Aviobiļete uz Īriju – indulgence mūsu neuzņēmībai 0
Kā dienas ritumam pienākas pusstunda miera, lai sakārtotu domas, tā gadam piekrīt svētbrīži, kurus svinot mēs noliekam pie malas ierastības steigu, piemirstam ķīviņus, sadzīves rūpes un domās pievēršamies būtiskajam. Šajos miera un apskaidrības mirkļos mūsu dvēseles attīrās no sārņiem, lai kļūtu dzidrākas un skanīgākas.
Lāčplēša dienā atveru grāmatu un raugos Brīvības cīņu laika fotogrāfijā. No daudzajām iespiestajām veros tikai vienā – tā man ir svētbildes vietā. Daugavmalas ierakumos starp dzeloņdrātīm un bruģa akmeņiem novietojusies grupa brīvprātīgo. Rīgas strādnieki un pašpuikas nonēsātās civildrēbēs, ar latvju saulīti pie cepures un kara noliktavās savāktu raibu bruņojumu. Daļai no viņiem nav apavu. Vēlā rudenī, salā un slapjumā šie vīri kailām kājām stāvēja uz savas dzimtās zemes un bija gatavi par to cīnīties ar zobiem un nagiem.
Baznīcā vēroju, kā kristieši skūpsta Jēzus figūras kājas. Pazemībā un pateicībā par ciešanām, kuras Dieva dēls uzņēmās pārējo ļaužu labā. Vai mēs, šodienas Latvijas Republikas pilsoņi, esam gatavi noskūpstīt Brīvības cīnītāju kailās kājas? Bezgalīgā pateicībā par viņu tā laika neprātīgo ticību un drosmi. Kā svētu solījumu saglabāt šo valsti un veidot to labāku.
Dažbrīd liekas – daudz labprātāk skūpstām aviobiļeti uz Īriju, šo indulgenci mūsu neuzņēmībai un nespējai sakārtot pašiem savu valsti. Pašu izrakstīto bezcerības un neticības kvīti.
Hemingvejs puišus, kuri pārnāca no kara, nosauca par zudušo paaudzi. Galvenokārt tāpēc, ka, pārciešot frontes šausmas, jaunekļos sagruva iepriekš sludinātās vērtības un viņiem vairs nebija nekādu ideālu. Pēckara pasaulē zeļļi metās vienas dienas uzdzīvē un pret visu izturējās ar cinismu. Paaudze bez ideāliem ir zudusī paaudze! Vai mūsdienu atjaunotajā Latvijā augušie daļēji neatgādina ko līdzīgu? Kad nāks Lāčplēša paaudze? Varbūt ne basām kājām, kaut pastalās, bet brīvā Latvijā?
