Zīdaini čurināt vai lietot autiņbiksītes? Strīdīgie māmiņu jautājumi 0
Tā pierasts pie gatavajām autiņbiksītēm, ka vecāki nespēj pat iedomāties, kā bija vēl pirms ceturtdaļgadsimta, kad māmiņas, gaidot mazuli, apšuva marles gabaliņus, izveidojot no tām autiņus, ko likt bērniņam kājstarpē. Kā vakaros, kad mazais jau bija aizmidzis, visus netīrās veļas kalnus vajadzēja mazgāt ar rokām, jo arī automātisko veļas mazgājamo mašīnu vēl nebija. Tagad toties vecākiem ir citas problēmas – kā mazuli pasargāt no iekaisumiem, dermatīta un citām ar autiņbiksīšu valkāšanu saistītām problēmām.
“Kad autiņbiksīšu nebija, katra māmiņa visu mācēja ievirzīt tā, ka bērns pietekami ātri atskārta, kas ir viņa dabiskās vajadzības un ka tās arī pašam jāuzmana, toties tagad, autiņbiksīšu režīmā, līdzīga piedomāšana izpaliek,” uzskata Latvijas Zīdīšanas veicināšanas konsultantu asociācijas valdes priekšsēdētāja Sandra Lase. “Protams, iepriekšējām paaudzēm bija sava pieredze. Parasti bija tā, ka mamma palīdzēja bērnam apzināt nepieciešamo. Ko tas nozīmē? Kad zīdainis grib čurāt vai kārtot lielās lietas, viņu piemeklē sfinkteru spazmas. Tās sākumā saistās ar dzemdību diskomfortu, kad bērns juta kaut ko līdzīgu. Tāpēc mazie signalizē kliedzot. Citi barošanas laikā atslābinās, atbrīvojas, un tad viss notiek. Ir arī tādi bērniņi, kuri pēkšņi pamet krūti, iekliedzas, nokārtojas un tad gatavi turpināt zīst.”
Sākumā šis process izraisa zināmu stresu. Ja mamma šo signālu no paša sākuma uztver, viņa var īstajā brīdī paturēt bērnu virs bļodiņas vai autiņiem, palīdzot nokārtoties šādā veidā. Kādreiz tā darīja teju vai visās ģimenēs. Līdz ar to bērns padarīja savu, kad mamma uz to praktiski pamudināja. Mazulis drīz pierada, ka mamma šad tad piedāvāja nokārtoties. Daudzas sievietes to pieprot joprojām. Bērns, ja pat uz pāris stundām uz kaut kurieni aizbrauc, paciešas, kaut arī viņam ir uzvilktas autiņbiksītes. Un, pārrodoties mājās, ir sauss.
Traucē sevi iepazīt
Triju četru mēnešu vecumā, kad bērns sāk apvelties uz vēdera, viņš pamazām iepazīst savu ķermeni. Ja nav uzvilktas autiņbiksītes un viņš pačurā, tad var izjust, kā tas notiek. Arī ar mazākiem bērniem novērots – tiklīdz autiņbiksītes novelk, zīdainītis uzreiz atbrīvojas, jo uztver to kā piedāvājumu, un dara.
Bērnam ir svarīga sava ķermeņa identifikācija. Ja visu laiku, kad bērns bezbēdīgi iepazīst savu ķermeni – aptausta kājas, vēderu, dzimumorgānus –, viņš būs autiņbiksītēs, kas nosedz trešdaļu ķermeņa, šī zona viņam paliks noslēpumā tīta.
“Kad bērns mācās rāpot, viņam patīk būt bez autiņbiksītēm. Tad viņš iepazīst arī savas peļķītes,” stāsta Sandra Lase. “Ja bērns izticis bez šīm priekšzināšanām, viņš var baidīties sēsties uz podiņa. Mazais pieradis, ka vienmēr it kā pats no sevis nokārtojas autiņbiksītēs. Tas, ka biksītes mēģina novilkt, viņu biedē. Tā sākas stāsti par bērniem, kuri, lai nokārtotos pa lielam, ielien kādā stūrī, paslēpjas vai vispār dara to tikai stāvus.”
