Aužot Lielvārdes jostas un zvejnieku tīklus, Nacionālais nemateriālā kultūras mantojuma saraksts papildināts ar divām vērtībām 0
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad Nacionālais nemateriālā kultūras mantojuma saraksts papildināts ar divām vērtībām. Viena no tām ir “Latviešu tradicionālo jostu un jostveida audumu darināšana”, ko pieteica nodibinājums “Lielvārdes jostu audēji”, otra – “Zvejas tīklu darināšana Rīgas jūras līča rietumu daļā”, ko pieteica Jūrmalas valstspilsētas un Tukuma novada pašvaldības.
Šobrīd kopā ar jauniekļautajām vērtībām sarakstu veido 40 vērtības. Ar tām iespējams iepazīties tīmekļvietnes “www.nematerialakultura.lv” sadaļā “NKM saraksts”.
“Šogad Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstu papildinājušas tikai divas vērtības – tās, kas saistītas tieši ar amatnieku prasmēm: zvejas tīklu darināšana un jostu un jostveida audumu aušana bez stellēm. Nemateriālā kultūras mantojuma padome savā izvērtējumā bija ļoti prasīga un trīs pieteikumus tomēr atlika ar lūgumu tos precizēt un iesniegt vēlreiz pēc gada. Tomēr priecājos, ka mūsu saraksts palēnām kļūst arvien daudzveidīgāks, atspoguļojot mūsu tautas radošo garu. Tas ir nemateriāls, jo ir saistīts ar cilvēku zināšanām un prasmēm, bet varam lepoties, ka esam prasmēm un zināšanām bagāta tauta,” uzsver Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) Nemateriālā kultūras mantojuma nozares eksperte Gita Lancere.
Jaunu pieteikumu pieņemšanu LNKC izsludina katru gadu janvāra sākumā. Lēmumu par iekļaušanu pieņem Nacionālā kultūras mantojuma (NKM) padome, kuras sastāvā ir gan pētnieki, gan augstskolu un novadu nevalstisko organizāciju, Kultūras ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas, kā arī UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas deleģēti pārstāvji.
Iekļūšana Nacionālajā kultūras mantojuma sarakstā ir pirmais solis uz UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstu un dod iespēju pretendēt uz atbalstu VKKF mērķprogrammās.
Jūriņ’ prasa smalku tīklu
Mitrums, vēju aprauti pirksti, visbiežāk sieviešu, reizēm arī pusaudžu un vīriešu pirksti… Gadu gadiem no šo pirkstu veiklības bija atkarīgs zvejnieku lomu lielums, pārticība un bagātība.
Četrsimt deviņdesmit astoņu kilometru garā jūras piekraste latviešiem ir kā dāvana. Tās ainavā kopš seniem laikiem bijušas laivas, laivu mājas, laivu tīkli un laivu kapsētas. Novembra beigās zvejnieku saimei bija visnotaļ skumjš mirklis. Engurē atvadījās no pēdējā tīklu ceha, kas 22. novembrī tika aizvērts uz visiem laikiem.
Zvejnieku svarīgākais zvejas rīks vienmēr ir bijis tīkls. Līdz 20. gadsimta sākumam tīklu darināšana bija viens no svarīgākajiem katra zvejnieka ģimenes darbiem. Zvejas tīklu darināšanas prasmi ģimenēs pārmantoja paaudzēm.
Pēc Otrā pasaules kara padomju laikā Rīgas līča rietumu piekrastē dzīvojošie zvejnieki bija spiesti apvienoties kolhozos. Tā kā tika pieprasīti aizvien lielāki zvejas apjomi, bija nepieciešams izveidot kolhozam piederošo laivu mehāniskās, kā arī zvejas rīku veidošanas un labošanas darbnīcas. Tīklu remontdarbnīcās parasti strādāja sievietes, kas prata lāpīt tīklus un veidot zvejas rīkus – traļus un murdus – pēc rasējumiem. Tīklu linumu un virves darbnīcas saņēma jau gatavas no rūpnīcām.
Tagad zvejas tīklus darina rūpnieciski, izmantojot sintētiskos materiālus, un zvejnieki galvenokārt iepērk jau gatavus tīklus. Zvejas tīklu un citu zvejas rīku darināšanai tiek izmantots rūpnieciski ražots tīkla linums. Līdz ar to tradicionālās zvejas tīkla darināšanas prasmes mūsdienās zaudē nozīmi.
Nemainīga saglabājusies vienīgi tīklu lāpīšana – arī mūsdienās tas ir roku darbs, kas norit tāpat kā tīkla aušana. Mezglu veidi ir tie paši, kādi bija oriģinālajam tīklam.
