Vismaz mani pārsteidz šo cilvēku vitalitāte. Viņi spējuši nopelnīt vai savākt naudu, ko samaksāt cilvēku kontrabandistiem, nogājuši kājām milzīgus gabalus, nav baidījušies kāpt mazā laiviņā, lai šķērsotu Vidusjūru. Tur jābūt ne vien postam un izmisumam, bet arī milzīgai uzņēmībai un enerģijai! 39
Ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka viņi nepārdzīvo par pagātni un īpaši neplāno nākotni. Austrumnieki, un jo sevišķi jau arābi, dzīvo viegli, tātad šodienai, un tas ir viņu spēks. Mēs, Rietumu cilvēki, ļoti mīlam rakņāties pagātnē un cenšamies sīki plānot nākotni. Tā nu iznāk, ka laiks un enerģija tiek izšķiesti bezjēdzīgi, jo dzīve jau notiek šodien, tagad, šajā brīdī un šeit. Ciguna skolotājs dakteris Edgars Vasiļevskis enerģijas zudumu mūsu organismā skaidro tieši ar nespēju koncentrēties uz tagadni. Atšķirībā no Eiropas islāma civilizācija nepazīst senatnes glorifikāciju. Te nav pagātnes utopijas par zudušo “zelta laikmetu”. Tāpat Austrumos cilvēki nav tik lieli lietu vergi kā Rietumos. Tradicionālā arābu kultūra ir nemateriāla, tātad dzīva. Folklora, dzeja, mūzika, dziesmas un dejas – tas viss joprojām tiek kopts ģimenes un draugu lokā.
Vēl arābiem raksturīga milzīga sociālās atbildības, solidaritātes izjūta, kuras nav Rietumu cilvēkam – vismaz tik lielā mērā. Tie, kuri ir ceļojuši pa Austrumu zemēm, zina, ka tajās visu var sarunāt, visu nokārtot, ka svešinieks nekad netiks atstāts viens ar savām problēmām. Musulmaņu sabiedrībā ikviens vīrietis, kurš būs pametis savu ģimeni, nepaliks nesodīts – par to parūpēsies viņa paša ģimene, radi, apkārtējā sabiedrība. Tāpat kā nekad netiks aizmirsta nelaimīgā sieviete un bērni.
Vienā no savām grāmatām jūs esat rakstījis: “Vēsture ir ierocis, darbarīks, ar kuru mēs pamatojam savas vērtības.” Kādā virzienā latviešiem šodien būtu jāvērš vēstures ieroči?
Vispirms jau vajadzētu kliedēt nepārtraukti uzturēto mītu par mūžseno latviešu apspiestību un verdzību. Livonijas periodā tādas nebija. Šis uzskats ticis lobēts gan starpkaru periodā, gan padomju un vācu okupāciju laikos, gan šodien. Tiem, kuri atrodas pie varas, šādu mītu uzturēšana ir izdevīga – tad vieglāk var uzmesties par “atbrīvotājiem” un pastāvošās kārtības sargiem. Vēl viens mīts – par mūsu senču kalpības garu. Arī tāds nav bijis – neraugoties uz dzimtbūšanas atcelšanas netaisnīgajām sekām, varbūt pašām netaisnīgākajām Eiropā, kad latviešu zemnieki tika pilnībā padzīti no zemes, padarīti par tā laika nomadiem. Varu piekrist vēsturniekam Agrim Dzenim, ka šiem cilvēkiem drīzāk bija raksturīgs algādžu gars, gatavība pēc iespējas izdevīgāk sevi pārdot jebkuram, kurš gatavs maksāt.
Starp citu, šos procesus varbūt vislabāk izpratuši latviešu marksisti, kuriem 19. un 20. gadsimtu mijā bija liels iespaids uz sabiedrību. Piemēram – jau gandrīz aizmirstais Fricis Roziņš. Pateicoties viņiem, latvieši 1905. gadā tīri labi zināja, kas ir kas un kurš ir kurš. Kas bija latviešu strēlnieki? Rīgas priekšpilsētu strādnieki, vienkārši kalpu puiši no laukiem. Bet tauta redzēja, ka laikā, kad strēlnieki krīt Tīreļpurvā, turpat blakus Rīgā spekulē uz nebēdu, iedzīvojas pa labi un kreisi.
Gluži kā jaunākajos laikos – vieni stāv uz barikādēm, citi jau funktierē, kā veikli sadalīt valsts īpašumus…
Tāpēc nav brīnums, ka strēlnieki vairākumā kļuva kreisie un vienā brīdī vērsa savus durkļus gan pret carismu, gan vācu muižniecību un kapitālismu. Jaunajā Latvijas valstī, kur cieņā nāca partiju manipulācijas un draugu būšanas, šie cilvēki pēkšņi kļuva lieki, nevajadzīgi un tika atbīdīti malā. Jānis Akuraters, Rainis, brāļi Kaudzītes, ekonomists Kārlis Balodis un daudzi citi piedzīvoja milzīgu vilšanos. Viņu ideāls bija Šveice – kopienu pašpārvalde, tiešā demokrātija, referendumi, kuros tauta var lemt par jebkuru jautājumu. Tieši tādu Latviju viņi vēlējās redzēt.
