Sargāt visu mūžīgi mūžos, āmen! 0
AKKA-LAA nostāja ir: atļauts ir tikai tas, kas nav aizliegts. Un, protams, savā ziņā šo nostāju var saprast.
Taču atvainojiet pavisam personisku atkāpi: es profesionāli strādāju ar tekstiem un – mazāk profesionāli – ar attēliem kopš 1992. gada. Vai es atceros kaut pusi no uzrakstītā un fotografētā? Nē! Vai man rūp, ko ar šo aizmirsto kāds varētu darīt šodien vai vēl pēc 20 gadiem? Lūdzu, ņemiet un lietojiet! Vienīgais žurnālistam un izdevējam patiešām sāpīgais autortiesību pārkāpums, pret kuru mūsu likumdošana tik un tā ir bezspēcīga, ir tas, ka cits laikraksts vai portāls paņem rakstu un, reizēm pat neatsaucoties ne uz žurnālistu, ne izdevumu, to pārpublicē tajā pašā dienā, kad publicēts oriģināls.
Pieļauju, ka ikvienam autoram – gan rakstniekam, gan māksliniekam, gan fotogrāfam – ir darbi, ar kuriem viņi noteiktos apstākļos būtu gatavi dalīties, par to neprasot atlīdzību, jo, pavisam godīgi sakot, tie tik un tā neko neienes.
Jāņem vērā, ka mēs ieejam gluži jaunā un neaptverami milzīgā potenciālu “bāreņdarbu” laikmetā. Mūsdienās ikviens viļus vai neviļus kļūst par autoru, nofotografējot vai nofilmējot savu kaķi/suni, garāmejot ielās pamanītu ainu, lielāko mežā nomedīto sēni vai jelko citu un publicējot to savā Facebook, Twitter, Instagram vai vēl kādā profilā. Arī šīs fotogrāfijas ir autortiesību subjekts. Tādējādi, līdz absurdam paplašinot autortiesību aizsardzības loku, mēs tikai radām totālu pelēko zonu, kurā, atgriežoties pie raksta sākuma, šā vai tā zog visi.
Kā to atrisināt? Es ieteiktu izveidot tiešsaistes katalogu, kurā ikviens reģistrē tos savus darbus, kas pašam šķiet svarīgi un patiešām aizsargājami. Tas, manuprāt, būtu taisnīgi gan pret autoriem, gan darbu lietotājiem. Reinis Markvarts oponē – jau šobrīd autoram ir tiesības izsniegt t.s. Creative Commons licences, kuras paredz brīvu darba lietojumu. Taču, liekot roku uz sirds: cik daudzi no mums gan ir tik čakli, lai izsniegtu licenci ik sīkumam, ko esam nofotografējuši, nofilmējuši vai blogā ierakstījuši? Bet noteikti ir arī citi veidi, kā parūpēties, lai autors būtu aizsargāts, bet neciestu arī tāds darba lietotājs, kurš no šī lietojuma nepelna.