Vēl viens no zvejas tīklu darināšanas amatu prasmes tālāknodošanas veidiem ir linuma aušanas tehnikas apguve un izmantošana jomās, kuras nav saistītas ar zvejniecību. Nozīmīgs veids, kas veicina sabiedrības iepazīstināšanu ar amatu prasmēm, ir, piemēram, tīklu aušanas un lāpīšanas, virvju vīšanas paraugdemonstrējumi kultūras pasākumos.
Kultūras un atmiņas institūcijas – Jūrmalas brīvdabas muzejs, Lapmežciema muzejs, Engures pagasta Apšuciema Zvejas un jūras kultūras mantojuma centrs, Engures Saieta nams, Rojas jūras zvejniecības muzejs un tā filiāle “Kaltenes klubs” – papildus vēsturisko ekspozīciju pilnveidei īsteno pasākumus, kas sekmē amatu prasmes saglabāšanu.
Engures pagasta Apšuciema Zvejas un jūras kultūras mantojuma centrā izveidota apmācību telpa, kurā notiek radošās darbnīcas un apmācības, kas saistītas ar jūras izzināšanu un zvejniecības prasmju nodošanu nākamajām paaudzēm.
Latviešu tautas ticējumā, kas pierakstīts Asaros, sacīts, ka “tīklu vajag iesākt aust svētdienā, pa baznīcas laiku, lai zivis tā iet tīklā, kā ļaudis baznīcā”. Citā ticējumā ir teikts, ka “uz tīklu nevar spļaut, nedz arī mīt virsū, tad tur zivis neķersies”. Lapmežciema pusē ir arī ticējums, kas saistīts ar zvejniecību mūsdienās: “Kad kuģis velk zvejā trali, traļmeistaram vēlams neskūt bārdu, lai nesaplēš trali.”
No matroža par traļmeistaru ar stūrmaņa diplomu
Toms Birznieks pieder vīriem, kam senā tīklu darināšanas prasme joprojām vajadzīga ikdienā. “Ja nemācēšu lāpīt tīklu, man nebūs darba,” pa pusei pa jokam saka zvejas kuģa “Unions” traļmeistars, kurš vasarās ir piekrastes zvejnieks ar luču murdiem. “Unions” bāzējas Ventspilī un Mērsragā, bet traļmeistaram, kā saka Toms, jābūt stingrām rokām un asam prātam, lai spētu komandēt uz klāja. Jo tieši tur traļmeistars ir galvenais noteicējs.
Ar jūru Toms Birznieks saistīts kopš 2012. gada. Toreiz viņam bija divdesmit viens gads un viņš strādāja pavisam citā jomā. Šobrīd Tomam ir trīsdesmit četri gadi un viņš iet jūrā. Bet pagrieziens dzīvē noticis nejauši.
Kāds no draugiem pavēstīja, ka ir firma, kas meklē jauniešus, kuri vēlētos apgūt traļmeistara amatu. Kas tas īsti ir par amatu, labi var redzēt 1977. gadā uzņemtajā režisora Ērika Lāča spēlfilmā “Zem apgāztā mēness” par pusgadu ilgu zvejas kuģa reisu Atlantijas okeānā un traģiskiem notikumiem zvejnieku dzīvē, kur galvenajā zvejas kuģa kapteiņa lomā ir Gunārs Cilinskis, viņa dzīvesbiedri spēlē Olga Dreģe, bet traļmeistaru atveido Uldis Vazdiks. Un viņa varoni filmā palīdz atcerēties bezgala sirsnīgais stāsts par to, kā traļmeistars, atgriezies no jūras, nevis devies mājās pie sievas, bet trīs dienas pastaigājies pa pilsētu ar jūrascūciņu saitē, jo tādas, lūk, bijušas derības.
Bet savu jūras gaitu sākumu Toms Birznieks atceras tā: “Vispirms kopā ar draugu, to pašu, kas bija padzirdējis, ka firma meklē traļmeistarus, nonācām tīklu darbnīcā, kur mācījāmies griezt un siet mezglus. Tur bija tāda riktīga meistare Inta, kura allaž teica – es neesmu nekāda dāma, te tīklu darbnīcā esam tīklu vecenes!”
Ievaicājos, kāpēc tagad Tomam vajadzīga prasme tīklus lāpīt, ja mūsdienās šo zvejas rīku ražo rūpnieciski un saplēstā vietā var nopirkt jaunu. “Tāpēc, ka jūrā nav kur tīklu nopirkt,” atteic Toms, “bet jūrā tralis var pieskarties gruntij, aizķerties aiz akmens, un, tajā brīdī to paceļot, rodas caurums, ko vajag salabot ātri un precīzi. Krastā šim darbiņam, protams, ir ilgāks laiks, bet jūrā vajag ar visu tikt galā tūlīt.”
