“Vienīgais droši zināmais tīrītājs ir laiks.” Autoeksperts Atis Jansons par pieredzi, dzeršanu un braukšanu 0
Nu negrib nekādi tās Līgas un Jāņi iekrist kalendārā tā, lai dziesmiņa par projām braukšanu skanētu no alus kausiem drošā laika attālumā. Otrdien jābūt darbā… Kā nu to visu sakārtot, ja mīļas nedzērājas šoferītes tev līdzās nav? Nedzert nemaz?
Es nepiederu ne pie karojošo, ne miermīlīgo, tomēr manāmi īgno, nedzērāju brālībām.
Labprāt iedzeru – drošā vietā, brīvā laikā, labā kompānijā. Ceru, ka tā varēšu darīt vēl ilgi. Atlaist reizēm grožus, lai tiekam tomēr pie pašu dziedātas, ne sevišķi skanīgas, bet sirsnīgas ziņģes…
Par promilēm un reakciju
Iedzert var. Bet jāatceras fundamentālas patiesības. Tev jāmāk skaitīt un jāpazīst sevi. Atļautās 0,5 promiles 80 kg smagam vīram sakrājas pēc divām šņabja glāzītēm (40 g katrā), pēc puspudeles (0,35 l) sausā vīna vai litra viegla alus.
Šie skaitļi ir aptuveni un individuāli, tādēļ mīļā miera labad prātīgi ļaudis par normu uzskata pusi no augstāk nosauktā. Tiklīdz šī puse ir pārkāpta, motorizētu kustību no opciju saraksta izslēdzam. Pilnībā un galīgi.
Kas attiecas uz “pazīsti sevi”, rēķini ir sarežģītāki. Kādā žurnālistu eksperimentā baltu šņabi metodiski dzēra trīs vīri – daudzās dzīves vētrās rūdīti Ģirts un Ivars (tā ap 50 gadiem) un gandrīz uz pusi jaunāks Gusts.
Sasniedzot 0,6 pm (izdzerti apmēram 100 g), pirmo divu rīcība nebija mainījusies. Gusts sēžoties trāpīja garām krēslam un tur zālītē arī omulīgi palika.
Visiem trim mērījām arī reakciju. Ivars pēc 100 gramiem reaģēja labāk nekā iepriekš, Ģirta un Gusta reakcijas laiks nebija būtiski mainījies. Var braukt? Pirmais varbūt var. Bet nedrīkst.
Otrais – kategoriski nedrīkst (jo nevar) jau pēc pirmās glāzītes, jo daudz ātrāk nekā reakcija (kuras nozīme drošā satiksmē bieži tiek pārspīlēta) viņam bojājas koordinācija un reālās situācijas uztvere. Kā ir ar tevi?
Par izgulēšanos
Tātad – līgojam un nebraucam. Vai Jāni varēsim sveikt cituviet? Veselas 24 stundas esot jāguļ.
Tiešām – droši nevar apgalvot, ka alkohola paātrinātai izvadei no organisma palīdz ēšana, peldēšanās, pirts. Vienīgais droši zināmais tīrītājs ir laiks.
Taču – cik šo zāļu patiešām vajag?
Dakteri saka – vienu stundu uz katrām 0,15 promilēm, ja organisms kaut cik normālā kondīcijā. 0,15 x 24 = 3,6 pm. Vai tiešām diennakts atpūtas rekomendētāji uzskata, ka visa latviešu tauta Līgonaktī būs tādā “ķēmā”?
Augstāk minēto eksperimentu mēs turpinājām līdz pusnaktij un 2,2 promilēm (aptuveni 0,6 l šņabja katram), kuras sasnieguši Ivars un Ģirts (Gusts izstājās, vienu promili nesasniedzis), bija lieliskā kondīcijā – smaidīja varbūt mazliet glupāk, toties sirsnīgi, runāja varbūt mazliet nesakarīgāk, toties atklāti un no visas sirds.
Aizvedām mājās, nolikām gulēt. Nākamajā pusdienā piebraucām ar vissmalkākajiem alkometriem uz kontroli. Abiem rādījums – absolūtas nulles. Taču – dzerts tika tikai un vienīgi labs, tīrs šņabis. Uzkosts – kā pārtikušā namā klājas. Uzdzerts – kvass. Nekādas jaukšanas. Nekāda alus.
Par Jāņu dienu
Līdz pusdienai izpildīt dziesmiņas “projām jāiet, projām jāiet” aicinājumu tu būsi spējīgs vienīgi tad, ja uz bērzu sulām pārgāji pusnaktī vai nedaudz vēlāk. Un vairs nekāda alus.
