Planētas noslēpumi. Austrumu harēmu burvība un posts jeb nosacīta verdzība 4
Juris Aplociņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Daudzos avotos vēstīts, ka eiropiešu sievietes, kuras apmeklējušas Osmaņu impēriju tās sultānu harēmu ziedu laikos, esot paudušas pārsteigumu par to stāvokli, kādu tur mēdz baudīt austrumnieku sievietes – par viņu pietiekami lielo brīvību, izglītotību, augsto higiēnas kultūru un tamlīdzīgi. Un, izrādās, lielais vairākums mīlas verdzeņu vienkārši kārojušas nokļūt šo sultāna izredzēto saimē, jo tas pavēra vairāk nekā lieliskas izredzes uz pārtikušu dzīvi nākotnē.
Realitātē tā bija tikai nosacīta verdzība
Austrumu valstīs sultāna vai padišaha harēmā varēja nonākt trijos veidos. Pirmkārt, trūcīgie sultāna pavalstnieki nereti paši pārdeva harēmam savas meitas, jo lielā mērā kļūšana par sultāna mīlas verdzeni vai arī iespēja harēmā nodzīvot visu savu dzīvi vispār bez viņa ievērības – tas šķita nesalīdzināmi labvēlīgāks liktenis, kā jau kopš agras jaunības vadīt savas dieniņas lētā ielas bordelī vai vispār agri nomirt no bada. Otrkārt, sultāna harēma einuhu pienākums bija daiļu un kārdinošu verdzeņu iepirkšana vergu tirgos. Un, treškārt – tur bieži nonāca arī daiļas svešzemnieces, tostarp arī rietumnieces, kuras bija kļuvušas par musulmaņu uzbrukumu upuriem un sagūstītas.
Uzreiz gan jāpiebilst, ka ar glītu ārējo izskatu vien nepietika. Proti, šeit allaž spēkā bija praktiski nenodefinējamais aspekts, proti, “sievietei jābūt apveltītai ar to īpašo dabisko pievilcību”, kas atbilst katra konkrētā valdnieka īpašajai gaumei. Visbiežāk vēstīts, ka viņai jābūt slaidai. Tiesa, uzreiz arī jāpiebilst, ka musulmaņu zemēs slaidums allaž izprasts mazliet specifiski: meitenei jābūt kuplām krūtīm un platiem gurniem. Augumam nebija nozīmes. Ādai gan bija jābūt baltai, proti, tā nedrīkstēja būt iedegusi, un turklāt tas vispār bija teju vai galvenais etalons.
Pētnieki joprojām turpina diskutēt par to, cik tad harēmos parasti bija blondīņu un cik brunešu. Pastāv uzskats, ka saistībā ar to, ka musulmaņu likumi neļauj viņus ņemt verdzībā, austrumnieku harēmos galvenokārt bijušas eiropietes, turklāt vairākumā slāvietes, un tas nozīmē, ka tur, visdrīzāk, bijis pat ievērojams blondīņu pārsvars. Taču harēmos pa dažādiem ceļiem tomēr nonāca arī sultāna padotās musulmanietes. Viņas bieži piegādāja no Kaukāza zemēm, un Austrumos viņas bez izņēmuma visas dēvēja vienkārši par čerkesietēm.
Esot zināms, ka sultānu harēmos pietiekami augstā vērtē bijušas krievietes, polietes, gruzīnietes, armēnietes, kā arī citu Kaukāza tautību pārstāves, piemēram, ubihietes, šapsugietes un abizahietes. Pastāvēja uzskats, ka mīlas verdzene ubihiete būs patiesa, šapsugiete – uzticīga un maiga, bet abizahiete būs gudra un temperamentīga.
Ļoti dažādas gaumes
Gan mākslā un literatūrā, gan jo sevišķi mūsdienu kinematogrāfā austrumnieku harēmu sievietēs pamatā uzsver tieši ārējo pievilcību jeb daiļumu. Taču mūsdienu pētnieki tomēr apšauba šo faktu.
