Pārāk formāli, nepopulāri un grūti uztverami? Autoskolas – ko varētu labāk? 3
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sarunas tematu ieteica autoskolas “Presto” instruktors un pasniedzējs Edgars Priekulis, kurš man atsūtīja atsauksmi pēc augustā publicētā rakstiņa par apdzīšanu.
“Ja autoskolas klients dzīvo Madonā un mācās Jēkabpilī, tad šie katru dienu brauc pa maznoslogotu un vidēji slogotu ceļu – mācās arī apdzīt (tiesa, tas stipri atkarīgs no instruktora entuziasma, daudzi strādā pēc principa: diena paiet un viss kārtībā).
Vai dzīvo Preiļos, mācās Jēkabpilī. Ar šiem piemēriem ir vairāk vai mazāk skaidrs. Bet Rīgas reģionā nav kur mācīt apdzīšanu. Granīta iela? Ja paveicas ar mašīnu daudzumu, tieši kā vajag. Kur vēl? Kā rīdziniekam iemācīt apdzīt? Nodarbība – 90 min. Vairāk diennaktī nedrīkst. Es piedāvāju braukt līdz Aizkrauklei un atpakaļ – iemācīšu! Bet to var paveikt tikai nelegāli, pārkāpjot MK noteikumus. Rezultāts – tiesības ir, apdzīt nemākam. Man ir lielas aizdomas, ka CSDD par šito galva nesāp…”
Paldies, Edgar! Par šo tiešām vajag runāt, vajag vairāk darīt, lai traģiskie paziņojumi “iebrauca pretējā virziena joslā un sadūrās…” būtu retums.
Ko domā un dara pieredzējušākie Edgara kolēģi. Aptaujāju trīs autoskolu pasniedzējus un instruktorus, kuru darba stāžs sācies jau pagājušajā gadsimtā. Un šobrīd laikam jau populārāko satiksmes problēmu komentētāju. Lūk, viņu redzējums.
Ēriks Griģis, šobrīd kuldīdznieks, ilgus gadus vadījis CSDD instruktoru apmācības kursus: “Sākums visām apmācības problēmām (un arī panākumiem) ir instruktoru un pasniedzēju sagatavošana. Nedomāju, ka tā pašlaik Latvijā ir labā līmenī. Pēc jauno kolēģu atsauksmēm, pēc jautājumiem, kurus viņi man joprojām uzdod, tā vien šķiet, ka pašlaik braukšanas skolotāju skološana ir pārāk formāla, nepopulāra un grūti uztverama.
Par šībrīža satiksmi. Nav jau nemaz tik slikti. Patiešām dullo procents nav liels. Sliktākais stāvoklis, manuprāt, ir divriteņu pasaulē. Skrejriteņu ātruma ierobežotājus digitālā paaudze ir iemācījusies atslēgt, kontroles praktiski nav. Traumu daudz. Papildu stress četrriteņu braucējiem. Šī ir joma, kur izglītojoši un ierobežojoši pasākumi pašlaik vajadzīgi vairāk nekā auto satiksmē.
Par šoferiem. Jaunie grib ātru dokumentu un brīvību. Ja prasīsi vairāk – viņš iet uz citu skolu. Brīvā tirgus piedāvājums taču bagātīgs.
Jau sen esmu veicis pamatīgu aprēķinu, kurš liecina, ka labai braukšanas apmācībai vajadzētu nevis 20 (kā tagad prasa) mācību stundas, bet vismaz 40. Kurš tās varēs un gribēs apmaksāt? Tā nu ražojam “pusfabrikātus”. Sevišķi Rīgā, kur pusi no nodarbībai atvēlētās pusotras stundas nostāvam sastrēgumos.
B kategorijas apmācībā, protams, daudz var darīt ģimene, draugi. Diemžēl ne jau visi tēvi vai vecākie brāļi brauc pareizi. Un var ar saviem sliktajiem paradumiem inficēt skolniekus. Gala slīpējumu tomēr vajadzētu dot profesionālam instruktoram.
