Valsts uzņēmumu akcijas jālaiž biržā. Saruna ar “Nasdaq Riga” vadītāju 0
Jautājums par valsts uzņēmumu akciju kotēšanu fondu biržā laikam ir viens no visvairāk iestrēgušajiem saimnieciskajiem un politiskajiem jautājumiem atjaunotās Latvijas ekonomiskās politikas vēsturē – par to runāja jau 2000. gadu sākumā.
Pagājuši gandrīz divdesmit gadi, un nekas nav mainījies. “Nasdaq Riga” vadītāja Daiga Auziņa-Melalksne stāsta par iemesliem, kāpēc tā.
Kāpēc jautājums par valsts uzņēmumu akciju kotēšanu biržā ir tā iestrēdzis, un kāpēc politiskā vide tik ļoti pretojas šīm pārmaiņām?
D. Auziņa-Melalksne: Kopumā tas saistīts ar to, ka gan vienkāršie cilvēki, gan politiķi slikti saprot, kāpēc vispār ir vajadzīgs kapitāla tirgus. Kāpēc tas ir vajadzīgs?
Tāpēc, ka tas ir viens no ekonomiskās izaugsmes stūrakmeņiem – tas palīdz efektīvi izmantot un izvietot to naudas masu, kas pieejama ekonomikā.
Vienā pusē ir privātpersonas, kurām ir nauda depozītos, Latvijas gadījumā tie ir apmēram 10 miljardi eiro, un visu līmeņu pensiju fondi, ap četriem miljardiem eiro.
Otrā pusē ir uzņēmumi, kuriem vajag naudu attīstībai. Kapitāla tirgus ir mehānisms, kas palīdz šo “snaudošo” naudu pārvērst investīcijās un dzen uz priekšu ekonomiku. Izpratnes par to, ko spēj dot kapitāla tirgus, Latvijā, manuprāt, ir nepietiekami.
Politiķi un uzņēmēji, kad viņiem to skaidro, bieži vien atbild – bet mums taču ir bankas, kas visu finansē. Pasaules pieredze tomēr rāda, ka kapitāla tirgus ir vajadzīgs.
Attīstot kapitāla tirgus ekosistēmu, parādās alternatīvas kapitāla piesaistes iespējas uzņēmumiem, tajā skaitā MVU, kuri līdz šim pamatā ir finansējuši savu attīstību ar kreditēšanu.
Iedzīvotāju uzkrājumus pārvēršot produktīvās investīcijās, tiek veicināta privātpersonu investīciju kultūras veidošanās. Attīstās korporatīvas pārvaldības un caurspīdīguma prakse, līdz ar to arī mazākuma akcionāru aizsardzības pieredze un prakse.
Pieaug valsts starptautiskā atpazīstamība un pievilcīgums ārvalstu investoru skatījumā. Bankām mēdz gadīties krīzes, ir projekti, ko bankas nefinansē un nekad nefinansēs.
Tādi piemēri ir arī Latvijas vēsturē, piemēram, uzņēmums “HansaMatrix”, kurš vēlas investēt jaunu produktu izstrādē un tehnoloģiju attīstībā, taču, tā kā tās ir riskantākas investīcijas, tad bankas šiem mērķiem naudu neaizdod.
Vienlaikus domāju, ka neviens nenoliegs, ka ir svarīgi, ka tādi uzņēmumi kā “HansaMatrix” spēj piesaistīt naudu un strādāt, veidot gudru nākotnes izaugsmi.
Labi, bet kāpēc valsts uzņēmumiem būtu jābūt biržā?
Situācija ir tāda, ka kapitāla tirgus labi spēj funkcionēt tikai tad, ja tas ir pietiekami liels, ja sasniegta noteikta “kritiskā masa”. Ja paskatāmies uz TOP101 uzņēmumu sarakstu Latvijā, redzams, ka starp pirmajiem divdesmit puse ir valstij piederoši uzņēmumi.
Kapitāla tirgus Latvijā nespēs veiksmīgi funkcionēt, ja šie uzņēmumi daļu savu akciju nelaidīs apgrozībā biržā. Privātajā sektorā šāda izmēra uzņēmumu vienkārši nav. Par to liecina gan Igaunijas un Lietuvas, gan arī Polijas pieredze.
Arī naudas devēji, pirmkārt jau pensiju fondi, galvenokārt ir ieinteresēti investīcijās lielajos uzņēmumos to stabilitātes un prognozējamības dēļ. No otras puses – arī valstij piederošajiem uzņēmumiem nauda ir nepieciešama.
