“Austrumos no Rietumiem.” Anita Uzulniece vērtē Karlovi Varu starptautisko kinofestivālu 0
Anita Uzulniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Austrumos no Rietumiem – arī tā varētu saukt Karlovi Varu starptautisko kinofestivālu, kurš šogad notika jau 55. reizi, – un ne tikai ģeogrāfiskās atrašanās vietas, bet arī sākotnējās orientācijas un vienas būtiskas tāda paša nosaukuma sekcijas dēļ.
Savulaik starptautiskajā “arēnā” izturējis konkurenci ar Maskavas kinofestivālu, Karlovi Vari izvērtās par vienu no būtiskākajiem A klases festivāliem. Šogad pārcelts no jūlija uz augustu, tas tomēr notika: tā programmā bija 456 filmas, no tām 29 pasaules, 12 – starptautiskas un divas – Eiropas pirmizrādes, tajā piedalījās 9267 akreditēti autori un preses pārstāvji.
Pēc ilgāka pārtraukuma šis nu jau ir otrais “maskotais” festivāls, staigājām telpās un sēdējām kinozālēs ar maskām, tikai, salīdzinot ar Kannām, čehi piedāvāja ērtāku Covid serifikāta risinājumu – tā esamības apliecinājumu lentītē ap roku.
Festivāla galveno balvu “Kristāla globusu” ieguva serbu režisora Stefana Arsenjeviča filma “Tik tālu, cik varēšu aiziet” (“Strahinja Banvič”, Serbija, Francija, Luksemburga, Bulgārija un Lietuva). Arī tās galvenās lomas tēlotājs Ibrahims Koma tika atzīts par labāko aktieri. Caur divu Ganas bēgļu, Strahinjas un viņa sievas Ababuo, attiecībām filma sniedza iespēju ielūkoties dziļāk migrācijas aizkulisēs. Serbijā, uz kurieni viņi tikuši deportēti, vīram rodas cerība iekļauties vietējā futbola klubā, bet sieva, aktrise, pēkšņi pazūd. Dramatisks meklējumu ceļš, robežu un likumu pārkāpšana mīlestības vārdā, kas iekļauj arī milzīgu pašaizliedzību. Dokumentalitāte, kas izvēršas patiesā ciešanu stāstā.
Filma saņēma vēl divas: Ekumeniskās žūrijas un “Europa Cinemas Label” balvu. Pēdējā nozīmē iespēju tikt demonstrētai Eiropas kinoteātros. Šīs filmas kontekstā ieraudzījām Afganistānu – Baltkrieviju – Lietuvu – Latviju šodien un priekšā stāvošās problēmas, bet par šo un vairs neesošās PSRS saistīto cilvēku likteņiem neparastā veidā – ar animācijas palīdzību – vēstīja Jonasa Pohera Rasmusena filma “Bēgt” (“Flee”, sekcijā “Horizonti”).
Slavas dziesmas festivālam
Ītens Hauks, kurš saņēma festivāla prezidenta balvu, priecājās par tā atmosfēru, publiku, čehu jauno vilni un slaveno FAMU kinoskolu. Pat ja nav redzētas visas lieliskā aktiera un arī režisora filmas, tad neizdzēšamā atmiņā palicis viņa skolnieka no “Mirušo dzejnieku biedrības” dedzīgais protests pret skolotāja (Robins Viljamss) atlaišanu un kopā ar Džūliju Delfi izdzīvotā Ričarda Linkleitera (abi – arī līdzscenāristi) attiecību triloģija ap saules lēktu un rietu.
Karlovi Varos Hauks stādīja priekšā Pola Šrādera filmu “First Reformed”, kurā aktieris spēlē nelielas Ņujorkas nomales draudzes ganu, kuram jāsaskaras ar negaidītiem izaicinājumiem. Zīmīgi, kā mākslinieks atceras savu ierašanos Ņujorkā un pirmos kino iespaidus: “Taksists” un “Saniknotais vērsis” jau uzņemti (abas filmas pēc Šrādera scenārija ar Robertu de Niro), kas tad man te vēl atlicis?! Tieši pie Šrādera kā režisora tad 2017. gadā nāca šī mācītāja loma.
Arī par labāko režisoru ar filmu “Nē” atzītais Dītrihs Brigemans pauda sajūsmu par festivālu (viņš pat jau bija ticis pie krekliņa ar uzrakstu STAFF), izteica gatavību strādāt tajā un jūsmoja par atsaucīgo publiku. Tieši viņa, arī Joahima Trīra darbs no Kannām “Sliktākā persona pasaulē” (tur par labāko aktrisi atzīta Renate Reinsve, filma būs skatāma Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā) un vēl citas filmas atspoguļo labklājīgas vācu, dāņu vai citas Rietumu pasaules identitātes meklējumus.
Brigemans to dara asprātīgāk, griežot ar satīras nazi, jaucot stilus un nežēlojot nevienu. “Nē” līdzscenāriste kā parasti ir režisora māsa Anna Brigemane, viņa arī galvenajā lomā. Trīra filma škietami aprobežojas ar īstā seksuālā partnera meklēšanu, taču izteiksmīgi “trāpa” arī trīsdesmitgadnieku paaudzes ideālos vai, iespējams, to trūkumā un nestabilitātē.