Piemēram, sultāns Ibrahims I esot vienkārši dievinājis pilnīgas, faktiski resnas sievietes. Vienīgā slaidā būtne, kuru viņš ar grūtībām pacietis savā tuvumā, bijusi viņam jau agrā jaunībā ar varu pielaulātā likumīgā sieva. Turklāt avotos vēstīts, ka pēc kāpšanas valdnieka tronī Ibrahimam I radušās ļoti nopietnas intīmās problēmas ar sievu, un viņa māte pat paudusi bažas par to, ka viņš diemžēl nespēs radīt savu likumīgo varas mantinieku. Taču tieši tad arī noskaidrojās, ka viņam vienkārši nevaldāmi patīk pilnīgas, nevis slaidas sievietes, tas arī viss. Un jau nākamajā mirklī galma einuhi sāka apbraukāt visu impēriju, atlasot druknas un miesās brangas skaistules jaunā sultāna harēmam.
Otra Ibrahima I obligātā prasība bija saistīta ar izredzētās viņa harēma mīlas verdzenes nevainību. Turklāt viņš tik lielā mērā bija aizrāvies ar pilnmiesīgajām daiļavām, ka faktiski reālo varu impērijā bija nodevis mātei, savukārt pats savas dienas vadīja praktiski tikai vienos mīlas priekos…
Par to, ka turku sultānu harēmos turētās mīlas verdzenes nav nekādas kārnās būtnes, savās ceļojuma piezīmēs savulaik vēstījusi arī angļu dižciltīgā ceļotāja Elizabete Kreivena, kura 18. gadsimta beigās apmeklēja Turciju un iepazinās tur ar harēmu sieviešu dzīvi. Viņa rakstījusi, ka turcietes jeb osmanietes ir “pārlieku brangas miesās, mēreni neveiklas un vulgāri izkrāšļojušās, turklāt kopā būšana ar viņām ir ļoti garlaicīga, jo viņas visu laiku iztaujā tikai par vīru un bērniem”. Iespējams, tas pēdējais lēdijai visvairāk nepatika, jo vispār viņa bija devusies šajā ceļojumā pēc savas kārtējās skandalozās šķiršanās…
Harēms faktiski kā augstskola
Sākotnēji sultāni neapprecējās ar harēma verdzenēm – šīs meitenes vienkārši skaitījās viņu privātais īpašums. Taču lietu kārtība mainījās viduslaikos, kad katrai tā dēvētās “iekšējās pils” iemītniecei bija iespēja kļūt par valdnieka sievu un attiecīgi arī dāvāt viņam likumīgo mantinieku. Tāpēc par otru svarīgāko atlases kritēriju kļuva potenciālās mīlas verdzenes veselības stāvoklis. Pat ja sieviete ārēji patiešām bija teju vai neatvairāmi daiļa, taču viņai piemita kaut kādi fiziski trūkumi, viņai praktiski nebija nekādu cerību nokļūt valdnieka harēmā.
Pārējās prasības bija dažādas. Pirmkārt, pretendentei vajadzēja būt gariem, spīdīgiem un mīkstiem matiem. Vēstīts, ka dažkārt nolūkā savus matus padarīt mīkstākus mīlas verdzenes tos mērcēja uzlievē, kas pagatavota no putrā savārītām malvas un hibiska lapām. Otrkārt, meitenēm bija jābūt baltiem un pilnībā līdzeniem zobiem. Treškārt, viņām bija jābūt fiziski pilnībā nevainojamai veselībai. Kad valdnieka pilī nogādāja svaigi iepirktās verdzenes, viņas vispirms rūpīgi apskatīja vecākās “biedrenes” un labākie impērijas ārsti. Ja šajās apskatēs atklājās kādi pirmajā mirklī nepamanīti “preces” trūkumi, meiteni nekavējoties nosūtīja atpakaļ vecākiem vai attiecīgajam vergu tirgotājam. Tiesa, avotos esot vēstīts, ka vispār tādi gadījumi bijuši ļoti reti, iespējams, kaut vai tāpēc, ka tādas izbrāķētas meitenes atgriešana atpakaļ praktiski visiem darījumā iesaistītajiem nozīmēja reālu karjeras sabrukšanu, un tāpēc visi atbildīgie šo darbu allaž veikuši praktiski nevainojami.
