Avotiņi – senākā apdzīvotā vieta no Daugavas uz dienvidrietumiem. Ko paveicies uziet arheologiem? 1
Šovasar otro sezonu pēc kārtas norisinājās arheoloģiskie izrakumi Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagasta Avotiņu akmens laikmeta apmetnes vietā. Paleolīta periodā pirms 10–12 tūkstošiem gadu te dzīvojušie ļaudis uzskatāmi par senākajiem Zemgales iedzīvotājiem. Izrakumos atrasto darbarīku analīze ļāvusi noskaidrot šo cilvēku sadzīves nianses.
Līdz mūsdienu Lielupes krastiem agrā akmens laikmeta mednieki nonāca, sekojot ziemeļbriežu bariem, kas migrēja uz ziemeļiem līdz ar atejošo ledāju. Var tikai minēt, vai toreiz tas jau bijis upes krasts vai kūstošo ledus laikmeta ledāju ūdeņu ezermala. “Cilvēki, kas šeit pēc ledus atkāpšanās ienāca, taisīja savas īslaicīgās vai ilglaicīgās apmetnes augstākajās smilšainajās vietās, kāpās,” teic izrakumu vadītājs, LU Vēstures un filozofijas fakultātes zinātniskais asistents Mārcis Kalniņš. Jūlijā izrakumi divas nedēļas ritēja līdzās iepriekšējā gadā aizsāktajam izrakumu laukumam.
Arheologiem paveicies uziet ievērojamu krama koncentrācijas vietu, kas ir skaidra akmens laikmeta apdzīvotības pazīme.
Pirmsmetālu periodā krams bija iecienītākais un kvalitatīvākais darbarīku un ieroču izgatavošanas materiāls. Senie mednieki klejojot parasti nēsājuši līdzi ne tik daudz gatavus priekšmetus, cik krama gabalus un darbarīkus to sašķelšanai. Nonākot medību vietā, pieredzējušie ļaudis vajadzīgos bultu uzgaļus vai nažus ar kaula vai raga rīku spēja atšķilt un izgatavot dažās minūtēs.
Krama atšķilu koncentrācijas vietas, tā saucamās “krama ligzdas”, liecina, ka šajā vietā cilvēki pavadījuši ilgāku laiku; tur bijusi apmetne un ikdienā notikusi zināma ražošana.
Naži gaļai un niedrēm
Šajā izrakumu sezonā pie “Avotiņu” mājām Jelgavas–Staļģenes ceļa malā atrasti apmēram 120 priekšmeti. Kopā ar pērnajiem atradumiem krama priekšmetu skaits ir ap 300 – bultu gali, griežņi, kasīkļi, naži, urbji, krama atšķilas un tā saucamie “krama kodoli” (krama gabali, kas palika pāri pēc darbarīkiem derīgo šķilu atdalīšanas). Neparastāks atradums ir rīks, kas atgādina smilšakmens galodu, taču drīzāk bijis paredzēts krama apstrādei.
Avotiņi patlaban ir nozīmīgākā zināmā paleolīta apmetnes vieta Latvijas teritorijā, ja neskaita krietni lielāko apmetni pie Salaspils Laukskolas, kuru šobrīd sedz Rīgas HES ūdenskrātuve.
“Tūlīt aiz Salaspils Laukskolas, kur atradumu bija vairāki tūkstoši, šī ir otra atradumiem bagātāka vieta, ja runājam par pirmajiem Latvijas teritorijas iedzīvotājiem. Un pilnīgi noteikti Avotiņi ir senākā apdzīvotā vieta no Daugavas uz dienvidrietumiem,” norāda arheologs. Kā nozīmīgāko šogad Mārcis Kalniņš min nevis senlietu kolekcijas papildināšanu, bet gan to, ka ar Klaipēdas universitātes trasoloģijas laboratorijas palīdzību izdevies noskaidrot, kas ar vairākiem atrastajiem darbarīkiem akmens laikmetā darīts.
Trasoloģija pēta dažādu darbību atstātās pēdas uz materiālas – šajā gadījumā akmens laikmeta rīku – virsmas. Piemēram, intensīvi lietojot krama nazi kāda materiāla apstrādei, šis materiāls atstāja uz naža raksturīgu nodilumu.
Lietuviešu pētnieki konstatējuši, ka lielākā daļa Avotiņos atrasto krama nažu izmantoti gaļas griešanai, kas liek domāt, ka apmetne ziemeļbriežu medniekiem kalpojusi par vietu, kur dalīt un apstrādāt medījumu.
Ar citu nazi, visticamāk, grieztas niedres. Savukārt tas liek domāt, ka cilvēki apmetnē dzīvojuši niedru būdās. Ar kasīkli tīrītas medījuma ādas. Tikmēr ar krama urbi – īlenu taisīti caurumi dzīvnieku ādās, bet ar kādu griezni apstrādāts svaigs koks – droši vien taisītas bultas vai apstrādātas klūgas būdu celšanai.
Tikmēr šovasar atrastais mazais vītollapas veida bultas uzgalis ir neparasts ar to, ka nekad nav ticis ne iekātots, ne izmantots – jādomā, senais cilvēks darinājumu drīz pēc izgatavošanas pazaudējis.
Viņu DNS ir mūsos
Krama atšķilu nažu asmeņi, jādomā, iestiprināti koka vai kaula rokturos. Par to liecina tumšas vielas pēdas uz viena no nažiem. Tā ir darva vai līme, ar kuru atšķila piestiprināta.
“Tas būs jautājums ķīmiķiem, no kā šī līme izgatavota – vai tā ir bērzu darva vai kompozītmateriāls. Akmens laikmetā cilvēki izgatavoja kompozītlīmi, sajaucot vairākas dabā sastopamas vielas, tajā skaitā ogli un sveķus. To izmantoja šo priekšmetu iekātošanai. Tādu līmi savārīt tehnoloģiski bija vienkāršāk, nekā izdzīt darvu. Ja izrādīsies, ka viņi tomēr mācējuši izdzīt bērza darvu, varēs sacīt, ka šie cilvēki bijuši savam laikam augsti tehnoloģiski attīstīti,” skaidro arheologs.
Atrastie krama rīki ir ļoti labā stāvoklī. Ar tiem pat mūsdienās varētu ko nogriezt, tādēļ rodas jautājums, kādēļ klejotāji nepaņēma tos līdzi.
Kalniņš skaidro, ka pēc analoģijām ar mūsdienu Āfrikas un citu zemju primitīvo klejotājcilšu paradumiem, arī akmens laikmeta Zemgalē dzīvojušajiem bijusi sava teritorija, kuru tie medījot regulāri apceļoja, vadoties no iespējām atrast medījumu.
Šo cilvēku bieži vien pārsimt un vairāk kilometru garajā maršrutā atradās iepriekš sagatavotas apmetnes ar slieteņiem un agrāk atstātu darbarīku, kā arī citu priekšmetu krājumu.
Arheologiem būtu liela veiksme atrast kādas paleolīta laikmeta cilvēku paliekas. DNS izpēte dotu norādes, no kurienes šie ļaudis nākuši. Kalniņš ir pārliecināts, ka viņu DNS pēdas saglabājušās arī mūsdienu Latvijas iedzīvotājos. Tipoloģiski Avotiņu atradumi pieder tā saucamajai Svidru-Ārensburgas kultūrai, kas bijusi raksturīga Latvijas, Lietuvas, Polijas, Baltkrievijas teritorijās paleolītā klīstošajiem ziemeļbriežu medniekiem, kuri šajā reģionā ienākuši, kā uzskata, no Melnās jūras apvidus.
