Aizliegtajā zonā arī bāreņdarbi 0
Saistībā ar autortiesībām ir vairākas lietotājam īpaši sāpīgas jomas. Viena ir tā, ko ASV dēvē par “fair use”. Latviski to varētu atveidot kā “godprātīgs lietojums”. Kultūras ministrijas autortiesību nodaļas vadītājs. Reinis Markvarts skaidro, ka tas noteiktos gadījumos ļauj ar autortiesībām aizsargātu darbu izmantot bez autora piekrišanas un atļaujas, un, kaut arī Latvijā nedarbojas “fair use” princips, ir atsevišķi autortiesību ierobežojumi, kas noteikti likumā. AKKA-LAA komunikāciju speciāliste Ieva Kolmane piebilst: varbūt labi vien ir, ka “fair use” doktrīna Latvijā nedarbojas, jo domstarpību un tiesvedību tā apstākļos ir daudz vairāk, tāpēc ka vienoties, vai izmantojums bijis “godprātīgs” vai ne, var tikai tiesas ceļā.
Latvijā spēkā esošais Autortiesību likums paredz, ka tikai autoram vai viņa tiesību mantiniekam ir tiesības ļaut vai neļaut trešajām personām izmantot savu darbu. Citiem vārdiem sakot, droši publicēt fotogrāfiju, dzejoli, eseju vai zīmējuma reprodukciju drīkst vienīgi tad, ja ir skaidri zināms tās autors un tikpat skaidri zināms, ka pagājuši vismaz 70 gadi kopš viņa nāves, tāpat – ja autors vai viņa tiesību mantinieks devis savu atļauju publicēt šo darbu vai ja ar autoru vai viņa mantiniekiem noslēgts līgums, kurš paredz tiesības publicēt viņa darbus pēc saviem ieskatiem.
Tas paredz, ka nav lietojams tik potenciāli vērtīgs meklēšanas rīks kā Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogs. Ja ieskatīsieties vietnē nmkk.lv, sapratīsiet: pie lielākās daļa artefaktu fotoattēla vietā atrodams balts laukumiņš, pirmkārt, padarot pilnīgi bezjēdzīgu milzīgo darbu, ko kataloģizēšanā ieguldījuši muzeju darbinieki, un, otrkārt, lieku pašu katalogu, jo lielākoties no apraksta vien nav iespējams saprast, vai konkrētais artefakts pētījumam, rakstam vai katalogam ir vai nav būtiski nepieciešams. Publicēt internetā pat sīkfailu bez autora piekrišanas un autoratlīdzības nedrīkst, bet pagaidām retais autors uzticējis AKKA/LAA administrēt savu darbu izmantojumu interneta vidē…
Ir vēl kāda, turklāt ļoti apjomīga darbu daļa, kurus šobrīd legāli nav iespējams izmantot. Tie ir darbi, kuriem, kā ilustrēju ar hipotētisku piemēru sākumā, autors nav zināms. Autortiesību jomā tos dēvē par “bāreņdarbiem” jeb “orphan works”.
Diemžēl tieši Aspazijas un Raiņa 150. dzimšanas dienas gads saasinājis un izgaismojis bāreņdarbu problēmu. Ar Raini un Aspaziju saistīti fotoattēli ir samērā brīvi un diezgan lielā izšķirtspējā atrodami internetā, un pie tiem parasti norādīts darbu faktiskais glabātājs – Memoriālo muzeju apvienība vai Rakstniecības un mūzikas muzejs. Taču tas nebūt nenozīmē, ka kāds cits drīkst šos darbus iekopēt sev un izmantot, piemēram, avīžraksta vai portāla publikācijas ilustrēšanai.
Bāreņdarbus Autortiesību likums aizsargā tieši tikpat lielā mērā kā darbus, kuru autors ir zināms. Reinis Markvarts, jautāts par bāreņdarbu aizsardzību Latvijā, gan pauda, ka 2012. gadā pieņemta Eiropas Parlamenta un padomes direktīva par dažiem atļautiem nenosakāmu autortiesību subjektu darbu izmantošanas veidiem. Direktīvas noteikumi pērn ieviesti Autortiesību likumā. Nākotnē esot plānots pārskatīt direktīvas noteikumus, iespējams, paplašinot tās piemērošanas jomu.
Ieva Kolmane piebilst: laikrakstu izdevniecības nav iekļautas to institūciju sarakstā, kam ir tiesības pēc autortiesību turētāja rūpīgas un nesekmīgas meklēšanas darbu izmantot, izpētes rezultātus atspoguļojot kopīgā ES bāreņdarbu katalogā.
Ko šāda bāreņdarba aizsardzība nozīmē praksē? To, ka jūs, cienījamie lasītāji, nevarat iepazīt, piemēram, Raiņa un Aspazijas dzīvi Kastaņolā, ja vien paši nedodaties uz Rakstniecības un Mūzikas muzeju un neizskatāt abu dzejnieku krājumu savām acīm.
Nav tā, ka muzeji neizsniegtu šādus fotoattēlus ar nezināmiem autoriem. Gan RMM, gan, piemēram, Kino muzejs pirms nodod potenciālajam lietotājam nezināmu autoru fotoattēlus, laipni izsniedz parakstīšanai iesniegumu, ar kuru izdevējs uzņemas visas iespējamās autora pretenzijas.
No likumiskā viedokļa viss ir kārtībā, jo nudien nebūtu lāgā, ja valsts finansētam muzejam pēkšņi nāktos samaksāt, piemēram, 50 000 eiro tādēļ, ka uzradies nezināma autora mantinieks – šāds gadījums šogad bija Igaunijā. Bet pēc būtības, ja reiz ir Aspazijas un Raiņa gads, tad taču mēs gribam pēc iespējas daudz sabiedrībai par mūsu dižgariem pavēstīt un arī parādīt. Vai – tomēr ne?
Problēma neattiecas tikai uz Raini un Aspaziju vien. Kino muzeja krājuma galvenā glabātāja Laima Mincenofa uzsver, ka tā patiešām ir problēma, jo nav zināms autors gandrīz nevienas dokumentālās filmas tapšanas fotokadriem. “Ar spēlfilmām ir citādi, to fotoattēliem mēs zinām autorus gandrīz visiem, ja nu vienīgi pašām senākajām ne,” piebilst krājuma glabātāja. Kino muzeja speciālistiem ir arī uzkrāta informācija par zināmajiem fotogrāfiju autoriem un ieteikumi, kā viņus vai viņu tiesību mantiniekus atrast – atšķirībā no, piemēram, Rakstniecības un mūzikas muzeja, kur glabājas visi ar Raini un Aspaziju saistītie materiāli. Bet tā jau gan arī nav muzeja vaina: galu galā tā pamatpienākums ir uzkrāt un saglabāt.
Ieva Kolmane AKKA-LAA un Autortiesību likuma vārdā norāda, ka izdevējam ir tikai trīs iespējas: “Pirmais – skaties AKKA/LAA pārstāvēto Latvijas autoru sarakstā, taču gluži visu autortiesību turētāju tur nav. Otrais – izmanto citas iespējas samedīt autoru rokā. Tie var būt arhīvi, norādes pie jau bijušām publikācijām un tamlīdzīgi, vārdu sakot, detektīva darbs. Trešais – ja nesekmējas neko noskaidrot un tikt pie tiesību īpašnieka atļaujas, likumīga iespēja ir tikai viena – fotoattēlu nepublicēt. Ja tu to tomēr publicē, tu pārkāp likumu.”