Un katrā ziņā sultāna mīlas izklaidētājām vajadzēja būt izglītotām – viņas obligātā kārtā mācījās valodas, apguva lasīt un rakstīt prasmi, kā arī iepazina uzvedības etiķeti sultāna galmā. Viņām bija jāmāk arī dziedāt, spēlēt dažādus mūzikas instrumentus un prasmīgi dejot.
Tomēr galvenā prasība vienmēr bija mīlas verdzeņu nevainojamā prasme apmierināt vīrieti gultas priekos. Un tas jau bija tik nopietni, ka tās, kuras kaut kādu iemeslu dēļ tā arī nespēja apgūt “pilnu programmu”, bez šaubīšanās izslēdza no harēma un nekavējoties piespiedu kārtā apprecināja ar zemāka ranga ierēdņiem vai militāristiem. Tostarp dabūt sev tādu sievu – to uzskatīja par ārkārtīgu prestižu, jo visi labi zināja, ka sultāna harēmā kaut vai tikai uz pārbaudēm var nokļūt patiešām ārēji ļoti pievilcīgas, izglītotas un tostarp arī fiziski veselas meitenes, kādas pat ne tuvu nebija visas pārējās turcietes. Bet to, ka harēmā izbrāķētās kaut kādā ziņā izrādījušās neprasmīgas gultas priekos, ar laiku taču var labot, vai ne?
Un katrā ziņā harēma iemītniecēm allaž bija jābūt labi koptām. Šis process iesākās ar to, ka no ķermeņa bija jāaizvāc jebkāds apmatojums, izņemot to, kas ir uz galvas. Šim nolūkam izmantoja dažādus līdzekļus, tostarp arī citronu sulu un medu, kā arī izplūkšanu. Pēdējā metode faktiski esot bijusi populārākā, jo valdīja uzskats: ja šīs procedūras laikā meitene kliedz, tas nozīmē, ka viņa būs kaislīga mīļākā, un otrādi – ja pacietīgi un drūmi klusē, tad viņa būs pasīva un auksta kā ledus gabals.
Pirms došanās gulēt harēma iemītnieces obligāti nomazgājās ar rožūdeni un sejai uzlika tā dēvēto nakts krēmu. Tikpat rūpīgi bija jāseko mutes higiēnai un jo sevišķi zobu stāvoklim. Zobi bija jātīra ar īpašu kociņu, un mute jāskalo ar sālsūdeni vai ūdens maisījumu ar medu un etiķi. Kā smaržvielas pamatā izmantoja timiānu, ambru un muskusu.
Lēdija Elizabete Kreivena neslēptā riebumā rakstījusi par to, ka “turku sievietes ārkārtīgi bieži mazgājas”, bet to taču nedrīkstot darīt, lai “nenovecotu pārlieku agri”. Savukārt vēl viens angļu ceļotājs Aleksandrs Rasels, kuram arī palaimējās ar iespēju mazliet vairāk iepazīt turku sultānu galma dzīvi, šādu “dīvainu uzvedību” mēģināja skaidrot ar reliģiskajiem priekšrakstiem un to, ka “viņiem tur nav karošu un dakšiņu, visi ēd ar pirkstiem un tāpēc viņiem tik bieži jeb katru reizi pēc ēšanas obligāti jāmazgājas, un tādā veidā tad nu viņas tur skalojas ūdenī augu dienu”…
Sultāna Suleimana Lieliskā izredzētā
Cita starpā mūsdienu pētnieki piebilduši, ka tā pati lēdija Elizabete Kreivena pat vairākkārt norādījusi: salīdzinājumā ar eiropietēm turku sievietes bauda pat nesalīdzināmi lielāku brīvību un tiesības. Pirmkārt, viņu apģērbs pilnībā aizsedz seju, tāpēc tas piešķir iespēju pārvietoties inkognito. Otrkārt, ikvienai turku sievietei bija tiesības savā istabā neielaist nevienu cilvēku, tostarp arī pašu sultānu. Šādos nevēlēšanās gadījumos viņa pie durvīm uz sliekšņa izlika kurpju pāri, un tam pāri nedrīkstēja kāpt pat likumīgais vīrs.