Tieši ar kapitāla tirgus palīdzību ir iespējams novirzīt Latvijā esošo naudu uzņēmumu attīstībai un vienlaicīgi ļaut investoriem nopelnīt.
Latvijā ir zemākā tirgus kapitalizācija pret IKP Eiropas Savienībā, proti, visu biržā kotēto akciju vērtības attiecība pret iekšzemes kopproduktu. Latvijā tie ir 4% no IKP, Lietuvā un Igaunijā ap 10%.
Tepat pāri jūrai, Zviedrijā, – 120%, 30 reizes lielāks nekā Latvijā. Kāpēc tā? Ir veiksmīga ekonomiskā vēsture, ilgi nav bijis kara, un līdz ar to arī attīstīta investīciju kultūra, kā arī pastāv tādi nodokļu mehānismi, kas to veicina, un pastāv efektīva tiesu sistēma strīdu risināšanai.
Zviedri vispār uzskata, ka nauda nav jāiegulda dzīvokļa pirkšanā, bet gan ir jāinvestē akcijās. Jau daudzus pēdējos gadus Zviedrijā ir vairāk sākotnējo publisko piedāvājumu nekā vienā no pasaules finanšu centriem – Londonas biržā. Rezultātā Zviedrijas ekonomika aug un plaukst.
Ir labs piemērs no nesenās pagātnes tepat blakus Igaunijā – Tallinas osta (“Tallinna Sadam”).
Valstij piederošs uzņēmums pērn veica sākotnējo publisko akciju piedāvājumu, un pieteicās 102 institucionālie investori no 22 valstīm, tostarp arī Latvijas, kā arī gandrīz 14 tūkstoši Igaunijas privātpersonu – praktiski 1% visu Igaunijas iedzīvotāju. Rezultātā uzņēmums piesaistīja 147,7 miljonus eiro.
Lielākā daļa jeb 128,2 milj. eiro nonāks Tallinas ostas attīstībai, bet 19,2 milj. eiro Igaunijas valsts budžetā. Piesaistīto naudu Tallinas osta investēs uzņēmuma attīstībā. Ar šī piemēra palīdzību skaidri redzams, ka interese ieguldīt savas valsts vai reģiona uzņēmumos ir.
Kādi ir pierādījumi tam, ka akciju vai citu vērtspapīru kotēšana biržā izraisa pozitīvas pārmaiņas uzņēmumā? Vēsturiski skatoties – atrašanās biržas sarakstos nav panaceja – “Enron” tas netraucēja veikt savas mahinācijas un notikumi “Olainfarm” arī neļauj raksturot šo uzņēmumu kā labas pārvaldības piemēru.
Jebkuras biržas sarakstos būs labi pārvaldīti uzņēmumi un ne tik labi pārvaldīti. Tomēr mums ir vairāki lieliski piemēri. “Altum” izlaida savas zaļās obligācijas (parāda vērtspapīrus) tirgū, un pieprasījums pēc tām pārsniedza pieprasījumu 6,5 reizes.
Obligācijas saņēma augsto Baa1 novērtējumu no reitingu aģentūras “Moody’s”. Vai vēl spilgts piemērs – “Latvenergo”.
Pirms desmit gadiem, kad apcietināja un tiesāja uzņēmuma vadību par kriminālām darbībām iepirkumos, uzņēmuma reputācija bija slikta gan Latvijas, gan Baltijas mērogā. Uzņēmumam tika nomainīta vadība, un tā ar jaunu sparu metās atjaunot uzņēmuma reputāciju, lai atgūtu sadarbības partneru uzticību.
Viena no lietām, ko uzņēmums izdarīja, – izlaida publiskas, biržā kotējamas obligācijas. Lai to izdarītu, uzņēmumam bija vajadzīgs labs kredītreitings, bija jāsakārto pārvaldība atbilstoši labajai praksei, un uzņēmums to mērķtiecīgi izdara.
“Latvenergo” iegūst labu kredītreitingu, izlaiž obligācijas, kotē tās “Nasdaq” Baltijas parāda vērtspapīru sarakstā. Uzņēmuma reputācija pamazām uzlabojas.
Pirms trijiem gadiem “Latvenergo” kļuva par pirmo valsts akciju sabiedrību, kas tika izvirzīta “Baltic Market Awards 2016” balvai nominācijā “Labākās investoru attiecības Baltijas parāda vērtspapīru tirgū” un ieguva pirmo vietu.
Lai atzīmētu šo notikumu, “Nasdaq” prezidente Adena Frīdmena uzaicināja “Latvenergo” svinīgi iezvanīt “Nasdaq” tirdzniecības sesijas atvēršanas zvanu ASV, Ņujorkas Taimskvērā.
