Raugās uz Krieviju 0
Lai panāktu attīstību, nav viena universāla līdzekļa, kas ar burvja mājienu atrisinātu visas problēmas. Autisma atbalsta punkts Rēzeknē koncentrējas uz dažādām terapijām un arī uz sadarbību ar Sanktpēterburgas klīniku. “Esam noslēguši sadarbības līgumu, reizi gadā atbrauc speciālists, apskata bērnus un secina, kam var un kam nevar palīdzēt. Diemžēl visiem uzlabojumi nav iespējami. Pagājušajā gadā no 12 bērniem sešiem pateica – varat braukt. Kopā ar sievu rīkojām akciju, vācām naudu, lai varētu samaksāt par ceļa izdevumiem, uzturēšanos un ārstēšanos. Izdevās aizsūtīt piecas ģimenes. Bērni varēja iziet pilnu terapijas kursu, un diviem ir progress – pirms tam nerunāja, bet tagad spēj komunicēt. Protams, savā valodā un savdabīgi, bet dara to.”
Sanktpēterburgas klīnikai līdzīgas iestādes Latvijā nav. Edgars stāsta, ka tā sadarbojas ar Krievijas Smadzeņu institūtu, kurā notiek dažādi pētījumi, izstrādā jaunas metodes un tehnoloģijas autisma un citu traucējumu ārstēšanai. Klīnika jaunievedumus izmanto praksē. “Arī mēs esam piekrituši un katru gadu braucam izmēģināt kaut ko jaunu,” piebilst Edgars.
Par nākotni negribas domāt
Kas notiek ar bērniem, kuri terapiju nesaņem? “Sēž mājās pie datoriem. Daudzus bērnus ar autismu ievieto internātskolās. Tajās ir audzinātājas, auklītes. Viņi ir aprūpēti un pieskatīti, bet attīstības nav,” uzskata Edgars, un Sandra viņam piekrīt. “Arī es domāju, ka internātskolās ir tikai pieskatīšanas funkcija.” Trūkstot arī speciālistu. “Logopēdi it kā ir, diplomus izsniedz, bet, kad nonāk līdz praktiskajam darbam ar bērnu, nekas nesanāk. Neprot komunicēt,” novērojis Edgars.
Kad jautāju, kas būs ar Markusu, kad viņš pieaugs, Sandra atmet ar roku un asarām acīs saka – es pat domāt par to negribu. Edgars pastāsta, ka pieaugušo autistu liktenis Latvijā nereti ir specializētais pansionāts. “Kad viņš ir nosēdējis internātskolā līdz 18 gadiem, viņu pārceļ uz pansionātu, kur atkal turpina sēdēt.” Biedrības vadītāja ieskatā autistiem vajadzētu apgūt arodu, jo daudzi labprāt darbojas ar rokām. “Viens puisis labprāt labo apavus – piesit papēžus, cits strādā ar koku. Kāpēc to nevarētu padarīt par viņu profesiju?” Pašlaik daudz runā par deinstitucionalizāciju un invalīdu integrāciju, bet Šilinu ģimene nav gatava gaidīt, kad šie nodomi iegūs reālākus apveidus un sasniegs autistus. Edgars atklāj ģimenes nodomu pārcelties uz dzīvi Sanktpēterburgā, kur ir arī speciāla skola autiskajiem bērniem. Lai cik bēdīgi, bet viņš pagaidām neredz biedrībai tik grandiozu izaugsmes perspektīvu, lai tā varētu izveidot kaut ko līdzīgu Latvijā.
Jāstrādā katru dienu
Latvijas Autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa slavē rēzekniešus par paveikto. “Brīnišķīgi, ka viņi darbojas nepārtraukti un konsekventi. Citas biedrības funkcionē tikai kampaņveidīgi – savāc naudu noteiktam mērķim, un viss. Pastāvība darbībā ir liels atbalsts arī bērnu vecākiem, tā palīdz mazināt depresiju,” viņa stāsta. Zināms, ka autisko bērnu vecāki izdeg, jo ir spiesti visu dzīvi pakārtot bērna vajadzībām – dienas režīmam, ģērbšanai, nodarbībām, pastaigām. “Ar bērniem jāstrādā katru dienu. No tā piekūst. Dažām ģimenēm ir lielisks atbalsts gandrīz visā dzimtā, bet no citām vecvecāki novēršas – varbūt grūti pieņemt, ka vienīgais sengaidītais mazbērns neattaisno cerības. Arī šķiršanās šādās ģimenēs nav retums. Tad biedrība tiešām ir atbalsts, un, ja tā pārstāj darboties, cilvēkiem var zust cerība.”
“Autisms ir smaga diagnoze,” saka Līga Bērziņa. “Paiet aptuveni divi gadi, kamēr to nosaka, un vēl divi, kamēr vecāki to pieņem un sāk ar bērnu strādāt.” Ir periods, kad autisko bērnu tēti un mammas ļoti cer uz brīnumu, pie kādiem var pieskaitīt, piemēram, delfīnu terapiju, kuras efektam nav zinātniska pamatojuma. Tāpat šaubas raisa arī Krievijas klīnikās izmantotās metodes. “Reizēm aizbrauc un bērniem ir progress, bet tas izskaidrojams ar to, ka šajās divās nedēļās vecāki visu savu uzmanību ir koncentrējuši uz bērnu. Viņam ir ekskluzīva vecāku uzmanība, tāpēc notiek strauja attīstība. Dažas ģimenes tā arī dzīvo no delfīnterapijas līdz delfīnterapijai, bet ar autiskiem bērniem jāstrādā regulāri, katru dienu,” atgādina apvienības vadītāja.