Un, treškārt – turku sieviete vienmēr bija finansiāli aizsargāta vīra nāves gadījumā. Pat ja viņš bija izrādījies noziedznieks un viņam izpildīts nāvessods, visas sievai piederošās dārglietas varēja piederēt tikai viņai un neviens tās nevarēja atņemt. Un tas fakts, ka harēma mīlas verdzenes katru mēnesi saņēma noteiktu atalgojumu naudā un viņām bija tiesības saņemt kaut ko ļoti pielīdzināmu pensijai, savdabīgajai ceļotājai angļu lēdijai esot jau vispār licis kratīties sašutuma drebuļos. Un tas bijis tajā laikā, kad angļu sievietes vēl drīkstēja savus vīrus vienkārši pārdot tirgū!
Savukārt cits angļu pasaules apceļotājs Džons Bells jau 17. gadsimtā vēstījis par to, ka “iekšējās pils” iemītnieces turku valdnieka galmā gan dzīvojot ļoti noslēgti, taču nemaz nav tik ļoti mazizglītotas, par kādām viņas mēdz uzskatīt Eiropā. Turklāt viņš īpaši uzsvēris, ka harēma mīlas verdzenēm esot arī neparasti liela ietekme uz politiku. Proti, viņām ļauts būt politiķēm tik lielā mērā, cik vien viņas pašas to vēlas. Tāpēc jebkuram ārzemniekam vispareizākais ceļš nolūkā iemantot sultāna labvēlību esot rekomendācija, ko sniegusi kāda no viņa mīlas verdzenēm…
Par to, kā sultānu iemīļotajām harēma verdzenēm bija gluži reāli iespējams ietekmēt valsts un politiskās lietas, turklāt pat ļoti lielā mērā, uzskatāmi vēstī stāsts par Hirremu jeb sultāna Suleimana Lieliskā slāvu izcelsmes mīlas verdzeni Roksolanu, kura kļuva par viņa sievu un arī nākamā sultāna Selima II māti. Viņu mēdz dēvēt par vienu no ietekmīgākajām 16. gadsimta Osmaņu impērijas sievietēm.
Suleimana mīļākās sievas Hirremas Roksolanas piedzīvojumi efektīvi atrādīti mūsdienu teleseriālā “Lieliskais gadsimts”, ko iepazinuši un iemīlējuši šā žanra kinoprodukcijas cienītāji praktiski visā pasaulē. Un tieši no šīs filmas varot ļoti daudz uzzināt par tā laikmeta vēsturisko patiesību. Proti, Hirremai Roksolanai izdevās tas, kas nevienam nebija izdevies pirms viņas un nav izdevies arī pēc viņas. Viņa sultāna galmā praktiski iedibināja pilnībā jaunu institūtu – likumīgās sievas jeb Hasekas institūtu. Šeit gan detaļu pārzinātāji norāda, ka nosaukumu un ideju nevajagot jaukt ar Haseku–sultāni, kura bija brīva sieviete, bagātu un dižciltīgu vecāku atvase, kuru sultāns apprecēja dinastisku apsvērumu dēļ. Bet Hirrema Roksolana tātad pārkāpa virkni striktu musulmaņu aizliegumu, un neviltotajā mīlestībā pret viņu pats sultāns uz to vienkārši pievēra acis, turklāt dažkārt arī pats esot pārkāpis virkni visādi citādi ļoti strikto patriarhālās sabiedrības tradīciju.
Nekādu krāpšanu un nekādu sievišķo kautiņu
Tostarp viens no galvenajiem noteikumiem sultāna harēma mīlas verdzenēm bija gan seksuāla, gan politiska uzticība. Par stāšanos sakaros ar jebkuru citu vīrieti sodīja ar nāvi, un tieši to pašu izpelnījās visi šāda grēka darba starpnieki, rosinātāji un piesedzēji. Un šā nosacījuma ievērošanu uzraudzīja pat ļoti stingri, jo verdzeņu dēliem bija visas tiesības kaut kad ieņemt valdnieka troni!