Aprēķini un eksperimenti rāda, ka apdziedātā un paaudžu paaudzēs lietotā veselīgā Jāņu dzira ir vienas viltīgas lamatas.
Ar putām vien – sevišķi, ja tās nāk no lieliem plastmasas traukiem vai mucām – tādas gardas, tumīgas, dzīvas un saldenas – var uzvilkt baigās promiles.
Un tev ir visas iespējas būt “totālā kramā” rītausmā, “noplīst” Jāņu pusdienas laikā, atmosties vakarā – joprojām ar krietnām divām promilēm pakrūtē. Tā arī pie Maigas uz vārdadienu vari netikt. Vai, cenšoties to izdarīt, iebraukt auzās…
Pa neierastu ceļu
Man vairāk žēl citus, tos, kuri kļūdīsies, skaidrā būdami. Un tāda iespēja ir katram, kurš līgot brauks uz skaistākajām Latvijas vietām. Tātad brauks pa granti.
Ar nepiemērotu auto. Tādi ir lielākā daļa 21. gadsimta pārvietošanās līdzekļu.
Tie ir būvēti asfaltam. Grants ceļu Eiropā gandrīz nav. Zema un plata profila riepas, kuras teicami turas uz asfalta, uz oļiem vai salijušā mālsmilts biezputrā ir gauži nevarīgas. Jaudīgie motori izārda trūcīgo saķeri ar ceļu, gan ieskrienoties, gan izbaiļu brīdī strauji atlaižot gāzi.
Pat šķietami pieticīgos jaunos kompaktklases automobilīšos elektroniskās drošības kontroles sabāztas tādos daudzumos un saregulētas tik piesardzīgi, ka tie, slīdes saoduši, vienkārši atsakās kaut cik ātri kustēties, un tev garām sāk braukt pie slideniem apstākļiem pieraduši vietējie zēni ar veciem “golfiem” un “eskortiem”. Stresa jūra…
Atzīsti uzreiz un bez kautrēšanās – ja neesi regulāri un speciāli grants brauciena iemaņas kopis, tu neesi šim pārbaudījumam gatavs.
Vēl mazāk gatava ir tava meitene, kuru liksi pie stūres, ja alu dzersi no Līgu rīta līdz Jāņu vakaram. Auto reakcijas uz šāda seguma krasi atšķiras no pierastajām.
Tas nestājas – antibloķēšanas sistēma tirkšķ, vāģis ripo vēl simt metrus, pat ja ātrums bijis nieka 70 stundā. Tas mēdz pēkšņi vairs neklausīt stūrei un stumt degunu uz grāvja pusi. Tas met slīdē pakaļējos riteņus tā, kā uz asfalta gadiem nesagaidīsi. Tas niķojas, spītējas, un tikai liels meistars te var pabraukt droši un ātri. Godīgi sakot – pat viņš nevar…
Arī es – ar grantij piemērotām riepām, ar pilnpiedziņas auto, ar ilgstoši trenētām rallista iemaņām braukšu tikpat lēni, jo apdzīt uz sausas grants praktiski nav iespējams.
Ja arī kādā brīdī, kādā garākā taisnē un klajumā, kur vējš mākoni izdzenā, izdodas ceļu pārskatīt, es nevaru, nedrīkstu ar visu jaudu vilkt kolēģim garām. Pārāk lielas ir izredzes kādu oli viņa logos iesviest.
Ja manā virzienā neviens cits nebrauc, man vienalga jābūt trīskārt piesardzīgam un divreiz lēnākam par savām spējām, jo, pēkšņi parādījies līkumā ar ātrumu, kurš kolēģim var likties nevadāms, es varu pretimnākošo sabaidīt.
Ja viņš ir iekšmalā (kreisais līkums), izbīlis var likt šim bremzēt un aizšļūkt pa pieskari (man virsū!). Ja viņa mala ir ārējā, pat mana cieša piekļaušanās pie iekšējā grāvja var neglābt viņu no sānslīdes, kuru radīs instinktīva gāzes pedāļa atlaišana, kura beigsies krūmos…
Tātad – Jāņu dienas nav ne meistarības apgūšanas, ne demonstrēšanas dienas. Pārāk daudz un dažādu ļaužu uz ceļiem pulcēsies. Šī ir tā reize, kad absolūts spēks ir likumam – lēnāk brauksi, tālāk tiksi. Un galvenais – neļaujies ilūzijai, ka tikai dzērāji mēdz iekulties ziepēs.
Vēl – netici lētiem alkometriem. Tas īstais, policijas, kuru ir lielas izredzes ieraudzīt, var parādīt kaut ko pavisam citu. Un gads bez tiesībām nav tā labākā Jāņu dienas dāvana.
