Ārsts: Nevelku baltu halātu 0
Neirologs Aleksandrs Munkujevs, Sanktpēterburgas medicīnas centrs Prognoz: “Nevelku balto halātu, jo bērni to asociē ar slimnīcu, sāpēm.” Pēc Autisma atbalsta punktā Rēzeknē aicinājuma viņš jau otrreiz ieradies uz konsultāciju Latvijā, lai izvairītos no tā, ka uz Sanktpēterburgu ar lielām cerībām brauc gan tie, kuriem ir iespējams palīdzēt, gan tie, kuriem ne. “Uzturēšanās un ārstēšanās klīnikā taču ir par maksu! Ja aizbrauc un mēs nekādu palīdzību sniegt nespējam, vecākiem ir liela vilšanās. Sāk runāt – piekrāpa, piemānīja, bet mums kopējie klīnikas rezultāti iet uz leju.”
Atkarībā no katra bērna attīstības īpatnībām klīnika pielāgo terapiju, piemēram, ja ir skaņu uztveres grūtības, pieejamas trīs dažādas metodes – amerikāņu, krievu un franču. Ar tām bērniem māca dzirdēt. “Jūs ar mani tagad mierīgi sarunājaties, bet vienlaikus uz palodzes pil lietus lāses, tur skan radio, kaut kur aizsitas durvis, kāds blakus telpā sarunājas, dūc dienasgaismas lampas. Mūsu sarunai šīs skaņas netraucē, bet autiskam bērnam ar skaņu uztveres traucējumiem tas viss var izklausīties pēc šausmīga skaņu jucekļa – viņš neprot nošķirt, kuras ir galvenās un kuras – nenozīmīgas fona skaņas. Ar noteiktu programmu starpniecību varam iemācīt izšķirt runu no pārējām skaņām. Bērns iemācās sadzirdēt, kad viņu uzrunā, saprot, ka jāpievēršas runātājam.”
Meklējiet palīdzību līdz septiņu gadu vecumam!
Tatjana Jakubova, bērnu psihiatre Rēzeknē, ar savu darbu atbalsta arī biedrību:“Viena pati noteikt autisma diagnozi es nedrīkstu, to dara klīniskie psihologi vai slimnīcu ārsti. Es varu vienīgi izteikt aizdomas par to. Ne vienmēr esmu pirmā, pie kuras vēršas aizdomās par autismu, reizēm esmu pēdējā. Tas atkarīgs no tā, vai ir uzmanīgs ģimenes ārsts. Vēl kāds novēlotas diagnosticēšanas cēlonis – vecāki slēpj savu bērnu problēmas, nespēj pieņemt. Cer, ka tie ir uzvedības traucējumi, nevis autisms, jo baidās no šīs diagnozes. Bailes saistītas ar sabiedrības attieksmi – tā šādu bērnu var nepieņemt.
Gadās, ka autisks bērns apmeklē parasto bērnudārzu, bet citi vecāki lūdz viņu no dārziņa izņemt vai pārvietot uz citu, specializēto. Ja bērnam ir autisms, vecākiem tas nozīmē mainīt visu dzīvi, fokusējot uzmanību tikai uz savu atvasi. Medikamentu lietošana, diagnozes precizēšana, invaliditātes grupas noformēšana… Atsevišķi vecāki pabalstu izmanto, lai apmeklētu visas pieejamās nodarbības un speciālistus, bet citi to nedara, pat atsakās no iespējas saņemt invaliditātes pabalstu par bērnu – lai tikai mazāk ar to saskartos. Daži pat nelaiž bērnus ārā no dzīvokļa. Viņi parādās tikai piecu gadu vecumā, kad sākas obligātās izglītības posms. Bet nereti tad jau ir par vēlu – bērniem ar autismu svarīgākais attīstības posms un iespējas progresēt ir līdz septiņu gadu vecumam.”