Vēl bez klasiskās neuzticības un nodevības austrumu harēmos bija kategoriski aizliegti mīlas verdzeņu savstarpējie seksuālie sakari. Tam, lai starp divām vai varbūt pat vairākām sultāna mīlas verdzenēm nekas tāds nenotiktu, harēmā sekoja galvenokārt jau krietni padzīvojušas sievietes, kuru pienākums bija naktī likties gultā blakus jaunajām, labi koptajām, smaržīgajām, pilnībā izskūtajām un faktiski jebkādu mīlas prieku alkaini kārajām verdzenēm, kuras tur vientuļi žibināja savus lieliski koptos zobus. Daudzviet Āzijā, piemēram, Siāmā (mūsdienās – Taizeme) par lesbiskām attiecībām vispār varēja sodīt ar nāvi. Un katrā ziņā atbilstoši musulmaņu tradīcijām arī harēmā sievietēm bija kategoriski aizliegts pašapmierināties…
Daudz un dažādu aizliegumu tur bija arī bez seksuālās dzīves ierobežojumiem. Parasti par Osmaņu impērijas sultāna galvenajām uzticības personām kļuva vidēji 10–15 viņa harēma sievietes, un viņām vajadzēja izpildīt visdažādākos pienākumus – no valsts spiedoga uzglabāšanas līdz valsts kases uzraudzībai. Valsts nodevību, piesavināšanos vai sazvērestības perināšanu bez šaubīšanās sodīja maksimāli skarbi.
Harēmā sievietēm bija strikti jāievēro iekšējās dzīves un kārtības noteikumi. Bija kategoriski aizliegts uzbrukt un nogalināt citas mīlas verdzenes vai vispār uzsākt kautiņus – vienalga, kāds tam varētu būt iemesls. Uz visstingrāko bija aizliegta jebkāda veida buršanās, pievilināšanas un noriebuma dziru pagatavošana, zīlēšana un vispār kontaktēšanās ar burvjiem un raganām. Arī par šā aizlieguma pārkāpšanu varēja izpelnīties nāvessodu.
Tiesa, dažkārt pārkāpēju varēja izglābt tas, ka viņa bija nevainīga. Musulmaņu tradīcijas paredzēja, ka nevarēja sodīt ar nāvi fiziski nevainīgu meiteni.
Gultas izdarību etiķete
Arī turku sultāna guļamistabā valdīja nopietni aizliegumi, kurus turklāt pārkāpt nedrīkstēja arī pats sultāns.
Pirmkārt, viņam ar savām likumīgajām sievām bija jāpavada kopā vismaz viena nakts nedēļā. Parasti tā esot bijusi nakts no ceturtdienas uz piektdienu. Sultānam nebija tiesību pilnībā ignorēt savas sievas un mīlas verdzenes, taču viņam bija jādod priekšroka tieši likumīgajām sievām. Iepriekš minētajai “svētajai” naktij no ceturtdienas uz piektdienu faktiski bija jāpieder tieši sievām. Ar oficiālo (vienīgo, galveno u. tml.) dzīvesbiedri sultānam bija kopā jāpavada jau ievērojami lielāks laiks: vismaz divas naktis nedēļā.
Otrkārt, sultāns kā īstens musulmanis nedrīkstēja stāties intīmajā tuvībā ar sievu vai mīlas verdzeni tā dēvētajā sievietes “netīrības rituāla” laikā jeb tātad mēnešreižu periodā, kā arī 40 dienas pēc dzemdībām. Pārsvarā tieši šīs dienas tad arī bija tās, kuru laikā harēma sievietes pie savas guļamistabas durvīm izlika savus apavus, kas norādīja uz to, ka sultānam diemžēl nesanāks šajā reizē paviesoties viņu istabā.
Treškārt, sultānam nebija tiesību savā guļamistabā uzaicināt vienlaikus divas un vairāk sievietes. Pat ja viņa harēmā bija vairāki simti mīlas verdzeņu (vidēji esot bijušas 150), tāda rīcība vienalga skaitījās absolūti nepiedienīga. Bija pat kategoriski aizliegts kaut vai tikai vienkārši gulēt trijatā vienā gultā. Tādējādi katrai sultāna sievai un tostarp arī mīlas verdzenei bija pašai savi apartamenti, kurus sultāns tad varēja apmeklēt atbilstoši savai vēlmei.