Toms Birznieks tīklus lāpa arī krastā. Kā viņš to dara, ir redzams arī nemateriālā mantojuma vērtībām veltītā videofilmā. Ir saulaina diena, traļmeistars pie kāpām lāpa tīklu, un tajā brīdī gar pašu jūras malu soļo bariņš dīku jauniešu. Un Toms viņiem ne no šā, ne no tā uzsauc – ei, nāciet mācīties amatu! Kad neviens i galvu uz viņa pusi nepagriež, nosaka – velli tādi! Nekā režisoriski izdomāta tajā ainā nav. Kā tagad saka Toms, viņam bijis labs garastāvoklis, tāpēc tā uzsaucis. Un tā arī aina filmā palikusi. Nevilšus sanācis gluži vai simbolisks vēstījums par to, cik maza jauniešos ir vēlme mācīties amatu, bez kura agrāk zvejnieku dzīve nebūtu iedomājama un kas var noderēt arī mūsdienās.
Agrāk, senos laikos, ikviens kapteinis mācējis lāpīt tīklu, bet tagad uz sešu cilvēku kuģa labi ja kādi divi matroži prot šo darbu, piebilst Toms. Stūrmaņu un kapteiņu mūsdienās ir vairāk nekā traļmeistaru, kuri ir priekšnieki uz klāja un dod komandas kā mehāniķim, tā reizēm arī kapteinim.
Pirms divpadsmit gadiem Toms Birznieks sāka kā matrozis, tagad viņam ir arī stūrmaņa diploms, bet par traļmeistaru viņš kļuvis tieši nedēļu pirms mūsu sarunas.
Traļmeistara ikdiena ir apmēram šāda. No Ventspils ostas zvejas kuģis “Unions” iziet piecos sešos no rīta, jo rudenī zivis ir tuvāk krastam. Pat divās stundās tralis ir pilns, un ap diviem dienā kuģis var atgriezties ostā. Bet ziemā, kad zivis dziļumā, jau pie Gotlandes, turp nākas doties pat sešas septiņas stundas. Un tad tiek zvejots gan dienu, gan nakti. Matroža gaitās Toms ir piedzīvojis, kā aizsalst jūra Ventspils priekšā. Tad kuģim jādodas mazliet apkārt, jāgaida, kad lielākie kuģi ies pa priekšu un atbrīvos ceļu. “Unionam” visvairāk traucē tieši peldošie ledus gabali.
Mājās Tomu gaida divi bērni – Kārlis, kuram ir astoņi gadi, un četrus gadus vecā meitiņa. Mazie nāca pasaulē, kad tētis jau bija sācis iet jūrā kā matrozis. Apvienot darbu ar ģimeni esot visai sarežģīti, tādēļ ka arī sieva strādā un no Ventspils brauc uz darbu Rīgā. Bet vecmāmiņu tuvumā nav. Viena Pāvilostā, otra Norvēģijā. “Tā darba un ģimenes dzīves menedžēšana mums uz naža asmens, un tas šobrīd ir grūtākais,” saka Toms.
Un sarunas beigās Toms Birznieks atklāj, ka arī viņa vectēvs bijis traļmeistars, taču nav piedzīvojis brīdi, kad mazdēls pārmantojis amatu.
Aust tradicionāli – bez stellēm
Kas īsti ir jostveida audumi? Par šauriem jeb jostveida audumiem uzskatāmi gari, lentveida audumi ar nelielu platumu.
Jostveida audumi pēc darināšanas tehnikas un kompozīcijas iedalāmi šādi – celaines: svītrainās, skujainās, rakstainās; pītenes, audenes: svītrainās, ziedainās, rakstainās.
Senākie jostveida audumu atradumi Latvijas teritorijā datējami ar 6. gadsimtu. Arī šī prasme ir pārmantota ģimenē, dzimtā, saimē.
Vienlaikus tradicionālais jostu aušanas veids pastāvēja arī kā amatniecības nozare: sarežģītāku jostu izgatavošana kļuva par veiklāku rokdarbnieču ienākumu avotu, taču darba instrumenti palika tie paši – viegli pieejamie un izgatavojamie, jo noteicošais bija jostas darinātāja meistarība. Muzeju krājumos un privātās kolekcijās ir saglabājies krāšņs latviešu tradicionālo jostu krājums.
Intereses pieaugums par tradicionālajām rokdarbu tehnikām, tostarp jostu darināšanu, kuras jau bija daļēji aizmirstas, Latvijas sabiedrībā pieauga līdz ar nacionālas valsts izveidi pagājušā gadsimta 20. gados. Tradicionālo jostu aušana kļuva par iecienītu latvisko rokdarbu veidu, to iekļāva arī skolu rokdarbu programmā.
