkumu, var pieņemt, ka viss tā arī bija iecerēts. Krievijas desantniekiem bija jāpilda “aizšķērsošanas vienību” loma, ar savu klātbūtni liekot kazahu militārpersonām un policijai zvērēt uzticību K. Ž. Tokajevam un sarīkot demonstratīvu asinspirti Almati ielās. Tajā laikā Kazahstānas otrais prezidents soli pa solim atņēma pirmajam prezidentam visu vēl viņa rokās saglabājušos varu. Vienlaikus var pieļaut arī citu iespēju. Operatīvi nosūtot armiju uz Kazahstānu pēc K. Ž. Tokajeva neatlaidīgā lūguma, Maskava to pasteidzās operatīvi izvest pēc ne mazāk neatlaidīga Pekinas ieteikuma.
Visbeidzot, iespējams, tas bija zināms abu iepriekš minēto versiju hibrīds. No Pekinas, uz kurieni K. Ž. Tokajevs bija veicis savu pirmo oficiālo vizīti, tika saņemts ieteikums vērsties pēc atbalsta Maskavā, savukārt Maskavu aicināja šo lūgumu neatraidīt, taču Kazahstānā neaizkavēties. Savu mērķu sasniegšana ar citu rokām pilnībā atbilst Ķīnas piekoptajam uzvedības stilam, turklāt strīds ar Pekinu Putinam var izrādīties daudz dārgāks nekā ar Rietumiem.