Saistībā tieši ar pašu intīmās tuvības procesu pastāvējis faktiski tikai viens aizliegums – anālais sekss. Viss pārējais bija atļauts jebkādā daudzumā un izpildījumā. Jo sevišķi svarīga bija mīlas verdzeņu un tostarp arī sultāna sievu prasme sarīkot efektīvu priekšspēli, kā arī prasme efekta pastiprināšanai izmantot dažādus erotiskus stāstus, jutekliskas spēles un tamlīdzīgi.
Tiesa, pētnieki aicina īpaši neiekairināt savu fantāziju, iedomājoties, ka tas viss izpaudies krietni vien izvirtīgā seksā, kuram verdzene pat nemaz nevarēja nepiekrist. Izrādās, piemēram, bija arī kategoriski aizliegts atkailināt dzimumorgānus. Austrumu vīrietim un tostarp arī impērijas valdniekam seksa laikā bija rūpīgi jāseko, lai būtu pilnībā piesegts viss viņa “interesantākais”, kā arī obligāti jāveic rituālā apmazgāšanās un jāizpilda lūgšanas procedūra, ja pēc viena akta viņš vēlējās jau drīz veikt arī nākamo.
Tāpat sultānam bija aizliegts baudīt mīlas priekus ar sievām un mīlas verdzenēm dienas un gavēņa laikā, taču nekas neliedza visu iekavēto ar uzviju atgūt naktīs. Atbilstoši Korānam viņš drīkstēja atrasties kopā ar sievieti līdz mirklim, “kad spēsi atšķirt baltu diegu no melna”, jeb tātad līdz rītausmai.
Aizliegums apprecēt un atļauja tikai vienam dēlam
Bet, atgriežoties pie stāsta par slāvu izcelsmes sultāna verdzeni Hirremu Roksolanu, pētnieki pauduši, ka faktiski viņas izredzes kļūt par sultāna likumīgo dzīvesbiedri bijušas pielīdzināmas nullei. Katrā ziņā turku valdnieka laulības vispirms noteica dinastiskās intereses, valsts jeb impērijas nostiprināšana un labu attiecību iedibināšana ar turīgiem un spēcīgiem kaimiņiem. Piemēram, sultāna Suleimana tēvam sultānam Selimam bija trīs galvenās sievas, no kurām divas bija “paņemtas” vienkārši no pietiekami dižciltīgām ģimenēm – viena bija Krimas hana meita, savukārt otra bija Bagdādes valija jeb neapšaubāma reliģiskā līdera Helefa meita.
Un sultānam Suleimanam arī bija trīs likumīgās sievas: divas – Krimas hana meitas, bet trešā, vārdā Mahidevrana, bija cēlusies no dižciltīgas čerkesu valdnieku dzimtas, taču saņemta gūstā Kaukāzā (kādā citā versijā – Albānijā). Saistībā ar to, ka visus sultāna dēlus sev līdzi bija aiznesusi baku epidēmija, izrādījās, Mahidevranas pasaulē laistais sultāna dēls bija kļuvis par vienīgo troņa mantinieku, tāpēc šī sieviete faktiski acumirklī izpelnījās sultāna likumīgās dzīvesbiedres titulu – Haseka–sultāne – un galmā ieņēma otro vietu, uz hierarhijas kāpnēm atrodoties tūlīt aiz Suleimana mātes.
Principā jau it kā nepastāvēja negrozāmi strikts aizliegums sultāniem apprecēt ne gluži augstas izcelsmes sievieti, drīzāk tā bija vienkārši kopš seniem laikiem iesakņojusies tradīcija, kas noteica: laulībām obligātā kārtā jānes absolūts labums impērijai, tieši tāpēc sultāna sievai jābūt no maksimāli dižciltīgas dzimtas. Iepriekš minētajā gadījumā sultāns Suleimans absolūti ignorējis šo tradīciju, vispirms Hirremai Roksolanai dāvājot brīvību, bet jau tūlīt pat arī apprecot viņu un padarot par savu likumīgo dzīvesbiedri. Galmā tas izraisīja vētrainu sašutumu, taču arī to valdnieks pārliecinoši noignorēja.
