Autosportists Jānis Baumanis: Vienmēr jāiet uz augstāko mērķi, labākajiem rezultātiem 0
Nelokāma griba, neizmērojama disciplīna un visam pāri – mīlestība pret ģimeni un savu valsti – tas raksturo autosportistu Jāni Baumani. Viņš, kurš ir tikai 25 gadus vecs un absolvējis Biznesa augstskolu “Turība”, jau spēj iedvesmot ne tikai jaunos censoņus, kuri tikko uzsākuši karjeru autosportā, bet arī pieredzējušus sportistus. Viņa sasniegumi raksturo viņa spēju tiekties uz virsotnēm, pašlaik atrodoties starp labākajiem TOP8 autosportistiem rallijkrosā pasaulē. Pašlaik mans mērķis ir noturēties pasaules labāko autosportistu topa augšgalā, savukārt nākamajos piecos gados vēlos būt starp TOP3 pasaules labākajiem pilotiem rallijkrosā, uzsver Jānis Baumanis, tā par sportista iecerēm portālu “La.lv” informēja Biznesa augstskola “Turība”. Turpinājumā Jāņa Baumaņa atziņas par sportu, dzīvi un mūsu valsti.
Virzoties uz mērķi
Vienmēr raugos nākotnē un izvirzu sev mērķus gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Man ir skaidra vīzija par dalību katrās sacensībās – mērķis vienmēr ir iekļūšana pusfinālā. Lai cik veiksmīgs būtu finišs, zinu, ka jāstrādā vēl vairāk – vienmēr ir jāiet uz augstāko mērķi un labākajiem rezultātiem.
Profesionāla autosportista karjeras aizsākumi meklējami manā ģimenē, esmu tajā kopš „bērna kājas”. Kopš sevi vispār spēju atcerēties, tēvs ņēma mūs, trīs brāļus, līdzi rallija sacensībās, kurās pats aktīvi piedalījās. Pienāca brīdis, kad tēvs savas zināšanas nolēma nodot tālāk.
Mani trumpji ir reaģēšanas ātrums, spēja analizēt un apstrādāt jaunu informāciju, kas palīdzēja man izvirzīties priekšgalā starp abiem pārējiem brāļiem. Esmu vienīgais no brāļiem, kurš profesionāli pievērsās autosportam. Nekas nav mainījies – joprojām spēju ātri sakopot domas, apvienojot kustības ar prātu. Profesionālu sportista karjeru uzsāku tikai 2007. gadā, Bauskā. Šajā laikā sasniegts daudz, bet tikpat daudz un vēl vairāk ir priekšā.
Starp ģimenes biznesu un sportu
Man gandrīz vispār nav brīvā laika. Viss laiks tiek veltīts darbam ģimenes uzņēmumā un autosportam. Ikdienā esmu atbildīgs par kvalitātes nodrošināšanu ģimenes uzņēmumā kokapstrādes eksporta jomā. Rūpējos, lai eksports būtu augstākajā līmenī, lai visi nepieciešamie ISO standarti tiktu ievēroti. Tēvs ir uzņēmuma vadītājs, mamma – galvenā grāmatvede, brāļi katrs darbojas savā lauciņā.
Darbam ģimenes uzņēmumā ir gan plusi, gan mīnusi. Pozitīvi ir tas, ka nav jākārto formalitātes, lai izbrīvētu dienu, piemēram, dilpomdarba aizstāvēšanai, dalībai sacensībās, kas notiek regulāri, turklāt visā pasaulē. Mīnuss – tu esi katru dienu kopā ar ģimeni ne tikai mājās, bet arī darbā, un dažkārt tas var būt arī izaicinājums.
Triumfa brīdis un veiksmes faktors
Mans spilgtākais karjeras sasniegums, pēc kura vēl mēnesi izjutu eiforiju, ir Eiropas Čempiona tituls rallijkrosā Super 1600 klasē 2015. gadā. Tas ir augstākais sasniegums autosportā Eiropā. Pēc šīs uzvaras sarīkoju ballīti manai komandai kā pateicību viņu ieguldījumam, un tikai tad reāli sapratu, cik patiesībā tāls ceļš iets līdz uzvaras mirklim. Ja esi no valsts ar nepilniem 2 miljoniem iedzīvotāju, iegūt Eiropas Čempiona titulu ir augsts sasniegums.
Mana panākumu atslēga un motivācija, kas ļauj sasniegt virsotnes ir Latvija – kā valsts un mana piederība savai valstij. Redzot, ka daudzu komandu sastāvā ir sportisti no ietekmīgām un bagātām valstīm, apziņa, ka esmu vienlīdzīgs, varbūt pat ātrāks, ir ļoti motivējoša. Tas man dod enerģiju un vēlmi attīstīt sevi.
Ir divas lietas, ka man palīdz virzīties uz panākumiem. Viena no tām ir ģimene un tas, cik daudz darba viņi ieguldījuši, lai es būtu tur, kur esmu pašlaik. Ģimene sniedz neizmērojamu ieguldījumu. Otrais faktors ir spēja sevi disciplinēt un motivēt. Protams, ir lietas, kas traucē. Zinu, ka nedrīkstu pārlieku domāt par pašam sacensībām – kā būs, tā būs, uz vietas redzēs! Bet ir jāiegulda darbs pirms sacensībām, lai tās norisinātos veiksmīgi un būtu sagatavojies.
Nekur nav tik labi kā mājās
Pagājušajā gadā 186 dienas pavadīju ārpus Latvijas, tāpēc es tiešām piekrītu teicienam „nekur nav tik labi kā mājās”. Pēc sacensībām nedaru neko – izguļos, labi paēdu, izbraucu pa Latvijas laukiem, tas viss palīdz atgūt spēku un enerģiju. Esmu tradicionālās latviešu virtuves piekritējs. Gaļa ar kartupeļiem, sautēti kāposti – kas var būt labāks par šo?
