Autors, kurš izjutis kā laiks “paceļ ziemas pilnās acis un pasauc atpakaļ”! Kādi bija talantīgā Knuta Skujenieka dzīves līkloči? 2
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Laiks diemžēl negaida,” reiz par jaunas dzejnieces debiju savā eseju krājumā “Paša austs krekls” (1987) rakstīja dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis Knuts Skujenieks. Visdrīzāk viņš ar to domāja: kļūsti labāks, kļūsti pilnīgāks dzejā! Tik tieši par literatūru vairs neraksta, pat neērti paliek, ja kāds min aizejošo laiku, runājot par talantu un darbu. To varēja tikai autors, kurš pats uz sevis ir izjutis, kā laiks “paceļ ziemas pilnās acis un pasauc atpakaļ”.
“Es stāvu pie šūpuļa zila un gaidu kad kļūšu mazs”. Pirmo reizi laiks pasaucis atpakaļ, kad dzejnieks bijis pavisam maziņš un viņam nomira mamma. Pirms pa īstam pasaukt atpakaļ otrreiz, laiks gan pagaidīja, lai Knuts 1950. gadā piedzīvo savu pirmo publikāciju žurnālā “Bērnība”.
Laiks ir bijis tik laipns, ka ļāvis elpot, kamēr Knuts Hruščova gados pastudē filoloģiju Rīgā un literatūru Maskavā. Tepat laiks atļāvis iepazīties ar nākamo sievu Intu, kas būs Knuta balsts un palīgs visu dzīvi, lai gan pirmais laiks kopā būs tikai gads.
“Kad vilnis apviļā mani un smejot caur akmeni triec”. Tad laiks tomēr “pacēla ziemas pilnās acis” un pasauca atpakaļ pilnā sparā, jo Knuts tika apsūdzēts “par pretpadomju aģitāciju un propagandu un par neziņošanu par sarunu ar personu, kura stāstīja savas idejas par Latvijas atbrīvošanu”. Knuts no Mordovijas rakstīja vēstules uz zīdpapīra, sūtot gan vēstis literārajiem draugiem – Imantam Auziņam, Vizmai Belševicai, Mārim Čaklajam u. c., gan sarakstītos dzejoļus, kas ar laiku pārrakstīti un pavairoti klīda pa visu Rīgu. Laiks nolaida acis, un par septiņiem stingra režīma gadiem kolonijā dzejnieks tika reabilitēts – tiesa, tikai 1989. gadā.
“Kad saule iemāca dziedāt savu visaugstāko dienu”. Pirms pasaukt atpakaļ pēdējo reizi, laiks ļāva ļoti daudz: izdot savu pirmo dzejoļu krājumu 1978. gadā un vēl 10 turpmākās dzejas grāmatas līdz pat kārtīgam 21. gadsimta sākumam. Vēl laiks pagaidīja, kamēr Knuts atdzejos neskaitāmos autorus no portugāļu, ukraiņu, slovēņu, poļu, maķedoniešu, zviedru, dāņu un citām valodām, lai līdzās citiem dzejas un atdzejas kolēģiem bagātinātu latviešu valodu un kultūru. Un kamēr jau Knuta tekstus atdzejos neskaitāmie autori uz ukraiņu, itāļu, vācu, zviedru, igauņu, bulgāru un citām valodām, lai godinātu arī ciemošanos citās kultūrās un citu lasītāju plauktos. Un tā nebija padomju tautu draudzība!
Vēl Knutam piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni (1995), Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu (2010), Baltijas Asamblejas balvu (2008) un citas balvas, arī ārzemju… Knuts pats gan cietumsodu saucis par savu pirmo ordeni.
Šķiet, dzejnieks, tāpat kā pasaules slavenie gulaga politieslodzītie rakstnieki Varlams Šalamovs un Aleksandrs Solžeņicins, piekrita, ka ne jau balvas veido cilvēku, bet gan pārbaudījuma gadi – lūzums dzīves pašā plaukumā – viņu ir darinājuši un kaluši, kā laiks darina linu kreklu, lai pēc tam gandarītam vieglāk tajā uzelpot. Un vēl viņš nebija no cietēju dabas, tāpēc domāja, ka pastāv tāda lieta kā “paša austs krekls”.
“Tas ir nevis laimes, bet darba krekls – paša austs, paša sviedrēts,” sāpīgi, bet patiesi viņš rakstīja 80. gadu beigās. Bet, ja jau laiks ir tik nepielūdzams, ka kļūst par daļu no dzejnieka, kamēr šis cenšas noaust pats savu dzīves kreklu – vai nebūtu laiks apvienot jēdzienus un teikt, ka Knuts par spīti dzīves sitieniem beigās tomēr sāka aust savu Laiku?
“Pie maniem miljoniem gadu es piebilstu smiltī vēl vienu”. Kam vēl, bez mūžības, laiks ļāva būt? Knuta Skujenieka žilbinošais smaids, neskatoties uz brīžiem, kad tiešām varēja būt smagi, ir kā viena no viņa atstātajām kultūras emblēmām un labākā vizuālā atmiņa. Zaudējot šo spēku, smaidu un sirdsapziņu, atliek tikai mēģināt vismaz daļu no tā atrast sevī šodien.
