Auto dizaina līkloči 1
Vārds “dizains” laikam viens no visvairāk lietotajiem brīžos, kad vēlamies runāt par ko skaistu vai arī kādam objektam piešķirt lielāku nozīmi. Mēs sakām – “labs dizains” vai “skaists dizains”. Tomēr visbiežāk šī kategorija tiek nonivelēta tikai līdz ārējā veidola vizuāli estētiskai vērtēšanai. Runājot par kāda objekta dizainu, būtu jāatceras arī funkcionalitātes un tehnoloģiju kategorijas. Tikai visu šo trīs faktoru kopums visprecīzāk raksturo dizaina terminu. Tātad viens papildina otru, un bez kāda no šiem tā ir tikai tukša čaula, tikai teorija vai garlaicīga lieta.
Trīs vienā
Vai pirksim krēslu, kurš izskatās satriecoši, bet sēdēšana uz tā sagādā mokas? Vai pirksim jaunāko telefonu, kurš satur jaunākās programmas, ir ļoti ērts lietošanā, bet izskatās tā, ka kauns vilkt to ārā no kabatas? Bet varbūt vēlēsimies samaksāt par auto, kurš izskatās mūsdienīgi, ar ērtu salonu, bet apgādāts ar mos-kviča motoru?
Visas šīs trīs lietas ir ļoti saistītas, un tikai to veiksmīga sadarbība veido rezultātu, ko varam saukt par labu vai izcilu dizainu.
Un tomēr. Kas ir svarīgāks – vista vai ola?
Kurš no šiem aspektiem ir nozīmīgāks. Varbūt dizainers, kurš sapņo pie sava rasējamā dēļa un nemitīgi šķiežas ar svaigām idejām. Varbūt. Tomēr man šķiet, ka dizaina galvenais virzītājspēks tomēr ir konkrētās nozares tehnoloģiju līmenis. Tas dizaineram dod jaunas iespējas eksperimentiem ar materiāliem, kuriem piemīt vēl neredzētas īpašības. Tas rada veselu apstākļu ķēdi, kā rezultātā iegūstam tā saucamo svaigo dizainu. Tomēr tam ir arī savas pavēņa puses. Proti, unikāli auto dizaina paraugi ir radušies tad, kad kādas no jauna atklātas tehnoloģijas ir pieejamas tikai vienam ražotājam. Pirmās nakts tiesības. Tad arī ir tas brīdis, kad ir dzimušas mums jau zināmās auto ikonas. Piemēri?
Lūdzu. Slavenais MINI!
Šķērsām novietota motora ideja pavēra jaunu iespēju izveidot kompaktu auto. Tas ļāva būtiski samazināt priekšējā motora pārseguma garumu, palielinot salona iekštelpu. Apvienojot to ar pašnesošās virsbūves priekšrocībām, riteņus tagad varēja atbīdīt uz stūriem, kas vēl būtiski uzlaboja ietilpību un krasi mainīja ārējo izskatu. Tagad dizaineriem nebija jārēķinās ar lielajām pārkarēm (tās bija nepieciešamas garo atsperlāgu stiprināšanai), bet auto riteņus varēja izvietot pēc kompozīcijas nepieciešamības.
Arī atteikšanās no aizmugures piedziņas radīja labvēlīgus apstākļus auto izmēra samazināšanai. Fiziku visi (cerams) skolā esam mācījušies un atceramies, ka ir enerģijas zudumi, ja spēks jāpārvada nevis taisnvirzienā, bet kādā leņķī. Tad, lūk, tā arī ir viena no aizmugures piedziņas pro-blēmām, jo garenvirzienā novietotā motora ass ir tieši 90 grādos pagriezta attiecībā pret riteņiem. Ja motors ir novietots šķērsām, tad tā ass sakrīt ar riteņu asi, līdz ar to šādam motora novietojumam ir nepieciešama mazāka jauda, lai radītu to pašu vilkmi, ko aizmugures piedziņas konceptam. Mazāka jauda – mazāks motors. Mazāks motors – vairāk vietas pašiem. Vai arī otrādi. Tas pats motors – vairāk vilkmes.
Pēc šī parauga tad arī tiek būvēti gandrīz visi mūsdienu auto.
