Agris Liepiņš: Latvijas valsts pamatus graujoša iniciatīva 36
Centrālā vēlēšanu komisija atteikusies rīkot referendumu par krievu skolu autonomiju. Ar tā palīdzību Latvijas Krievu savienība gribēja panākt, ka katra skola pati nosaka, kādu valodu lietos izglītības iestādē. CVK iebilda, ka Krievu savienības prasība ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi. Satversme nosaka, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu un autonomas tiesības kādai svešvalodai nav paredzētas.
Jau ilgāku laiku krievu skolu aizstāvji rīko dažādas protesta akcijas pret paredzamo izglītību vienīgi valsts valodā. Plašsaziņas līdzekļos redzams, ka šajos mītiņos pārsvarā piedalās vecāka gadagājuma ļautiņi, krievu jauniešus, uz kuriem izglītības reforma attieksies vistiešāk, pamanīt grūtāk. Dažs komentētājs jau pūš uzvaras taurē – tas uzskatāmi pierāda, ka krievu jaunieši neiebilst pret izglītību valsts valodā! Arī es gribētu aizvērt acis un ticēt, ka noticis brīnums un integrācija uz valsts valodas bāzes ir sākusies. Ja reiz tā, uz kādu auditoriju cer krievu skolu aizstāvji? Kuri būs tie jaunieši, kas stāsies zem viņu karoga? No kurienes viņi radīsies?
Mūsu pašu tautas kalpi ar sarkanbaltsarkanām lentītēm pie atloka, mūsu pašu bāleliņi parūpēsies, lai Krievu savienības auditorija tuvākajos gados sarastos un sakuplotu. Aizvien uzbāzīgāk skan balsis, ka jāatvieglo darba atļauju izsniegšana darbaspēkam no trešajām valstīm. Atbilstoši savas valsts lielumam mēs miniatūrā formā gatavojamies uzkāpt uz tā paša grābekļa, uz kura, beidzoties Otrajam pasaules karam, uzkāpa Rietumvācija, Francija, Holande, Beļģija. Lai nodrošinātu savu tautsaimniecību ar trūkstošo darbaspēku, Rietumvācija piecdesmito gadu beigās un sešdesmito sākumā izveidoja tā saucamo viesstrādnieku shēmu. Lielākā daļa gastarbaiteru ieradās no Turcijas. Vācijas toreizējie politiķi naivi cerēja, ka, beidzoties viesstrādnieku darba līgumam, viņi labprātīgi atgriezīsies savā dzimtenē. Notika pilnīgi pretējais – viesstrādnieki iesakņojās jaunajā mītnes zemē, veda uz Rietumvāciju savas ģimenes, ģimenes locekļiem vajadzēja piešķirt sociālās garantijas un viesstrādnieku bērniem nodrošināt skolas. Viesstrādnieku programmu iedarbināja 1961. gadā, noslēdzot vācu–urku darbaspēka līgumu. Tā darbība beidzās 1973. gadā, bet prom turki nesteidzās. 2010. gadā, piecdesmit gadus pēc viesstrādnieku programmas iedarbināšanas, Vācijā dzīvoja pieci miljoni turku izcelsmes iedzīvotāju.
Angļiem nevedās daudz labāk. Arī viņi pēc leiboristu uzvaras 1997. gadā atvēra robežas visiem, kas varētu sniegt ieguldījumu britu tautsaimniecības attīstībā. Definīcija bija tik plaša, ka par kvalificētiem speciālistiem varēja nodēvēt pat viesmīļus un trauku mazgātājus. Iespēju strādāt un dzīvot Lielbritānijā plaši izmantoja arī viesstrādnieki no jaunajām ES valstīm, tostarp mūsu tautieši. 2011. gada tautas skaitīšanā noskaidrojās, ka 23 no 33 Londonas rajoniem baltie briti bija kļuvuši par minoritāti. Valsts statistikas biroja runasvīram atlika vien šos rezultātus raksturot kā izcilu daudzveidības demonstrāciju. Nez kāpēc prātā nāk mūsu Ekonomikas ministrijas sastādītais 237 profesiju saraksts, kurām varētu piemērot atvieglojumus darbaspēka ievešanai no trešajām valstīm. Citādi mūsu tautsaimniecība sabruks.
Nezinu, kā Vācijā vai Anglijā, bet atjaunotās Latvijas politiķiem jau 27 gadus nav pieticis nedz politiskās gribas, nedz varēšanas likt iebraucējiem apgūt izglītību valsts valodā. Ņemot vērā, ka gaidāmie viesstrādnieki pārsvarā būs no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas, Krievu savienības ideja par krievu skolu autonomiju un viņu tiesībām pašiem izvēlēties mācību valodu vērtējama kā Latvijas Republikai naidīga un Latvijas valsts pamatus graujoša iniciatīva.
