Uldis Šmits: Austrumu tirgu diplomātija 1
Janvāris ierasti ir arī ārpolitikas izvērtēšanas un tālāku mērķu izvirzīšanas mēnesis, kad notiek ārlietām veltītās debates Saeimā (šogad – 23. janvārī). Tās gaidot, ir vērts ielūkoties jau publiskotajā ārlietu ministra tradicionālajā ziņojumā “par paveikto un iecerēto”. Paveikts ir daudz, un labs jaunums ir, piemēram, Latvijas vēstniecības atvēršana Indijā. Taču ziņojums pārsvarā atgādina Latvijā savulaik pastāvējušās ārējās tirdzniecības ministrijas dokumentu. Tajā ir pagrūti nodalīt, kur beidzas komercija un kur sākas politika, jo bieži abas ziņojumā parādās kā reklāmas tekstā – “divi vienā”. Tāda pieeja droši vien atbilst laikmeta garam, tomēr, kā mēdz teikt, rada jautājumus.
Uzkrītoši, ka varbūt visvairāk pieminētais pasaules reģions, izņemot Eiropu, ir Centrālāzija, kas no saimniecisko interešu un Rīgas uzņemtā kursa viedokļa būtu saprotami. Lai šo ekonomisko saišu veidošanu ietērptu eiropeiskā uzvalkā, viens no dokumenta apakšvirsrakstiem nosaukts “Latvijas iesaiste ES politikas veidošanā Centrālāzijā”. Patiesībā diez vai var runāt par kaut kādu īpašu ES politiku. Pilnīgi pietiktu ar ziņojumā ietverto konstatējumu, ka “reģions ir pievilcīgs savu dabas resursu dēļ”, un ar gluži praktisko secinājumu: “Ņemot vērā, ka virknē šo valstu lēmumu pieņemšana to ārējo ekonomisko attiecību veidošanā ir specifiska, nozīmīga loma ir valsts augstāko amatpersonu kontaktiem.” Tulkojums skaidrākā valodā – autokrātu režīmos visu kaut cik svarīgu lietu kārtošana notiek ar valsts galvas svētību un, lai to izpelnītos, ir attiecīgi jāorganizē visaugstākā līmeņa vizītes ar, ļoti vēlams, kāda liela ordeņa pasniegšanu. Tiesa, Centrālāzijā strādājošie Rietumeiropas lieluzņēmumi tur ir nonākuši bez šādas diplomātiskās etiķetes palīdzības, taču tām ir citi līdzekļi. Arī “specifiski”… Tomēr tam nav nekāda sakara ar Rinkēviča kunga ziņojumā arī piesaukto “ES stratēģiju”, “sadarbību cilvēktiesību un demokrātijas” jomā vai “labas pārvaldības” sekmēšanu. Iztiksim bez liekulības. Lai mūsu augstākajām amatpersonām nevajadzētu apmulsumā klāstīt, ka Turkmenistānā brīvība izpaužas iespējā brīvi pārvietoties starp kalniem un Kaspijas jūru. Bet, ja reiz Latvija arī savā ES prezidēšanas pusgadā grib “fokusēties uz Centrālāziju”, tad varbūt ir lietderīgāk apspriest tos apstākļus, kas šo reģionu tuvākajā nākotnē noteikti iespaidos – pirmkārt, Ķīnas arvien lielāko ietekmi Centrālāzijā, otrkārt, Putina Eirāzijas Savienības projektu un, treškārt, vairāku ekspertu vērtējamā gandrīz neizbēgamo talibu varas atjaunošanos Afganistānā. Gan jāšaubās, vai šie trīs atstās daudz vietas vēl kādam ar savu “stratēģiju” laukumā nākt gribošam spēlētājam.
Eirāzijas Savienības projekts ziņojumā nav pieminēts, bet tam ir jānāk gatavam ap Latvijas prezidentūras laiku Eiropas Savienības Padomē, kad Rīga rīkos arī nākamo Austrumu partnerības samitu. Būtu nepareizi apgalvot, ka Rīgas un Maskavas domstarpības tiek apietas ar līkumu, taču visumā, politologa Kārļa Daukšta vārdiem (“LA” 8. janvārī): “Teksts ir pretrunīgs, jo nevar balstīties uz ekonomisko dialogu vien. Ir skaidrs, ka politisko un vēsturisko attiecību līmenī diskusija ar Krieviju nenotiek.” Jā, taču tāda vienmēr bijusi zināmu ietekmīgu aprindu vēlēšanās, kam Latvijas ārpolitika ir pakārtojusies, pievēršoties “īpaši perspektīvajiem un jaunajiem tirgiem”, kas, izrādās, vairākumā gadījumu atrodas tajā pašā vecajā Kremļa uzraudzītajā pēcpadomju telpā. Vienīgi var strīdēties, un, cerams, debatēs tas notiks, par šā biznesa apkalpošanai novirzāmo Latvijas diplomātijas ierobežoto resursu apmēriem. Un diskutējot nenāktu par sliktu atcerēties, ka ārpolitika galvenokārt tomēr ir politika. Ar savām vērtību mērauklām.
