Anda Līce: Avārijas izejas 2
Visām sabiedriskajām celtnēm ir avārijas izejas. Ja pieņemam, ka valsts ir milzīga sabiedriska celtne, tad drošības noteikumi attiecas arī uz valsti. Šis pavasaris ir īpašs ar to, ka gan globāli, gan lokāli ir saasinājies jautājums par avārijas izejām, jo pasaule ir kļuvusi ārkārtīgi ugunsnedroša. Vērojot valstu līderu un diplomātu rosīšanos, ierindas pilsoņiem rodas lielas šaubas par to, vai politiķi un diplomāti izeju patiešām meklē vai, politiski koķetēdami, tikai imitē tās meklēšanu.
Kurā debesu pusē izeja būtu jāmeklē Latvijai, ja tik daudzas durvis ir aizslēgtas ar neloģiskiem likumiem, lēmumiem un birokrātijas priekškaramām atslēgām? Ja kāds saka – Austrumos, ir jāatbild: “Paldies, mēs tur jau bijām!” Mēs par maz esam lūkojušies uz ziemeļiem, pat vistuvāko kaimiņu igauņu virzienā. Pasaulē ir tik milzīga spriedze un griestu sajūta, ka turpmāk vairs nav iespējams dzīvot tā kā līdz šim. Par to runā dokumentālā filma “Anarhists pret paša gribu”. Par spīti tam, ka lielvalstu politiķu liela daļa diemžēl nevēlas saukt vārdā krīžu patiesos cēloņus – sabiedrības aizvien straujāku noslāņošanos, grimšanu nabadzībā un radikalizēšanos –, 21. gadsimta melu un netaisnību okeānā parādās mazas cerību salas, un tās piesaista tādus cilvēkus, kā, piemēram, neatkarīgais britu diplomāts Kārns Ross, kurš bankrotējušo ideju pasaulē grib kaut ko būtiski mainīt. Šis diplomāts, kura aktīvā darbība iekrita Irākas kara laikā, šodien par šo karu un savu līdzdalību tajā ar milzīgu nožēlu saka: “Man ir kauns.”
Vai kāds ir dzirdējis šādus vārdus atskanam no Latvijas politiķu mutes par to, ka viņu vadības laikā valsts ir zaudējusi skaidrus orientierus, bet vara – sabiedrības uzticību, un mēs ieņemam pēdējās vietas jomās, kur kādreiz bijām pirmie? To, protams, neteiks cilvēki, kuriem tieši iepriekšminētā dēļ ir izdevies iekļūt miljonāru sarakstā? Ne jau attīstīta Latvija ir viņu sapnis, bet gan iekļūšana pasaules vareno klubiņā. Ap ko šodien visos līmeņos grozās runas? Kā sadalīt Eiropas naudu un valsts budžetu. Kā naudu nopelnīt, lai domā sabiedrība. Ja sabiedrības locekļi nepiedalās to lēmumu pieņemšanā, kas skar tieši viņus, viņi iepiņķerējas tādos birokrātijas tīklos, ka nav ko domāt par naudas pelnīšanu un savas uzņēmējdarbības attīstību. Par ko, piemēram, liecina tas, ka valdība ik pa laikam bez kādas vajadzības veikalu īpašniekiem pieprasa mainīt dārgos kases aparātus? Ļaudis saka – acīmredzot aparāti ir iepirkti vairumā un no tiem vienkārši ir jātiek vaļā. Bet uz kā rēķina?