Iespējams, ka šajā jomā varētu palīdzēt modernās tehnoloģijas. E-apmācība. Ja tās materiāli labi sagatavoti, viena izcila skolotāja teiktais, rādītais var kļūt pieejams nevis vienai nelielai klātienes grupiņai, bet simtiem attālināti apmācāmo. Paliek gan viens fundamentāls trūkums – skolniekam nav iespēja uzdot papildjautājumus, kuri noteikti radīsies.”
Andris Pļavenieks, kravu pārvadātāja “Kreiss” drošas braukšanas skolotājs, brīvajā laikā joprojām māca arī B kategorijas prasmes: “Vispirms, izmantojot labu tribīni, nikna replika. Kāpēc CSDD liek tik ilgi gaidīt uz eksāmenu? Jau kuru gadu tā notiek. Kāpēc?
Ārpus pilsētas satiksme un apdzīšana? Es ar saviem kursantiem braucu uz Spuņciemu vai vēl tālāk – līdz Slokai. Šaurs ceļš, intensīva kustība. Vien apdzīšanu pamēģināt gandrīz neiespējami, jo visi te brauc gandrīz “ar sotaku”. Vēl es savējos vadu uz Ogri. Tur ir 50, 70, 90. Tur ir pamatskolai pietiekami pārkārtošanās un apsteigšanas rēbusi. Daži kolēģi brauc no Berģiem uz Jaunciemu. Kas meklē, tas atrod. Sev un skolniekam piemērotāko.
Kur vēl? Tas jau katram instruktoram jāizpēta un jāizdomā…
Ģimenes palīdzība var būt liela. Jau no 16 gadiem un ar “baltajām tiesībām” katrs var braukt tēva, brāļa, drauga uzraudzībā. Un iemācīties tik daudz, ka skolas braukšanas nodarbības dažiem vairs nav nepieciešamas. Bet tās (10 stundas) paliek obligātas. Uz eksāmenu uzreiz doties nevarēsi. Pareizi? Laikam gan. Šis tas jāpieslīpē. Tēvi nav eņģeļi…
Par granti, sniegu un gadalaikiem. Nav jau laikam cita ceļa kā skandināvu (igauņiem arī, šķiet, ir) paraugs. Papildu apmācības pēc licences iegūšanas. Obligātas. Kas kavē tādas ieviest? Trašu trūkums, varbūt.”
Dainis Uzuliņš, autoskolas “Vanags” vadītājs, stāžs profesijā sācies jau PSRS un DOSAAF laikos: “Sliktus šoferus sagatavojam? Cilvēks parastais jau nemaz nevēlas būt gatavs… Vecāki naudu vairāk tērēt negrib (vai nevar). Fiksi!!! Tas ir tas skarbākais stāsts. Ko tu te piesienies?! Laid uz CSDD eksāmenu! Tāda tā valdošā atmosfēra…
Paskaties, kā viņi brauc… Kā viņi parkojas… bet mācīties negrib. Tā vien šķiet, ka uz trasi, uz papildu nodarbībām šos var dabūt tikai piespiedu kārtā…
Eksāmens Rīgā? Neriņķo jau viņi tikai ap CSDD kantori… Jūrmalas šoseja, līdz lidostai… Agrāk visai bieži brauca arī Jelgavas virzienā. Tagad tur remonti… Vārdu sakot – uz tipisku Latvijas šoseju no Bauskas ielas aizbraukt nevar, šādas iemaņas tātad pārbaudītas netiek.
Mācībās? Tur jau brauc. Mārupe–Jaunmārupe, piemēram. Un pa apvedceļu atpakaļ. Mācību limitētajās 1,5 stundās ir iespējams no pilsētas izbraukt. Un tas tiek darīts. Lai gan Pierīgā satiksmes blīvums ir tāds, ka jēga no šiem braucieniem maza. Vairāk tas ir tests uz ātrumu ierobežojošo zīmju ievērošanu.