LED maina lukturus
Atceros, ka bērnībā pētīju auto lukturus. To stikli no ārpuses bija gludi, bet no iekšpuses kā nosēti ar dažādiem kristāliem. Daudzskaldņi ar noslēpumainu rakstu. Likās maģiski, kā tie spēj gaismu virzīt vajadzīgajā virzienā. Un tiem visiem bija viena kopīga īpašība – visi kā viens tie bija apaļi. Apaļi tāpēc, ka tehnoloģiski tajā laikā inženieri šo pro-blēmu savādāk nevarēja atrisināt. Nevarētu būt, ka dizainers, kurš radīja tādu auto kā “1955 Cadillac Series 62”, nevēlējās piestrādāt arī pie lukturu formas. Tomēr tie palika apaļi.
Tāpēc arī visa dizainēšana notika tiem apkārt. Ieliekot apļos lukturu stiklus hromētos aplokos, apkārt izveidojot tādus kā plakstiņu vēja sargus utt. Kad dizaineriem kļuva pieejams dators, tie nekavējoties ķērās pie lukturu dizaina risinājumiem. Nedomāju, ka atklāšu ko jaunu, ja apgalvošu, ka lukturi auto ir tas pats, kas cilvēkam acis. Pareizi. Un acis ir dvēseles spogulis. Ieskaties acīs, un tu vari daudz ko uzzināt par šo. Ar tiem dizaineri var radīt agresīvu haizivi vai miermīlīgu bonzu.
Tagad, kad ar datoru var precīzi projektēt gaismas staru kūļa virzienus, lukturiem iespējams piešķirt gandrīz jebkuru formu. Arī polikarbonāta stikls ļauj brīvi spēlēties ar to ārējām (nelietderīgajām) formām, domājot tikai par radāmo tēlu. Joka pēc pamērīju savam “KIA cee’d”, cik gari ir priekšējie lukturi. Iespaidīgi 80 cm! Tie ir izliekti kā divi milzīgi bumerangi un integrēti auto sejā tā, ka tas burtiski vēlas spītīgi izlauzties cauri visur esošajai gaisa blīvajai masai. Savukārt LED tehnoloģijas ļauj samazināt lietderīgos gaismas avota izmērus līdz niecīgām šķirbiņām. Un, ja dizaineri pārcenšas, sanāk kārtējie pokemoni. Ja pacenšas, tad revolūcija auto dizainā notiek tagad!
Modes stīga
Vēl viens varens faktors, kas ietekmē dizaina kopējo masu, ir – MODE! Modes virzienu nosaka daži. Tie daži supertalanti, kuriem izdodas uzminēt, atrast to zelta vidusceļa stīgu, kura noteiks tālāko attīstības ceļa virzienu. “Audi” pirmais sāka nopietni stādāt pie LED tehnoloģiju integrācijas aizmugures lukturos. Redzams iepriekšējās paaudzes “A4” un “Q” modeļos. Tad šo veiksmīgo risinājumu idejas ir pārņēmuši “Ford”, “KIA”.
Šo pašu aizmugures lampu sakarā noteikti vēl jāpiemin arī BMW lipīgais piemērs. Tā horizontālajām matētā spīduma līnijām ir vēl vairāk sekotāju, kuri arī vēlas padarīt savus lolojumus iespaidīgākus. Paskatieties, piemēram, “Toyota Corolla” vai “KIA Sportage”. Nekādā gadījumā nesaku, ka tas ir plaģiātisms. Tās nav tiešas kopijas, bet gan pārņemtas dizaina virziena vadlīnijas, kurām sekot.
Esmu lasījis un dzirdējis dažādu auto žurnālistu stāstus par to, ka auto kļūs arvien līdzīgāki. Un pat profesionāļiem jāsāk iespringt, lai no attāluma atšķirtu “Toyota C-HR” no “Honda HR-V”.
