Haralds Matulis: Veids, kā valdība mēģināja dabūt cauri jauno nodokļu reformu, ir sliktāks nekā pati reforma 3
Haralds Matulis, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Veids, kā valdība mēģināja dabūt cauri jauno nodokļu reformu, ir sliktāks nekā pati reforma, vai tā izdosies vai ne. 18. augustā Ministru kabineta darba kārtībā strauji parādījās ziņojums ar apjomīgām nodokļu izmaiņām.
Autoratlīdzības, par ko uztraucas kultūras nozare, tur ir tikai viena detaļa. Rīgas domes vēlēšanu dēļ lemšana tika atlikta, taču 31. augustā koalīcijas partijas četru stundu laikā vienojās un nodokļu reforma tika strauji virzīta tālāk.
Vēl 1. septembra dienā nebija publiski pieejams precīzs dokuments, kas bija iekļauts 2. septembra ārkārtas Ministru kabineta sēdē.
Šāda darbība mazāk liecina par Kariņa valdības efektivitāti, cik par vēlmi izvairīties no diskusijām, un “Vienotības” (Finanšu ministrija (FM)) pārliecību, ka sabiedrības iesaiste ir vēlama tikai balsošanai.
Kultūras nozares organizācijas netika iesaistītas apspriešanā par autoratlīdzību režīma maiņu. Turklāt, kā var spriest, tad Covid ēnā šīs nodokļu reformas rūpīgi tika izstrādātas un slīpētas visu šo mēnešu gaitā kopš marta. Tā ka faktiski informācija tīšām tika slēpta.
Šobrīd panāktais kompromiss – kad kultūras ministrs Nauris Puntulis valdības sēdes laikā lūdz finanšu ministru Jāni Reiru pagaidām izņemt autoratlīdzību izmaiņas no nodokļu reformas un finanšu ministrs piekrīt – nav labas lēmumu pieņemšanas paraugs.
Jo labs vai slikts lēmums atkarīgs no personīgas pazīšanās, simpātijām un partiju kuluāru darījumiem. Tā nav normāla politiskā prakse demokrātijā, tas veicina sabiedrības cinismu par līdzdalību lēmumu pieņemšanā.
Par pašu reformas saturu
Piedāvājumā ir iekļautas divas labas idejas – visi taisnīgi maksā nodokļus un visi ir sociāli nodrošināti. Lai to panāktu, viens no uzdevumiem bija autoratlīdzību izskaušana.
Jo FM un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ieskatā autoratlīdzības ir kļuvušas par vienu no nodokļu optimizācijas veidiem – kad šāda veida atlīdzības tiek maksātas ne vien par radošo darbu, bet dažkārt arī sportistiem, šoferiem un tamlīdzīgi.
Pēc VID datiem, 2019. gadā ir bijuši ap 39 tūkstoši autoratlīdzību saņēmēju. Rēķinot, ka Latvijas Radošo savienību padome pārstāv ap 3000 radošo personu, jautājums patiešām ir – kas ir šie pārējie trīsdesmit un pāri tūkstoši?
Tā vietā, lai kontrolētu, ka autoratlīdzības saņem patiešām tikai par autordarbu, FM un VID vēlas būtībā likvidēt autoratlīdzības kā atlīdzības veidu par radoša produkta jeb mākslas darba radīšanu.
Lai gan citur pasaulē autoratlīdzības ir pastāvējušas, pastāv un pastāvēs. Bet Latvijā piedāvā izskaust.
Šis gadījums atgādina 2004. gada “Jaunā laika” cīņu pret Ceļu fondu un aiz tā stāvošajām finansiālām interesēm.
Toreiz, nespējot atrisināt pārvaldības problēmas Ceļu fondā, tika pieņemts lēmums likvidēt visus fondus, kas tika finansēti no speciālā budžeta – tajā skaitā tika mainīts arī Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansēšanas modelis.
Kuluāru sarunās tā arī tika teikts – mums nav nekas pret VKKF, bet tikai Ceļu fondam vien atņemt speciālo budžetu nevaram. Ar autoratlīdzībām izskatās līdzīgi – netiekam galā ar krāpniekiem, tāpēc atņemsim visiem.
Reālie autoratlīdzību saņēmēji kultūras nozarē ir ļoti dažādi. Maijā veiktais Latvijas Kultūras akadēmijas pētījums par Covid ietekmi uz radošām personām parādīja, ka viena trešdaļa saņem no radošās darbības mazāk nekā 500 eiro mēnesī.
Pieņemot, ka liela daļa no tā ir autoratlīdzības, parādās retorisks jautājums – vai, liekot cilvēkam ar 500 eiro neto ienākumiem vēl samaksāt 180 eiro valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas, šis cilvēks kļūst sociāli aizsargātāks vai neaizsargātāks?