Tendences?
Nevarētu teikt, ka trīsdesmit dažādās sekcijās (paļaujoties arī uz festivāla veikto priekšatlasi presei) redzētajās filmās iezīmētos kādi stilistiski meklējumi, jauni virzieni u. tml., bet bez tādu aktualitāšu kā migrācija apspēlēšanas tomēr izkristalizējās dominējoši tematiski/saturiski secinājumi, ka nereti tieši vispieticīgākajos apstākļos, askētiskā vai dabas vidē, kur katra diena ir cīņa par eksistenci – pat koloniālisma situācijā –, varoņiem izdevies saglabāt humānismu.
Ar maģiskā reālisma spēku iedarbojās jaunā ēģiptiešu režisora Omara El-Zohairi filma “Spalvas” (“Feathers”): kad bērna dzimšanas dienā ielūgtais burvju mākslieks pārvērš valdonīgo tēvu par vistu… viss mainās, līdz šim pazemīgajai un atkarīgajai mātei vajag nu pārņemt ģimenē visas rūpes. Ne velti – Kannu Kritiķu nedēļas “Grand Prix”!
Patīkams pārsteigums “Special Screenings” programmā bija gruzīnu režisora Levana Koguašvili filma “Brighton 4th”, kuras scenārists ir Boriss Frumins – bijušais rīdzinieks, “Tisch School” profesors un vairāku latviešu režisoru pedagogs. Tēvs – aktiera Levana Tediašvili pēdējā loma – ierodas Ņujorkā, lai izpestītu dēlu no kāršu parādiem. “Brighton Beach” skumjā realitāte – mafija, bandītisms blakus pludmalei un pat tajā, kur tomēr var arī nezaudēt cilvēcību. Un vienoties gruzīnu tradicionālajā “Daudz gadu” dziedājumā – kā filmas finālā.
Vislielākā festivāla sekcija “Horizonti” iepazīstināja ar citos festivālos ievērību guvušiem darbiem. Par godu Maikla Keina “Kristāla globusam” par ieguldījumu pasaules kinomākslā demonstrēja filmu “Best Sellers”.
Drosmīgiem pieder pasaule!
Jakutu režisora Vladimira Munkujeva pilnmetrāžas debija “Nuča” (jakutu valodā “krievs”) saņēma “East of the West” žūrijas balvu. Tālu no vietējā centra dzīvojošā nabadzīgā jakutu pāra sūrajai dzīvei nepietiek ar to, ka jāapglabā savs bērns un jāgatavojas priekšā stāvošajai ziemai, vietējā vara iemitina pie viņiem kādu krievu katordznieku.
Koloniālisma modelis tiek izspēlēts cara laikos ar traģisku iznākumu – varu uzurpē bezkaunīgākais, vietējam vīram jāiet bojā, sievai – jāpakļaujas. Jūtīgs, niansēts aktieru un kameras darbs dziļi ievelk tālo laiku attiecībās un dabā, pievēršot uzmanību jakutu kino fenomenam.
Situācijas zinātāji to dēvē pat par avantūru – bez garantijas, strauji sākta filmēšana (pēc poļu rakstnieka un etnogrāfa Vaclava Seroševska darba, kas tapis viņa Sibīrijas izsūtījuma laikā), tad Tallinā “Baltic Events” saņemtā “Post Production” balva. Munkejevs ir Borisa Hļebņikova, kurš ir arī viens no filmas producentiem, audzēknis. Drosmi un panākumus režisoram arī turpmāk!
Filmu fonda godināšana
Mārtina Skorsēzes 1990. gadā iedibinātais filmu fonds turpina darboties, līdz šim restaurētas jau vairāk nekā 900 filmas, šogad Karlovi Vari savā programmā bija izvēlējies desmit – no 30. līdz 90. gadiem, no Šrilanjas līdz Amerikai. Paguvu gan noskatīties tikai vienu no tām – nemirstīgo Džona Kasavītisa “Sieviete zem ietekmes” (“A Woman Under the Influence”) ar lielisko Džīnu Roulendsu. Krāsainu, kas šķita tik neparasti!
Latvieši ir visur!
55. Karlovi Varu festivālā gan mazāk, tomēr “East of the West” žūrijā strādāja producente Alise Ģelze, programmā “Works in Progress” piedalījās producents Uldis Cekuls no VFS, bet “Works in Development – Feature Launch – Connecting Cottbus” atbalstu savai filmai “Spridzinātājs” saņēma režisors Pauls Ķesteris.
Nevienā no konkursiem latviešu filmas nebija iekļautas, arī preses rindās man iznāca būt vienai (Rīgas kinodzīvē tik daudz kas notiek pēc garās pauzes, ka vadībai jābūt “uz vietas”). Vēl jau priekšā Venēcijas festivāls, “RigaArtdoc”, “Baltijas pērle”, “Riga IFF”. Tiksimies kinozāles tumsā!
