Pieredzes stāsti. No nespējas runāt trīs gadu vecumā līdz tēta pārspēšanai angļu valodā 0
Edgars Šilins ar sievu Sandru un dēlu Markusu
“Trīs gadu vecumā Markuss vēl nerunāja, tikai izdvesa kaut kādas skaņas, neskatījās acīs. Aizbraucām pie dakteriem uz Rīgu, viņam noteica diagnozi – autisms – un palaida mājās. Viss! Sandra internetā intensīvi meklēja informāciju. Sapratām, ka ārstējams tas nav, bet iespējams panākt progresu. Apjautām nodarbību nozīmi, komunikācijas svarīgumu. Latvijas dakteri mums pateica, ka dēls nekad nerunās. Aizbraucām uz specializēto klīniku Sanktpēterburgā. Tur divas nedēļas Markuss saņēma dažādu terapiju – masāžas, fizioterapiju, mūzikas terapiju, bet galvenais – viņam veica mikropolarizāciju. Tā ir patentēta, zinātniski pamatota metode noteiktu smadzeņu rajonu stimulācijai. Kurss ir 10 reižu. Pēc pirmās reizes viņš sāka runāt. Tagad Markuss runā gan latviski, gan krieviski, gan angliski, pat labāk par mani.
Esmu dēlā arī daudz interesanta novērojis. Markuss var iegaumēt milzīga apjoma tekstus. Piemēram, 10 minūtes garu animācijas filmu noskatoties trīs četras reizes, viņš visu tekstu zina no galvas, spēj atdarināt intonācijas un emocijas. Es tā nevaru.
Mums ir veicies, jo puika ir zinātkārs.
Protams, autiskās iezīmes paliks visu mūžu. Tā ir neprognozējama uzvedība, runāšana pie sevis. Turklāt Markuss ir attīstījies jau tik tālu, ka skolā savam līmenim atbilstīgus uzdevumus izpilda ļoti ātri. Pēc tam viņam pusstundu nav ko darīt. Loģiski, ka nosēdēt viņš nevar! Tāpēc esam izvēlējušies individuālas mācības, it kā mājmācību skolā – dažos priekšmetos viņš ir klasē kopā ar citiem bērniem, citus mācās atsevišķi.”
“Rēzeknē esam izslāpuši pēc speciālistiem!”
Samanta Gaile ar dēlu Renāru dzīvo Rēzeknes novadā un uz Autisma atbalsta punktu Rēzeknē brauc regulāri
“Diagnozi jau nenosaka vienā dienā, tas ir ilgāks posms. Sākumā Renāram pārbaudīja austiņas, jo radās aizdomas par dzirdes traucējumiem. Pēc tam atkal bijām slimnīcā, pateica, ka ir jaukti attīstības traucējumi. Tad, kad puika jau bija paaudzies un varēja izpildīt noteiktus testus, noteica diagnozi – atipisks autisms. Ja iepriekš par to nekas nav dzirdēts un pēc tam uzzina, ka tas ir galvas smadzeņu bojājums, kas saglabāsies visu mūžu, ir šoks. Par laimi, iepazinos ar Sandru. Viņa šim posmam bija gājusi cauri, tāpēc neliedza padomus. Bez biedrības būtu grūti, jo ir tā – atbraucam no Rīgas ar diagnozi pie ārsta Rēzeknē, kurš pasaka: valodas nav – vajadzīgs audiologopēds, pašaprūpe zemā līmenī – vajadzīgs ergoterapeits. Meklēju informāciju, jo par šādiem dakteriem līdz tam neko nezināju. Apzvanīju poliklīniku, citas iestādes… Audiologopēda nav, ergoterapeita nav! Bija laimīga sagadīšanās – tad, kad Renāram vajadzēja sākt iet dārziņā, viņam atradās vieta logopēdiskajā dārziņā, jo parastajā bērnudārzā neviens ar šādu bērnu neprastu apieties.
Esam iesaitījušies ne tikai šajā, bet arī citās biedrībās, lai varētu saņemt vairāk speciālistu palīdzības. Varbūt skaļi izklausīsies, bet mēs Rēzeknē esam izslāpuši pēc speciālistiem. Šeit viņu nav, bet, lai bērniem ar autismu būtu attīstības progress, nodarbības vajag regulāri. Paldies visiem, kuri šādus projektus īsteno!”
“Ir cerība!”
Kaspars Purvlīcis, kopā ar dēlu Ronaldu atbraucis uz konsultāciju no Anglijas
“Agrāk par autismu neko daudz nebiju ne dzirdējis, ne domājis. Kad puikam bija divi gadiņi, novērojām, ka viņš sāk atpalikt no pārējiem bērniem. Anglijā sākām interesēties, bet viņiem palīdzība ir globāla, nekā individuāla nav. Atbraucām uz Autisma centru Rīgā. Tur daktere prognozēja, ka visdrīzāk varētu būt autiskā spektra traucējumi. Pēc tam gājām pie psihologiem, logopēdiem, mikrologopēdiem… Visu ko esam izgājuši, saņēmuši visdažādākos ieteikumus, kā ar bērnu strādāt. Anglijā šajā ziņā kaut ko sāk darīt no piecu gadu vecuma, Lietuvā (dēla māte ir lietuviete) piedāvā līdz pat 40 valsts apmaksātām psihoterapeita nodarbībām – tas ir milzīgs pluss. Latvija diemžēl atpaliek.
Internetā nejauši atradu rakstu, kurā bija aicinājums ziedot kāda zēna ārstēšanai Sanktpēterburgas klīnikā. Sāku par to interesēties, uzzināju par Autisma atbalsta punktu Rēzeknē, sazinājos ar Edgaru un aprunājos par iespējām saņemt kādu programmu vai ieteikumus, kā mēs varētu virzīties uz priekšu. Lielākā problēma ir tā, ka ar dēlu nevar sazināties, bet varbūt to izdosies mainīt.Priecē tas, ka dakteris Munkujevs pateica – Sanktpēterburgā ir divas programmas, pēc kuram ar puiku varētu strādāt. Tātad ir cerība kaut ko mainīt, nav tā, ka viss paliks kā pašlaik. Bērnam jau arī mainās saprašana, viņš aug, cīnās, bet tas nenotiek tik produktīvi, kā saņemot profesionālu palīdzību.”