Starp citu, vēl kāda leģenda vēstot, ka savu otro sievu Gilfēmu sultāns licis slepus nožņaugt, uzzinot, ka viņa mēdzot mīlas verdzenēm pārdot iespēju pavadīt nakti kopā ar viņu…
Pētnieki arī uzsvēruši faktu, ka, apprecoties ar Hirremu Roksolanu, sultāns Suleimans pārkāpis vēl vienu aizliegumu: viena mīlas verdzene – viena sieva. Ja mīlas verdzene pēc tuvības ar valdnieku dzemdēja viņam dēlu, viņa uz visiem laikiem attālinājās no viņa. Tādai tradīcijai vajadzēja nostiprināt visiem pilnībā pārskatāmu sultāna dēlu secību saistībā ar pretendēšanu uz troņa mantošanu, lai tādējādi minimizētu nākotnē iespējamos dinastijas iekšējos konfliktus.
Hirrema Roksolana spēja pārkāpt arī šai tradīcijai, dzemdējot sultānam Suleimanam Lieliskajam kopumā veselus sešus bērnus (viena bija meita), bet vēlāk nevis attālinājās, bet gan apprecējās ar viņu. Arī pats sultāns pretēji tradīcijai neaizraidīja viņu prom jau pēc pirmā dēla piedzemdēšanas. Var piebilst, ka šī tradīcija bija saistīta ar to, ka mīlas verdzenēm vajadzēja pavadīt savus dēlus sandāžā jeb aizbraukšanā uz attālu impērijas provinci, kur bērnam jāuzaug un jākļūst pieaugušam. Taču Hirrema Roksolana neaizbrauca sandāžā ne ar pirmo dēlu, ne arī ar visiem nākamajiem viņas un sultāna bērniem.
Dinastiskās pēctecības pārkāpšanas aizliegums
Jau minēts, ka musulmaņu tradīcijas pieprasīja, lai sultāna sievām būtu pašām savi apartamenti. Sultāns dzīvoja atsevišķi un tikai periodiski apciemoja viņas, kas arī atbilda musulmaņu tradīcijām. Taču leģendas vēstī, ka Suleimans mīļotās sievietes dēļ pamanījies pārkāpt arī šo tradīciju: uzzinājis, ka viņa smagi saslimusi, sultāns apmetās kopā ar viņu. Patiesības labad gan pētnieki uzskatījuši par vajadzīgu uzsvērt, ka to patiešām vēstī tikai leģenda, un nekādi rakstiski pierādījumi tam, ka sultāns izrīkojies tieši tā, pagaidām nav atrasti.
Nav grūti iedomāties, ka neskaitāmajiem sultāna dēliem tiesības uz troņa mantošanu izkārtojās vienkārši – atbilstoši vecumam, un izņēmumu šajā ziņā nebija. Jaunākais no brāļiem varēja iesēsties tronī tikai tad, ja vecākie nomira, turklāt neatstājot paši savu mantinieku. Vēstīts, ka Hirremai Roksolanai izdevās apiet arī šo stingro musulmaņu galmu tradīciju. Tiesa, viņa rīkojās ar viltu un maldiem: noskaņoja sultānu pret savu vecāko dēlu, kura vārds bija Mustafa un kura māte bija jau pieminētā čerkesiete Mahidevrana. Tā rezultātā sultāns apsūdzēja savu vecāko dēlu sazvērestības perināšanā un sodīja ar nāvi gan Mustafu, gan tostarp arī viņa dēlu un tātad paša mazdēlu Mehmedu. Un tad Hirremas Roksolanas veiklā manevra rezultātā par vienīgo troņa mantinieku kļuva viņas dēls Selims…
Taču tas bija tikai gluži konkrēts izņēmums. Tas, kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. Proti, citām mīlas verdzenēm nācās dzīvot, pilnībā un bez ierunām pakļaujoties visiem musulmaņu valdnieku harēmu likumiem un noteikumiem. Tas, kas izdevās Hirremai Roksolanai, nebija izdevies nevienai pirms viņas, un tas nevienai neizdevās arī pēc viņas.