Raugoties no citas puses – pagaidām valdība nav solījusi kultūras budžeta pieaugumu 2021. gadam, un, tā kā autoratlīdzības veido lielu daļu kultūras institūciju dotācijās un VKKF budžetā, tad autoratlīdzību aplikšana ar VSAOI 180 eiro apmērā nozīmēs reālu izmaksātās atlīdzības samazinājumu par 15 līdz 25% kultūras nozarē. Konsolidācija kā 2010. gadā.
FM mērķis ir sakārtot sistēmu kopumā, un, kur liels progress, tur arī zaudētāji no lielā progresa. Taču nevajadzētu lolot domu, ka tas atrisinās nodokļu optimizācijas shēmas.
Veikli darboņi vienmēr atradīs, kā samaksāt iespējami maz nodokļu. Jau šobrīd ir redzami veidi, kā iespējams apiet FM piedāvāto lielisko jauno sistēmu. Reālais cietējs būs radošā persona, kam nav grāmatvediskās izveicības un vēlēšanās ar tādu shēmošanu nodarboties.
Ko darīt?
Visupirms – paredzēt ilgāku pārejas posmu autoratlīdzību režīma maiņai. Nav praktiski iespējams ieviest piedāvātās radikālās izmaiņas no 2021. gada 1. janvāra.
Un reizē ir skaidrs, ka ilgtermiņā pārtikšana no autoratlīdzībām un sociālo iemaksu neveikšana ir problēma pašām radošām personām. Ir vajadzīgs ceļš ārā no šīs situācijas, kas vismaz kultūras nozarē izveidojās jau deviņdesmitajos gados.
Toreiz valsts finansējums kultūrai bija vēl trūcīgāks un “radoša” pieeja atlīdzību izmaksai kļuva par “de facto” akceptētu, institucionāli un valsts budžeta plānošanas procesā atbalstītu soli.
Ir nepieciešams noņemt vainu no autoratlīdzību saņēmējiem, nevis tagad sodīt tos ar lielu nodokļu pieaugumu un nepalielinot šo personu ieņēmumus.
Tātad ir nepieciešams aprēķins no Kultūras ministrijas puses un kompensējošs valsts budžeta piešķīrums, lai autordarbiem varētu pievienot sociālo iemaksu pozīciju.
Otra lieta – ir nepieciešams saglabāt vienkāršu un viegli administrējamu nodokļu maksāšanas režīmu radošām personām. Līdz šim tāds bija mikrouzņēmuma nodokļu (MUN) maksāšanas režīms, ko daudzi izmantoja kā fiziskas personas, reģistrējoties par saimnieciskas darbības veicējiem.
FM ir apņēmības pilna MUN izskaust. Lai nu tā būtu – daudz nosaukumu maiņu esam piedzīvojuši, arī šo pārdzīvosim. Bet vai varētu saglabāt kādu vienkāršu nodokļu maksāšanas veidu? Piemēram, saimnieciskās darbības kontu.
Vēl viena lieta kontekstā ar autoratlīdzību līgumiem un FM ierosinājumu pāriet uz uzņēmuma līgumiem – daudzi radošie patiesi ikdienā strādā gabaldarbu un sadarbojas ar vairākiem pasūtītājiem, viņus nav iespējams pieņemt konkrēti kādā vienā darba vietā.
Uzspiežot šādiem cilvēkiem uzņēmumu līgumus, viņi tiek aplikti ar līdzīgiem nodokļiem kā darba ņēmēji, bet neiegūst līdzvērtīgu sociālo aizsardzību. Un visbeidzot, pašnodarbinātā VSAOI likmē nav iekļauta apdrošināšana pret bezdarbu.
Praksē tas nozīmē, ka šāda persona jau tā ikdienā strādā no projekta uz projektu ar lielu nedrošību un neskaidrību par nākotni.
Un tajā brīdī, kad sakrīt, ka nav neviena projekta un ienākumu avota, šāda persona nevar pieteikties uz sešu mēnešu bezdarba pabalstu kā parasts darba ņēmējs.
Tātad – noslēgumā arguments ir tāds, ka nevis autoratlīdzību saņēmēji kultūras nozarē ir neapzinīgi nodokļu maksātāji, bet, tieši otrādi, viņi ir PSRS sabrukuma izraisītas un Latvijas valsts īstenotas strukturālas nevienlīdzības upuri.
Un FM kopā ar Labklājības ministriju vajadzētu domāt, kā šos cilvēkus sociāli aizsargāt. Un aplikšana ar nodokļiem nav risinājums. Vajadzīgs vēl kaut kas.