Interesanti, bet paskatiet bildes no senāku auto foto krājumiem. Vai spējat atšķirt 50. gadu opeli no forda? Ja fotošopā no auto foto nodzēstu ražotāja zīmolu emblēmas, tad mēs varētu rīkot konkursus arī profesionāļu vidē. Jā, kādreiz, kad dzīvojām laikmetā, kur bija volga, žigulis, zapiņš un moskvičs, to markas nevarēja atšķirt tikai vecvecmāmiņas. Tagad šo vecmāmiņu pulkam pievienotos arī jau dažs labs profesionālis, nerunājot par “homo vulgaris”. Nemetam dizaina virzienā akmeņus tikai uz auto. Paskatāmies uz sevi. Kā ģērbjamies, kādās mājās dzīvojam. Lai arī arhitektūrā nav noteikts, ka mājām jābūt līdzīgām, tomēr jaunajos Ķekavas mikrorajonos viss šķiet līdzīgs – kā vienas rokas zīmēts.
Funkcionalitāte un ērtums
Tomēr ir vēl viens spēks, kurš darbojas kā pastāvīgs dizaina veidotājs. Proti – funkcija. Tā darbojas nepārtraukti un ir saistīta ar aktuālās sabiedrības vajadzībām. Vajadzības nosaka attīstības līmenis, ar ko saprotam izpratni par drošību, komforta vajadzības un ergonomijas prasības.
Drošības jautājumi vienmēr ir bijuši auto ražotāju aktualitāšu saraksta augšgalā. Protams, tas darbojas arī kā faktors, kas veicina labākus pārdošanas rādītājus, it īpaši “Renault” un “Volvo” gadījumā, tomēr šoreiz ne par to.
Laikam vajadzētu pārrakstīt visu auto detaļu sarakstu, kuru dizainu ir ietekmējuši drošības jautājumu inženieri.
Šķiet, pirmā bija stūre. 19. gs. beigās sākotnējā kloķa vietā tā tika izveidota apaļa, jo kāds noteikti uz tā bija uzdūries. Nākamais būtiskais drošības faktors, kurš ietekmēja auto dizainu, bija cīņa ar smaguma centra pazemināšanu. Pieaugot ātrumiem, sliktas ceļu kvalitātes dēļ apgāšanās risks ar augstiem riteņiem un ļodzīgām atsperēm bija ļoti liels. Tāpēc nācās gan uzlabot ceļu infrastruktūru, gan samazināt auto riteņu izmēru. Tad vēl tāds nieciņš kā pagrieziena rādītājs. Ne jau vienmēr tā ir bijusi pulsējoša LED virtene. Pat vēl sākuma versijas “VW” puķu bērnu busiņam tas bija izbīdāms kloķītis no sāniem, un, kad tas tika pacelts, pārējie zināja, ka būs manevrs.
Komforta lietas nav mazāk svarīgas kā drošības aspekti. Komforts ir tas, uz kā var nopelnīt. Un, sākot jau no segtas ekipāžas līdz aizmugures sēdeklim guļus stāvoklī, tas ir iemesls paprasīt par savu izstrādājumu attiecīgu summu, kuru ar prieku gatavs maksāt patērētājs.
Mūsdienu auto ergonomija arī liekas ir pašsaprotama lieta. Iesēdies, pieregulē sēdekli, pieregulē stūri, tad spogulīšus, un – aiziet. Kad mācījos braukt ar tēva mos-kviču, arī no lietošanas ērtību un pieregulēšanas viedokļa viss likās kārtībā. Stūre gan neregulējās, bet sēdekli un spoguļus varēja pielāgot. Nu sanāca iekāpt pirmajā žigulī. Pavisam nesen. Ārprāts. Stūre milzīga un tieviņa, tā, ka to droši nemaz nevar satvert. Tā iespiežas vēderā un ar sēdekļa zemo sēdpozīciju liekas, ka sēdi uz poda. Kā ar tādu auto var vispār pārvietoties ilgāk par piecām minūtēm? Sešdesmito gadu ergonomika un mūsdienu izpratne par šo lietu ir divas atšķirīgas lietas.
Tagad čīkstam jau, ja dzērienu turētāji nav pietiekamā XXL izmērā. Un stūre regulējas tikai vienā virzienā. Esam izlaidušies. Jā un nē. Nē tāpēc, ka viss, ko šodien lietojam, ir iepriekšējo paaudžu darba un pūļu rezultāts. Tas ir labākais, kas ar mums var notikt. Tāpēc atceramies, kas ir labs dizains, un, ja tāda iespēja ir, – vienkārši to baudām.