Dažas jostu audumu tehnikas iespējams darināt arī plato audumu stellēs, ko pārsvarā praktizē mūsdienās. Taču, izmainot tehnoloģisko procesu, mainās arī jostu kvalitāte – aužot stellēs, nav iespējas sasniegt nepieciešamo auduma struktūras blīvumu un izstrādājuma smalkumu.
Tradicionālo jostveida audumu darinātāju kopienu veido cilvēki, kuri darina jostveida audumus, nelietojot stelles, un ir apguvuši šīs prasmes gan no meistara vai ģimenē, gan no rakstītiem avotiem vai videomateriāliem. Un aušanai bez stellēm tiek lietoti vienkārši, sadzīvē pieejami darbarīki – kociņi, kartons, diegi, auklas.
Lielvārdes jostu audēju kopa pulcē cilvēkus no visas Latvijas. Tā pastāv kopš 2016. gada, un šajā laikā jostu darināšanu tradicionālā veidā ir apguvuši vairāk nekā 50 audēji.
Daži turpina aust jostas tikai ģimenes vajadzībām, citi padalās ar informāciju par šo prasmi savās lietišķās mākslas studijās un pulciņos. Interesentu ir gana – kopiena “Savieši” Ķekavā, lietišķās mākslas studija “Rota”, rokdarbu studija “Krustaines” Saulkrastos, biedrība “Baltaine” Koknesē, lietišķās mākslas studija Krustpilī, audēju kopa “Kodaļa” Saulkrastos, jostu audēju kopa “Saulesraksti” Engurē un citi.
Audējiem ir ticējums, ka aust vajag labā garastāvoklī, jo dusmās diegi ātri parāda, ka laiks atgūt mieru. Diegi neklausa, pinas un plīst.
“Sāku aust septiņdesmit sešu gadu vecumā”
Ogres novada kultūras un tūrisma pārvaldes vadītāja Maiga Ziemele stāsta, ka viena no viņas bērnības atmiņām ir tā, kā mamma audusi Lielvārdes jostas. Tas noticis tieši Ogrē. Un arī Maigas Ziemeles mamma audusi bez stellēm: “Es kā piecgadīga meitene biju iesaistīta procesā, saucot: trīs baltie, divi sarkanie, trīs baltie, trīs sarkanie… Tas process bija nemitīgs. Man tā bija jāsauc, lai mamma zinātu, kurus diedziņus Lielvārdes jostā pacelt uz augšu, kurus nolaist uz leju. Man pašai vēlāk tuvākas kļuva celaines, kuru aušanas tehniku nodevu tālāk bērniem tradicionālās kultūras nometnēs Latgales sētā.”
Arī Maigas Ziemeles vecmāmiņa audusi visu, sākot no jostām līdz pat zvaigžņotām segām. Šī prasme bija pārmantota paaudzēs no laikiem, kad aušanas prasme saistījās ar to, cik kupls būs meitas pūrs.
Lielvārdes jostas audējas daudz smēlušās no Lidijas Treimanes-Baltgalves grāmatas. Audēja Mārīte Rudzīte šo grāmatu izlasījusi, vilkdama līdzi pirkstu katram burtam. “Tā ir zelta vērta!” viņa teic.
Izrādās, aust var sākt arī visnotaļ cienījamā vecumā. Mārīte Rudzīte to darījusi septiņdesmit sestajā dzimšanas dienā. Nākamā gada janvārī viņai būs astoņdesmit pieci gadi, un nu viņa ir izaudusi jau 176 jostas. “Nu gan muguras dēļ esmu piesēdusies stellēm,” viņa atzīst, bet aušana esot lieliska meditācija un dodot tādu spēku un enerģiju!
Bet kā cilvēkam, kas nav šajā jomā lietpratējs, rokdarbu tirgū atšķirt ar rokām austās jostas no pārējām, ar stellēm austajām? Kā man saka Astrīda Blūma, ar rokām austās jostas var pazīt pēc mezgla sākumā un bizes jeb pinuma otrā galā. “Ar rokām austās ir šaurākas, plānākiem diegiem un izsmalcinātākas. Un, protams, tās prasa daudz vairāk laika.” Var secināt, ka ar rokām austās jostas būs dārgākas un nez vai tik bieži pārdošanā vispār ieraugāmas.
Var jautāt – bet kāpēc mūsdienās aust šajā senajā, tradicionālajā veidā, ja jau sen ir izgudrotas stelles? Tādēļ, ka tieši tradicionālajā veidā, aužot bez stellēm, visvairāk atklājas paša audēja meistarība, prasme, izdoma un iztēle. Un aust bez stellēm var jebkurā laikā un jebkurā pasaules malā, kur latvieši var lepoties ar savu amatu prasmi.