Braucienu ārpus pilsētas vairāk saviem bērniem māca vecāki. Viņi pilsētas drūzmā nelien. Bail… Cits jautājums – kā māca. Tomēr tas labāk nekā kursanti, kuru ģimenēs nav mašīnas, nav šādas treniņu iespējas.
Oskars Irbītis, RTU. Tieslietu eksperts, soda punktu normu sakrājušo grēcinieku obligāto nodarbību vadītājs: “Pirmkārt – obligāto apmācību stundu skaits skolās reāli ir par mazu. Palielināsim? Nez vai, jo tas pasākumu pamatīgi sadārdzinātu.
Uzskatu, ka mums būtu jāņem piemērs no zviedriem. Labi, lai pirmā apmācību pakāpe ir minimāla. Bet tai jāseko turpinājumam. Ja eksāmens likts vasarā – sūtām šo papildināties ziemā. Un otrādi.
Otrkārt – daudzus svarīgus elementus pašreizējās programmas neietver. Ripināšana, bremzēšana ar motoru utt. Brauciens pa ceļu bez asfalta. Vai netīru asfaltu.
Treškārt – pašlaik strādāju pie prāva pētījuma, kas saistīts ar motociklu avārijām. Un redzu, ka 10–15 procenti kritienu ir saistīti ar to, ka licencēts vadītājs nemāk ieslēgt pareizos moderna motocikla vadāmības režīmus. Uz asfalta tā vēl maza bēda. Uz grants vai smilts – kritiens jau pirmajos pagriezienos, jo ABS izslēgt neviens nav mācīts… Četras piektdaļas kritienu ir nevis liela ātruma, bet nepietiekamas saķeres izraisīti. Pat granti nevajag, pietiek ar šķembām asfalta remonta zonās.
Tas pats attiecas uz auto vadīšanu bezceļa apstākļos.
Kad es gāju skolā (1993), mūsu programmā bija pat tāda iedaļa – pareiza rīcība, “iesēdušos” auto no dubļiem atbrīvojot. Tagad par kaut ko līdzīgu nav dzirdēts. Labi – dubļos var nelīst. Bet kurš tiek mācīts kaut vai dziļu peļķi (brīžiem pilna Rīga) pareizi pārbraukt? Ar pilnu gāzi? Vai rāmi? Paļauties uz automātisko kārbu vai ieslēgt pirmo robu manuāli?
Bez piespiedu prasībām trūkst vēlmes mācīties. Pat ja piedāvājumi ir bezmaksas – kā tas bija ar skrejriteņu skoliņu Biķerniekos. Par velti, bet apmeklējums trūcīgs.
Lielai daļai tiesības ieguvušo trūkst ne tikai tādu gudrību kā akvaplanēšanas izpratne, bet pat pavisam elementāru iemaņu, kuras var kritiski ievajadzēties. Vari atrast avārijas trīsstūri savā bagāžniekā? Māki to salikt? Veicām šādu eksperimentu praksē. Izrādījās, ka daudziem pat ar piecām minūtēm nepietiek. Un izredzes smagi dabūt pa pakaļu kļūst lielas…
Un beidzot – par lielāko problēmu. Ļoti grūti par labu šoferi sagatavot tos, kuri uz skolu atnāk ar aizvien vairāk izplatītu attieksmi: man lika, man tiesības vajagot, nerunā gari, nerunā gudri – nav interesanti. Dod minimumu, kas eksāmenam vajadzīgs.”
Tādi pieredzējušo skolotāju viedokļi. Ko piebilst? Ja nu vienīgi par ģimenes iespaidu. Grūti skolām būs par disciplinētiem un likumpaklausīgiem šoferiem pārtaisīt tos, kuri kopš bērnudārza laikiem sēdējuši agresīva tēva stūrētā auto. Daži šīs problēmas pētnieki saka, ka pat ļoti ātrā ratu kulbiņā snaudošs zīdainis šo pārvietošanās stilu pieņemot kā savējo un pareizo.