Ja runājam par “Latvenergo” reputāciju šobrīd, domāju, nav nekāda pamata bažām par to – ir profesionāla valde un neatkarīga padome, uzņēmums ir caurredzams, regulāri atklāj informāciju par savu darbību.
Vai Lietuvā un Igaunijā arī ir šādu pozitīvu pārmaiņu piemēri?
Igaunijā ir vairāki veiksmīgi piemēri – “Eesti Telecom”, “Hansapank” un vēl daži – tie visi ļoti veiksmīgi startēja biržā, piesaistot lielu ārvalstu investoru interesi.
Tieši ārvalstu investori ir tie, kurus ļoti interesē ieguldījumu iespējas lielākos un stabilākos uzņēmumos. Igaunija ir mazāka valsts nekā Latvija un tajā ir mazāk uzņēmumu, tomēr tirgus kapitalizācija ir krietni augstāka.
Lai gan minētie uzņēmumi vēlāk aizgāja no biržas vai nu tādēļ, ka akcionāri izpirka akcijas, vai tādēļ, ka tika pārdoti, investīciju kultūra Igaunijā ir saglabājusies un kopumā ir ļoti daudz interesantu uzņēmumu, tostarp arī Tallinas osta, kuras akcijās ir ieguldījis savus līdzekļus 1% no visiem Igaunijas iedzīvotājiem – lielisks sasniegums.
Arī Lietuvā tirgus kapitalizācija un apgrozījums ir lielāki nekā Latvijā. Iemesls ir vēsturisks – viņu telekomunikāciju uzņēmums tika kotēts biržā un turpina kotēties.
Turpat biržā ir arī visi Lietuvas enerģētikas sektora uzņēmumi – gan gāzes pārvades, gan elektroenerģijas sektora uzņēmumi – viss, kas Latvijā ir pilnībā valsts rokās.
Biržā atrodas neliela uzņēmumu akciju daļa, valsts joprojām saglabā pilnīgu kontrolpaketi, taču vienlaikus šie uzņēmumi ir veiksmīgi un labi pārvaldīti, tie regulāri atklāj informāciju par savu darbību un maksā dividendes, ik dienu rūpējas par vērtības pieaugumu.
Vai ir pierādījumi tam, ka, sākot kotēt valsts uzņēmumu akcijas biržā, pieaug valsts ieņēmumi no dividendēm šajos uzņēmumos?
Kopumā ir pierādīts, ka uzņēmumi, kuros ir privātā kapitāla daļa, ir veiksmīgāki savā darbībā nekā simtprocentīgi valsts uzņēmumi. Jo lēmumi, kas tiek pieņemti akcionāru līmenī, tajā skaitā, piemēram, par dividenžu izmaksu, ir ekonomiski, nevis politiski motivēti.
Domāju, tas ir arī pašu valsts uzņēmumu interesēs, jo dividenžu izmaksai tiktu piemērots nevis noteikts procents visiem, kā ir tagad, bet tiktu vērtēta arī investīciju nepieciešamība u. tml.
Savulaik, kad Lietuva sāka kotēt savu valsts uzņēmumu akcijas biržā, valsts dividendes no 40 miljoniem litu 2011. gadā pieauga līdz 250 miljoniem 2013. gadā. Vai tas ir unikāls gadījums vai vispārīga tendence – par to mēs diskutēsim.
Ir uzaicināti starptautiskie eksperti, kas piedalījušies uzņēmumu ievešanā biržā, paši investējuši šādos uzņēmumos dažādās valstīs, viņi dalīsies ar savu pieredzi.
Taču, kā jau teicu iepriekš, akciju vai citu uzņēmuma vērtspapīru nonākšana biržā noved pie uzņēmuma pārvaldes profesionālisma palielināšanās, un tas parasti labvēlīgi ietekmē uzņēmuma finanšu rezultātus.
Vai nav tā, ka viens no svarīgākajiem kavēkļiem valsts uzņēmumu laišanai biržā ir bailes, ka tas novedīs pie valsts stratēģiski svarīgāko uzņēmumu privatizācijas?
Ja tā ir, tad faktiski tas nozīmē, ka politiķi neuzticas paši sev. Runa taču ir par nelielas daļas akciju laišanu biržā, valstij saglabājot pilnīgu kontrolpaketi.
Ja šādos apstākļos valsts un politiķi baidās zaudēt kontroli pār uzņēmumu, tad jāsaka, ka tikai viņi paši var pieņemt lēmumu par kontrolpaketes pārdošanu. Baidīties no tā nozīmē baidīties pašiem no sevis.