Latvija ir mājas, un neredzu sevi citā valstī. Mani šeit saista kopējā enerģija, gaiss, laikasptākļi, ēdiens. It kā pašsaprotamas lietas, bet tomēr tās ir vissvarīgākās. Ārzemēs nekad nav tās māju sajūtas. Ir vērtīgi redzēt pasauli un padzīvot citur, tomēr nekas nespēj aizstāt dzimteni. Nekas nav labāk, kā pamosties savā gultā un baudīt savas valsts virtuvi. Jau pēc trīs dienām, esot prom sacensībās, gribu atpakaļ mājās. Vienīgais, kas man pietrūkst Latvijā, ir kalni, kas ir milzīgs spēks un skaistums. Otra valsts aiz Latvijas, kas saista, ir Austrija.
Jauniešiem gan jādodas turp, kur liek sirds. Ja ir iespēja un vēlēšanās, ir jābrauc un jāskatās, kas notiek pasaulē. Labi apmaksātu darbu pašlaik nav nemaz tik viegli atrast, tāpēc daudzi arī izvēlas doties prom. Latviešus ārzemēs bieži vien vilina lielāka alga, bet vai dzīves kvalitāte ir labāka, par to es stipri šaubos.
Bakalaurs sacensību starplaikā
Uzskatu, ja pēc 12. klases nav sava redzējuma par dzīves virzienu, biznesu, ko vēlas attīstīt, tad jādodas uz augstskolu. Vislabāk studēt jomā, kur sevi saredzi nākotnē un, kura pašam šķiet interesanta. Ir jāmācās, lai tu pats varētu veidotu savu dzīvi. Nevar taču kļūt par juristu, ja nav jurista diploma, vai ārstu, piemēram. Principā jebkurā profesijā izglītībai ir nozīme.
Pats uzsāku studijas kokapstrādes jomā, kokapstrādes inženiera profesijā. Gada laikā gan sapratu ka studijās nav tas, kas reālajā dzīvē notiek šajā jomā, līdz ar to izvēlējos uzņēmējdarbības studijas, jo bija vēlme padziļināti izprast, kādā veidā var uzlabot biznesu no vadības, mārketinga un personālvadības viedokļa.
Pagājušajā mēnesī aizstāvēju diplomdarbu, kura tēma bija par ģimenes uzņēmuma attīstības stratēģijas pilnveidošanu. Bakalaura darbu uzrakstīju sacensību starplaikā. Kaut kā spēju visu apvienot. Uz brīdi, kad rakstīju diplomdarbu, darbs gan nedaudz bija novirzīts malā. Varbūt kādu laiku sanāca mazāk gulēt, bet tagad tas ir izdarīts, un ir gandarījums.
Ar skatu nākotnē
Uzskatu, ka nevar dzīvot tikai šodienai un nedomāt par nākotni. Vismaz jāredz pāris dienas uz priekšu, nevis jāļaujas tagadnes mirklim, kā tas bieži tiek kultivēts. Ir jābūt sasniegtam konkrētam līmenim, lai tu tā varētu atļauties darīt. Lai kaut ko sasniegtu dzīvē, ir jābūt vispārīgai vīzijai un redzējumam. Ja neredzi biznesu piecus līdz desmit gadus uz priekšu, tad ir grūti nopietni kaut ko darīt.
Mans uzskats ir, ja ir izvirzīti mērķi, tad uz tiem ir jāiet. Pat brīžos, kad šķiet, ka nesanāk un neizdosies. Nekad nevajag padoties, jāturpina cīnīties. Savs darbs jādara ar maksimālu atdevi. Mums jāapzinās, ka mēs ietekmējam ne tikai sevi, bet arī citus – mūsu tuvākos un pat apkārtējos cilvēkus, kuri, nav tieši saistīti ar mums. Mēs visi esam vienoti, tāpēc nedrīkst nolaist rokas. Individuāli cilvēks var maz izdarīt, virzība uz augšu notiek komandā.
Mūsu karoga spēks
Man ir milzīgs prieks, ka Latvijas kā tik mazas valsts autosportisti vispār piedalās starptautiska mēroga sacensībās. Pirms 20 gadiem bija vien daži indivīdi, kas cīnījās. Pašlaik esam Eiropā, esam pasaulē, turklāt ne tikai autosportā, bet arī motokrosā. Diemžēl mūsu spēju robežas bieži vien apstājas pret finansēm, jo autosports ir dārgs sporta veids, turklāt mums nav tādu lielo rūpnīcu atbalstīta komandu, kā pasaules lielvalstīm. Kāds mūsu autosporta meistars reiz teicis, ka visticamāk labākais autosportists brauc tramvajā un pat nevar iedomāties, ka varētu būt autosportists. Pilnīgi piekrītu šim viedoklim.
Tomēr esmu novērojis, ka latviešiem piemīt milzīgs cīņas spars, azarts un neatlaidība. Tie ir mūsu trumpji. Mūsu karogā ir liels spēks. Kaut kur zemapziņā ir vēlme pierādīt sevi pēc iespējas labāk, savu valsti, nest Latvijas vārdu pasaulē, jo ārzemēs daudzi nemaz nezina, kur Latvija ir.
Ceru, ka tuvāko gadu laikā pasaules čempionātu dalībnieki no Latvijas tikai pieaugs, bet turpmāko attīstību grūti prognozēt. Pirms pieciem gadiem vēl nebija gandrīz neviena, kurš brauc globālā līmenī. Pašlaik jau varam lepoties pat ar septiņiem, astoņiem pilotiem.
